Iesaki rakstu: 
Vai oligarhu varu Latvijā aizvietojusi Āboltiņas un Co karaliste, tiesiskuma saukļu fonā spējot parlamentā izbīdīt „ģimenei” izdevīgus likumus?
Vienotības līderes, Saeimas spīkeres Solvitas Āboltiņas gandrīz raudulīgā runa kā vēstījums tautai, kurā medijiem tiek pārmesta angažētība un tiek norādīts uz „ļaunu spēku” nomelnošanas kampaņām, ceturtdien nepārsteidza.
Āboltiņas runā oriģinālu ideju pietrūka. Arī Āboltiņas priekšgājēji - 10 000 dolāru Emsis, baķka Straume, un Lemberga „draudzene” Ūdre - no Saeimas tribīnes un koridoriem bija klieguši par visnomelnojošākajām melnajām kampaņām, kuras organizē ļaunie „politiskie konkurenti”, lai „grautu uzticību Saeimai un valsts varai”. Turklāt par ļauniem ārvalstu spēkiem, nomelnotājiem, politiskajiem konkurentiem un angažētiem vai korumpētiem žurnālistiem jau daudzkārt pirms Āboltiņas bija runājuši arī premjeri vai šā amata kandidāti, caurkritušie oligarhi - Lembergs, Šķēle un Šlesers. Tāpēc no „sausā atlikuma teorijas” viedokļa Āboltiņas ceturtdienas runa, pirms Saeima atkārtoti izlēma par „uzlabotiem” grozījumiem Robežšķērsošanas likumā, bija tikai vājš iepriekšējo valsts galvu tekstu un darbību plaģiāts.
Apvainot medijus melos un kliegt par sazvērestības teorijām nav nekāda māksla. Arī gandrīz raudāšana pēc tam, kad šo PR triku 10.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā izmantoja Šlesers, nav nekas pārsteidzošs. Augstām amatpersonām, lai neatbildētu uz nepatīkamiem jautājumiem, tā ir ikdienas norma. Tāds neizbēgams netīrā Latvijas politikas procesa fakts.
Pārsteidzoši bija, ka Saeima ceturtdien lielā vienprātībā pēc Āboltiņas emocionālā izvirduma nobalsoja par likuma grozījumiem Robežšķērsošanas likumā, kuru virzība, forma un saturs met nepārprotamu ēnu uz Āboltiņas vīra pārstāvētas organizācijas Latvijas auto biznesa interesēm. Izklaigājoties par sliktajiem medijiem un kā Šlesers notraušot asaru par savu sūro Saeimas priekšstāves likteni, pavisam 83 ārkārtas vēlēšanās ievēlētie 11.Saeimas deputāti, Āboltiņas iedvesmoti, nospieda vajadzīgo „par” pogu. Balsošanas mašīna atkal nostrādāja.
Jautājums ir, ar ko tas atšķiras no visu iepriekšējo „slikto” oligarhu Saeimu balsošanas mašīnām, kad konkrētās interesēs pieņemti likumi skrēja caur Saeimu? Ar labākiem saukļiem, biezāku ādu vai lielāku liekulību.
Pārsteidzoši ceturtdien bija arī tas, ka pati Āboltiņa pat neuzskatīja par vajadzīgu paziņot, ka balsojumā par likuma grozījumiem, kam cauri vīd dzīvesbiedra biznesa intereses, atturēsies, ka nebalsos, lai būtu godīga, lai noņemtu jebkādu ēnu no sevis. Kopā ar pārējiem 82 deputātiem viņa balsoja par.
Vai Āboltiņa no tribīnes sniedza atbildes, vai viņa atbildēja kaut uz vienu no Pietiek un citu mediju iepriekš uzdotajiem jautājumiem? Nē. Viņai tas nebija jādara. Viņa paziņoja, ka mediji melo, un ar to „gudrajām galvām” pietika, lai nobalsotu par viņas vīra lobēta likuma pieņemšanu, pietika, tāpat kā tas bija vecajos „oligarhu” laikos.
Ir taču skaidrs - kamēr varas grožus turēs Vienotības Dombrovska valdība, tas būs tikai laika jautājums, līdz Āboltiņas vīra pārstāvētais Latvijas auto kļūs par organizāciju, kas nodarbosies ar elektroniskās robežšķērsošanas sistēmas ieviešanu un uzturēšanu. Tāpat kā tas noticis, piemēram, ar atklāsmi, ka Šķēle - uzņēmējs ar laiku kļuva par īpašnieku uzņēmumam, kuram Šķēle -premjers izsniedza licences.
Vai oligarhu Saeimas un oligarhu varas aizvietošana ar Āboltiņas karalisti, kurā procesus virza viņa un Vienotības kardināls Jaunups, ir tas, ceļš, pa kuru uz gaišo nākotni Latviju ved tiesiskuma koalīcija? Pietiek atbilde ir - nē!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.