Aizdomas, ka tiesnesis Dreimanis “Lidl” un “Saskaņas” interesēs viltojis faktus tiesas lēmumā
PIETIEK19.10.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Administratīvās rajona tiesas tiesnesis Āris Dreimanis, kam uzticēts izskatīt administratīvo lietu par 83 gadus vecās Baibas Gaisas izņemto būvatļauju 24 hektārus lielas teritorijas aizbūvēšanai Mežciemā ar milzu noliktavu poļu preču importam, svarīga nolēmuma izsniegšanas reizē ir taisījis lēmumu nevis ar vienu, bet daudzām faktu viltojuma pazīmēm.
Pietiek jau informēja par B. Gaisas - kas dzimusi vēl pirms Kārļa Ulmaņa veiktā apvērsuma 1934. gada maijā - pagājušā gada vidū radušos vēlmi būvēt milzu noliktavu 24 hektārus lielajā zemesgabalā, kas robežojas ar dzīvojamiem masīviem Mežciemā un Kaivas ielā. Vēlāk, protams, maskas krita, un kļuva skaidrs, ka aiz sirmgalves patiesībā stāv SIA MMS Properties, kas nedaudz vēlāk nomainīja nosaukumu uz LIDL Latvija.
Būvatļauja tika pārsūdzēta, pamatojoties uz faktu, ka Būvniecības likums paredz: šāda objekta būvniecībā ir jāveic vai nu ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra (IVN), vai nu jāizstrādā detālplānojums ar sabiedrisko apspriešanu - ja ne abi, tad vismaz viens. Tomēr šajā gadījumā tas nav noticis, tāpēc Rīgas Pilsētas attīstības departamentam un būvvaldei tika prasīts to nodrošināt. Būvvalde uz iesniegumu atbildēja, ne tikai nepieņemot nekādu lēmumu, bet vispār atsakoties izskatīt attiecīgo iesniegumu.
Atteikums ir ticis pārsūdzēts Administratīvajā rajona tiesā vēl pagājušajā gadā, kas to sākumā negribēja pieņemt, bet ar Augstākās tiesas lēmumu tomēr tas ticis izdarīts. Lietas izskatīšanu pēc būtības paredzēts sākt nākamajā otrdienā, bet vēl pavasarī lietai nozīmētais tiesnesis Āris Dreimanis izdarījis kaut ko tādu, ko iespējams kvalificēt tikai kā tiesas nolēmuma viltošanu.
Zolitūdes Maximas lobistu ēna
Proti, būvniecības ieceres virzītājiem gadījumos, kad tiek apstrīdēta kāda būvatļauja, ir iespējams lūgt izsniegt t.s. pagaidu būvatļauju un sākt būvēt objektu uz pašu personīgo risku - ja vēlāk, lietu izskatot pēc būtības, būvatļauju tomēr atcels, tad visu uzbūvēto nāksies noārdīt, turklāt uz būvnieku rēķina.
Šādu kārtību savulaik Saeima ieviesa pēc intensīvas lobēšanas, kuru veica tagadējais Saskaņas premjera amata kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis - toreizējais Reformu partijas darbonis, un šī kārtība tika ieviesta pēc neviena cita kā SIA Homburg Zolitude iniciatīvas. Tas ir tas pats uzņēmums, kurš organizēja un finansēja sagruvušās Zolitūdes Maximas būvniecību, pirms objekts tika nodots Maximas grupas uzņēmumam SIA Tineo.
Zolitūdes gruvekļa “attīstītāju” interesēs izlobēto pagaidu būvatļauju saņemšanas iespēju tagad nekavējas izmantot citi komersanti. Mežciema gadījumā LIDL Latvija pieprasīja tieši šādu pagaidu būvatļauju, un 14. maijā tiesnesis Ā. Dreimanis tādu arī izsniedzis - taču, kā izrādījies tagad, tiesneša lēmums, pārbaudot tajā sarakstīto, satur ne vienu, bet pat vairākas viltojuma pazīmes.
“Pagaidu būvatļauja” ar viltojuma pazīmēm
Lai pamatotu pretimnākšanu LIDL Latvija, Rīgas pilsētas būvvaldei un to kontrolējošajai Saskaņai, tiesnesis Ā. Dreimanis divās vietās atsaucas uz “būvprojekta materiāliem”. Šomēnes turpretī izrādījies, ka būvprojekts ne tik vien nav bijis iesniegts lietas materiālos, bet vispār nav eksistējis: kā atzinusi tā pati būvvalde, būvatļaujas dokumentos atzīme par projektēšanas pabeigšanu (tātad būvprojekta pabeigšanu un apstiprināšanu) izdarīta tikai 6. septembrī, kaut gan viltotais tiesneša lēmums (kam nekādi “būvprojekta materiāli”, saprotams, nav tikuši pievienoti) datēts ar 14. maiju!
Bet kā tas var būt, ka tiesnesis pamato acīmredzami “feiku” lēmumu ar būvprojektu, kas nemaz neeksistē un nav apstiprināts būvvaldē? Tiesneša lēmumam neviens nebūtu pievērsis uzmanību, ja vien troksni nesāktu celt mazais uzņēmējs Vadims Skorohods, kurš arī bija pieprasījis apturēt būvatļauju sakarā ar to, ka plānotās apbūves rezultātā tiktu iznīcināts servitūts - piekļuves tiesība V. Skorohoda mazajai noliktavai, kuras piebraucamo maršrutu pilnībā aizsegtu LIDL Latvija noliktavu komplekss.
“Būvvalde klaji prettiesiski ignorē uzņēmēja tiesības lietot braucamā ceļa servitūtu, kuru nekādi nav iespējams nepamanīt, jo tas reģistrēts zemesgrāmatā kopš 2014. gada 4. decembra. Servitūta ceļš tiek ikdienā izmantots uzņēmējdarbības veikšanai, un tā lietošanai ir jābūt neierobežotai un netraucētai,” medijiem paziņoja uzņēmēja aizstāvis - zvērināts advokāts Aldis Alliks.
Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāvis Edgars Butāns aģentūrai LETA 10. augustā uz to bija spiests atzīt, ka "būvvalde vēl nemaz nav veikusi būvatļaujā atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi”.
Tātad iemesls, kāpēc būvprojektu nebija iespējams apstiprināt līdz pat 9. septembrim - nezināmu iemeslu dēļ projekts neievēroja mazajam uzņēmējam un viņa noliktavai piederošo servitūta tiesību piebraucamajam ceļam. Līdz ar to būvprojekts, uz kura “materiāliem” tik pārliecinoši savā maija lēmumā atsaucas tiesnesis Ā. Dreimanis, realitātē neeksistēja, jo nemaz nevarēja tikt apstiprināts, un līdz ar to būvprojekts (vienalga, pirms apstiprināšanas vai pēc tās) nav ticis iesniegts Aministratīvajai rajona tiesai.
Tiesnesis pamato lēmumu ar dabā neeksistējošām ielām un patvaļīgiem izdomājumiem
Sagatavojot Rīgas domei un LIDL Latvija labvēlīgo lēmumu, tiesnesis Ā. Dreimanis ne tik vien atsaucies uz neeksistējošo būvprojektu - viņš arī ierakstījis lēmumā sēriju ar izdomājumiem, kas ir diametrālā pretrunā ar dabā novērojamo realitāti.
Piemēram, lēmuma 6. lappusē rakstīts: “Savukārt objekts ir paredzēts zemesgabala dienvidu daļā (lietas 1. sējuma 129., 181. lapa)”, kamēr dabā novērojamajā realitātē darbi sākās tieši zemesgabala pretējā galā (ziemeļdaļā), kur tika noārdītas SIA Dārzniecība “Rīga” piederošās siltumnīcas - tās atradās tajā teritorijas galā, kas iziet uz daudzdzīvokļu namu kvartālu Kaivas Residential.
Tālāk tiesnesis savu lēmumu “pamato” ar pilnībā patvaļīgiem izdomājumiem: “Šajā sakarā, aplūkojot objekta novietojumu kartē kopsakarā ar plānotajām ielām, secināms, ka kravas transportlīdzekļu piebraukšana objektam no ziemeļaustrumiem gar minēto dzīvojamo māju kvartālu būtu neracionāla un tāpēc nav plaši sagaidāma, jo tur atrodas Mežciema mikrorajons.”
Tas neatbilst faktiem: pirmkārt, tieši no ziemeļpuses ir vienīgais ceļš, pa kuru patlaban var piebraukt teritorijai, un smagais transports jau šopavasar braukājis pa to saistībā ar siltumnīcu demontāžas darbiem, bet administratīvās lietas 1. sējumā ievietotās kartes apliecina pretējo: tieši uz Mežciema pusi izies galvenā iebrauktuve objektā.
Tomēr visinteresantākā ir tiesneša Ā. Dreimaņa atsaukšanās ne vien uz dabā neeksistējošām, bet pat teorētiski neiespējamām ielām. Tiesnesis savā lēmumā atreferē Rīgas domes Satiksmes departamenta atzinumu, rakstot: “kā iespējamie piebraukšanas varianti apskatīti: Dzelzavas iela virzienā no Ulbrokas ielas (piebraukšana zemesgabala dienvidu daļai no rietumiem); Dzelzavas iela virzienā no Juglas ielas (piebraukšanas zemesgabala dienvidu daļai no austrumiem); Rembates iela virzienā no Augusta Deglava ielas (piebraukšana objektam no dienvidiem). Visos šajos variantos piebraukšana objektam notiktu pa maģistrālo ielu, kas nodrošina plašas transporta plūsmas ievadīšanu Rīgā un izvadīšanu no tās, turpinājumiem.”
Realitātē Rembates iela ir neuzbūvēts, neasfaltēts un nebruģēts zemesceļš (kuru tiesnesis mēģina uzdot par “maģistrālo ielu”), kas atdalās no Lubānas ielas, lai beigtos pārsimt metrus tālāk pie bērnudārza žoga. Bet visdīvainākais ir Ā. Dreimaņa apgalvojums, ka piebraukšanai noderētu “Dzelzavas iela virzienā no Juglas ielas” - patiesībā Dzelzavas iela ne tik vien nekrustojas ar Juglas ielu (kura iet pa Rīgas pilsētas un Stopiņu novada robežu un tik tiešām ir maģistrālā iela), bet šīs ielas (kuras šobrīd šķir pusotra kilometra attālums gaisa līnijā) pat teorētiski krustoties nevar, jo tieši pa vidu perpendikulāri iet Kaivas iela, kurai abās pusēs atrodas dzīvojamās mājas. Lai kaut vai teorētiski varētu savienot Dzelzavas ielu ar Juglas ielu, nāktos noplēst dzīvojamās mājas abās Kaivas ielas pusēs un izbūvēt krustojumu.
Tāpēc nav brīnums, ka tiesnesim, lai pamatotu pagaidu būvatļauju, jāatsaucas uz neesošu “būvprojektu”, lai kaut kā notušētu viltojuma pazīmes lēmumā. Tomēr iznākumā noticis tieši pretējais - viltojuma pazīmes kļuvušas vēl uzskatāmākas.
Par to, kā saskaņieši lobē LIDL objektus ne tikai Rīgā, var lasīt šeit: https://pietiek.com/raksti/saskanas_ena_aiz_lidl_ienaksanas_latvija
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
