Aizstāvība piesaka noraidījumu prokuratūras un policijas manipulētajai tiesnesei Dolniecei: šokējošais dokuments atklāj pat gadījumus, kas apliecina – tiesnese notiesājošu spriedumu patiesībā jau pieņēmusi

PIETIEK
20.06.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

„Rīgas pilsētas tiesas tiesneses Sigitas Dolnieces tiesvedībā atrodas krimināllieta Nr. 1511001018 Aleksandra Babenko apsūdzībā pēc Krimināllikuma 20. panta trešās, ceturtās daļas un 118. panta 1. un 5.punkta, Mihaila Uļmana apsūdzībā pēc Krimināllikuma 20. panta trešās daļas un 118. panta 1. un 5.punkta, un Viktora Krivošeja (Victor Krivoshey) apsūdzībā pēc Krimināllikuma 118. panta 1. un 5.punkta, 233. panta otrās daļas (divi noziedzīgi nodarījumi), ka arī 304. panta.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 55.panta pirmo un otro daļu Mihails Uļmans un aizstāvji, tas ir, zvērināta advokāte Alla Ignatjeva un zvērināta advokāte Olita Kauce, Aleksandrs Babenko un aizstāvji, tas ir, zvērināta advokāte Helēna Purviņa un zvērināts advokāts Viesturs Ločmelis un Viktors Krivošejs un aizstāve zvērināta advokāte Iveta Vietniece piesaka noraidījumu Rīgas pilsētas tiesas tiesnesei S.Dolniecei krimināllietā Nr. 11511001018.

Noraidījuma pieteikšana ir reakcija uz interešu konfliktu vai citu noraidījuma pamatu gadījumā, kad procesu veicoša persona nav nekādā veidā reaģējusi uz šiem apstākļiem, kas ir par pamatu noraidījumam.

Piesakot noraidījumu, norādāms tā pamatojums. Pirmkārt, ar to saprotams gan pamats, gan pamatojums, respektīvi, fakti, kas ļauj atzīt noraidījuma pamata esamību, gan arī šo pamatojuma faktu apstiprinājums. Noraidījuma pamats ir interešu konflikts Kriminālprocesa likuma 50. panta izpratnē, vai arī attiecībā uz revidentu vai ekspertu arī nepietiekama profesionālā sagatavotība. Interešu konflikta esamības pamatojums ir apstākļi, kas norāda uz šāda konflikta esamību. Interešu konflikta motivācija vienmēr nepieciešama, kad noraidījums netiek pamatots ar Kriminālprocesa likuma 51.-53. pantā minētajiem apstākļiem, bet gan citiem apstākļiem, kas ļautu atzīt interešu konflikta pastāvēšanu.

Tādējādi, piesakot noraidījumu konkrētam tiesnesim, ir nepieciešams norādīt noraidījuma pamatu un pamatojumu, kas norāda uz konflikta esamību.

Atbilstoši tiesneša ētikas normām tiesnesim jāpilda tiesu varas uzliktie pienākumi objektīvi un taisnīgi, līdz ar to nozīmīga ir tiesas un tiesnešu neatkarība no procesa dalībniekiem jeb personiskā neatkarība. Tiesneša objektivitāte un neitralitāte neaprobežojas tikai ar likumā uzskaitītajiem apstākļiem, kas ir pamats tiesneša atstatīšanai vai noraidīšanai, bet, izvērtējot objektivitāti, var ietvert arī jebkurus citus apstākļus, kas pamatoti var novest pie tiesneša objektivitātes un neitralitātes trūkuma.

Konkrētajā gadījumā Mihails Uļmans un aizstāvji - zvērināta advokāte Alla Ignatjeva un zvērināta advokāte Olita Kauce, Aleksandrs Babenko un aizstāvji - zvērināta advokāte Helēna Purviņa un zvērināts advokāts Viesturs LoČmelis un Viktors Krivošejs un aizstāve zvērināta advokāte Iveta Vietniece iesniedz noraidījumu, balstoties uz tiesneses S. Dolnieces objektivitātes trūkumu krimināllietas iztiesāšanas laikā, kas ļauj atzīt interešu konflikta pastāvēšanu.

Tiesneses S.Dolnieces intereses nesakrīt ar kriminālprocesa mērķi uz taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu, bet ir vērstas uz valsts apsūdzības puses interešu nodrošināšanu krimināllietas iztiesāšanas laikā. Šādi apstākļi liedz turpmāk tiesnesei S.Dolniecei veikt krimināllietas Nr. 11511001018 iztiesāšanu Rīgas pilsētas tiesā, jo netiek garantēta krimināllietas objektīva un taisnīga izspriešana. Tas pamatots ar turpmāk izklāstītajiem apstākļiem.

Kriminālprocesa likuma 16. panta pirmā daļa un tā paša likuma 50. panta pirmā daļa un trešā daļa prezumē to, ka amatpersona nedrīkst veikt kriminālprocesu, ja pastāv kāds no likumā noteiktajiem priekšnosacījumiem:

-     ja viņi ir personiski ieinteresēti rezultātā;

-     ja tās personiskās intereses gan tieši, gan netieši nesakrīt ar kriminālprocesa mērķi;

- pastāv apstākli, kas kriminālprocesā iesaistītajai personai pamatoti dod iemeslu pieļaut šādu ieinteresētību.

Taisnīga procesa un tā neatņemama pazīmes objektīvas kriminālprocesa norises nodrošināšana rada nepieciešamību efektīvi nodrošināt kriminālprocesu veicošo personu objektivitāti un to personu, kuras nav objektīvas, izslēgšanu no kriminālprocesa veikšanas.

Kriminālprocesa likumā tas tiek risināts ar interešu konflikta nepieļaujamības institūtu, kas reglamentēts Kriminālprocesa likuma 4. nodaļā. Objektivitātes nodrošināšanā izdalāms subjektīvais un objektīvais aspekts. Objektivitātes subjektīvais aspekts izpaužas liegumā kriminālprocesu veikt personai, kura ir ieinteresēta kriminālprocesa iznākumā, savukārt objektīvais liegumā veikt kriminālprocesu attiecībā uz kuru pastāv apstākļi, kas objektīvi un pamatoti ļauj pieņemt, ka ieinteresētība pastāv.²

Ir pamats uzskatīt, ka tiesnese nespēj norobežoties un nespēj nodrošināt nepieciešamo neitralitāti, savukārt lietas dalībnieki nespēj uzticēties un negūst pārliecību par tiesneses spēju spriest taisnīgu tiesu, kas ietilpst objektīvā aspekta tvērumā.

Rīgas pilsētas tiesas tiesnese S. Dolniece 2024. gada 6. februāra un 2024. gada 17. jūnija tiesas sēdes laikā nav nodrošinājusi objektīvu kriminālprocesa norisi un jau pirms tiesas izmeklēšanas pabeigšanas ir paudusi savu attieksmi pret personu vainu krimināllietā Nr. 11511001018.

Tiesnešu Ētikas kodeksa 3. kanona 3.1. punkts un 3.2. punkts nosaka to, ka tiesnesis savus tiesneša pienākumus pilda objektīvi, neitrāli un bez aizspriedumiem. Tiesnesis izvairās no vārdiem, runas, žestiem vai citas darbības, kuru varētu uztvert kā neobjektivitāti vai aizspriedumu izpausmi.

Savukārt Bangaloras tiesnešu ētikas principu 2. vērtības 2.4. princips un 2.5. princips nosaka, ka tiesvedības laikā vai gadījumā, ja šāda tiesvedība būtu paredzama, tiesnesis nedrīkst apzināti izteikt nekādus komentārus, par kuriem varētu pamatoti uzskatīt, ka tie var ietekmēt šādas tiesvedības rezultātu vai nepārprotami kaitēt procesa taisnīgumam. Tiesnesim jāatsakās no līdzdalības ikvienā tiesvedībā, kurā viņš attiecīgo jautājumu nespēj izlemt objektīvi vai kurā par viņu varētu rasties tāds priekšstats.

Latvijas Republikas Satversmes 92.panta otrais teikums un Kriminālprocesa likuma 19.panta pirmā da|a paredz nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, proti, persona nav uzskatāma par vainīgu līdz brīdim, kad tā atzīta par vainīgu ar spēkā stājušos tiesas spriedumu.

Objektivitātes principa nodrošināšanas pārkāpums izpaudās 2024. gada 6. februāra tiesas sēdes laikā, kad Aleksandra Babenko aizstāve zvērināta advokāte Helēna Purviņa uzdeva jautājumus lieciniekam Adrianam Lielkalniekam.

Aleksandra Babenko aizstāve zvērināta advokāte Helēna Purviņa uzdeva jautājumu lieciniekam Adrianam Lielkalniekam: “Savā liecībā, ko sniedzāt 2023. gada 19. janvārī. Jūs norādāt, ka Jūs atrodaties apcietinājumā Genādija Vaļagina slepkavības lietā, vai tas tā ir, vai Jūs apstipriniet liecības?”. Tiesnese norādīja, ka: “Tiesa norāda uz to. Tiesai ir pienākums saskaņā ar KPL 309. pantu norādīt, kad, atkārtoti norādīt, kad tiesai ir tiesības neliecināt attiecībā par ziņām, kas varētu atklāt personas identitāti, neatkarīgi no tā vai ir tādas liecības pirms tam.”

Pēc tam Aleksandra Babenko aizstāve zvērināta advokāte Helēna Purviņa norādīja tiesai: “Godājamā tiesa, Kriminālprocesa likumā šīs speciālās normas attiecībā uz speciālo procesuālo aizsargājamo personu norāda, ka... ”. Pārtraucot Aleksandra Babenko aizstāvi zvērinātu advokāti Helēnu Purviņu, tiesnese ar asu runas veidu un nievājošā izteiksmē atrauca: “Tiesa, aizstāve, tiesa Jums nav devusi vārdu patreiz izteikties. Tiesa ir izteikusi savu viedokli, un tas nav apspriežams. Iebildumus varēsiet izteikt iespējamā apelācijas sūdzībā vai kādā citā sūdzībā.” (2024. gada 6. februāra audio protokola laiks sākot ar 3:26:20)

Analoģiska rakstura situācija, kas dod pamatu atzīt S.Dolnieces objektivitātes trūkumu. S.Dolniece ir pieļāvusi arī 2024.gada 17. jūnija tiesas sēde. Pēc lēmuma pieņemšanas par apsūdzētā V.Krivošeja izraidīšanu no tiesas sēžu zāles, S.Dolniece norādīja, ka citēju “lēmums nav pārsūdzams, iebildumus var izteikt iespējamā apelācijas sūdzībā.” (2024. gada 17.jūnija audio protokola laiks sākot ar 24:44)

Nav strīda par likumā noteikto procesuālo kārtību, strīds pastāv par tiesneses pielietoto valodu, kas jau šobrīd liek nepārprotami saprast, ka tiesnese konkrētajā gadījumā pieņems notiesājošu spriedumu, par ko aizstāvjiem būs iespēja iesniegt apelācijas sūdzību. Lai gan tiesnese konkrēti nenorādīja, ka pieņems notiesājošu spriedumu, tomēr izteikums „iebildumus var izteikt iespējamā apelācijas sūdzībā...” apstiprina tiesneses personisko pārliecību par to, kādu spriedumu tiesnese ir paredzējusi pieņemt.

Šajā gadījumā tiesnese izmanto valodu, kas norāda, ka tiesnesei ir izveidojies priekšstats, ka personas ir vainīgas. Šajā kriminālprocesa stadijā tas nav pieļaujams, līdz ar to apsūdzētajiem nevar tikt garantēta procesuālo pilnvaru līdzvērtīga izmantošana attiecīgajā procesuālajā stadijā. Tām zūd likumdevēja deleģētais mērķis līdz taisnīgam krimināltiesisko attiecību noregulējumam.

Aizstāvības ieskatā Rīgas pilsētas tiesas tiesnese S. Dolniece 2024. gada 16. aprīļa tiesas sēdes laikā nav nodrošinājusi objektīvu kriminālprocesu un rīkojās savu interešu vadīta.

2024. gada 16. aprīļa tiesas sēdes laikā, sākot no 23. minūtes 23. sekundes, tiesnese lietas dalībniekiem liedza iepazīties ar liecinieka V.Šalajeva iesniegtajiem dokumentiem - advokāta klātbūtnē personas pašas sagatavota un sniegta liecība. Un vienlaicīgi lūdza lietas dalībniekiem izteikties par šo liecību pievienošanu lietas materiāliem, lai gan tiem nebija zināms to saturs un lietas dalībnieki nespēja spriest par to ietekmi uz kriminālprocesā noskaidrojamajiem apstākļiem.

Šāda rīcība parāda tiesneses ieinteresētību slēpt un izslēgt, iespējams, kriminālprocesam nozīmīgas ziņas, kam var būt svarīga nozīme lietas izspriešanā. Tas ir objektīva kriminālprocesa nodrošināšanas pārkāpums un neatkarīgam novērotājam no malas rada nepārprotamus signālus tiesneses nepamatotā ieinteresētībā lietā.

Mihaila Uļmana aizstāve A.Ignatjeva (audio protokola 27. minūte), izsakot lūgumu, norādīja: “Godātā tiesa, varbūt mums ir iespēja tomēr iepazīties ar šo dokumentu, lai izteiktu savu viedokli.” Uz ko tiesnese norādīja, ka nevērtē dokumentu saturu. Tādējādi aizstāve bija spiesta vispārīgi atsaukties uz likuma regulējumu par jebkuras personu sniegto ziņu svarīgumu un dokumenta noformēšanas juridiskā spēka izvērtēšanu.

Arī Aleksandra Babenko aizstāvis V.Ločmelis (audio protokola 30. minūte 14. sekunde) izteica lūgumu un norādīja “Godātā tiesa, es tomēr lūgtu liesu tomēr dot iespēju iepazīties ar šiem iesūtītajiem dokumentiem e-pastā.” Uz ko tiesnese sniedza atbildi (audio protokola 30. minūte 22. sekunde) “Tiesa norāda. Tiesa ir sniegusi Jums pietiekamas ziņas, lai izlemtu par to, vai vispār, kā tāds šis dokuments. Tiesa nevērtē tagad šo dokumentu pēc satura.” Tiesnese nesniedza sīkāku skaidrojumu, kas tiesneses ieskatā ir pietiekamas ziņas, lai lietas dalībnieks spētu spriest par nepieciešamību šo dokumentu pievienošanai lietas materiāliem.

Turpinājumā aizstāvis V.Ločmelis (audio protokola 30. minūte 30. sekunde) norādīja “Es arī nevēlos pēc satura viņu vērtēt, gribu iepazīties. Vai ir iespēja. Drīkst.” Uz ko tiesnese tomēr nolēma uzrādīt dokumenta pašu sākumu dokumenta rekvizītu noformējumu, bez pašām liecinicka V.Šalajeva liecībām. Turpinot nodrošināt to pašu situāciju, ka lietas dalībniekiem nebija tiesības iepazīties ar dokumentiem.

Ir būtiski jāuzsver, ka nav runa par dokumenta satura vērtēšanu, kas viennozīmīgi paredz sniegto ziņu vērtēšanu kopsakarā ar kriminālprocesā noskaidrojamajiem apstākļiem, bet par iepazīšanos, kas lietas dalībniekiem dotu iespēju pirmšķietami spriest par dokumenta nepieciešamību un ietekmi uz lietu. Spriest par to vai dokuments satur vispār svarīgas ziņas, kas ir attiecināmas uz celto apsūdzību.

Pēc dokumentu noformējuma uzrādīšanas lietas dalībniekiem bija jāizsaka viedoklis par šo dokumentu pievienošanu lietas materiāliem. Dokumenta rekvizīti saturēja ziņas par to. ka šis dokuments ir nepārprotami adresēts Rīgas pilsētas tiesai un nepārprotami ļāva uztvert to, ka liecinieks V.Šalajevs ar šo dokumentu iesniegšanu centās izpildīt sev uzliktos liecinieka pienākumus. Lietā ir nostiprinātas ziņas, ka reaģējot uz tiesneses veiktajām procesuālajām darbībām liecinieks bija sazinājies ar Rīgas pilsētas tiesu un skaidrojis, kādēļ nevar ierasties uz nozīmētajām tiesas sēdēm.

Lietas dalībnieki bija spiesti formulēt viedokli un izteikties nezinot minēto dokumentu saturu un tajā esošo ziņu ietekmi uz lietas taisnīgu noregulējumu un iznākumu.

Noraidījuma pieteicēji uzskata, ka šāda rakstura situācijas pieļaušana un tiesneses nostāja iztiesāšanas laikā neatbilst objektivitātes principam. Šāda rakstura situācija norāda uz tiesneses ieinteresētību uz lietas izskatīšanas iznākuma ietekmēšanu.

Rīgas pilsētas tiesas tiesnese S. Dolniece 2024. gada 02. aprīļa, 2024. gada 04. aprīļa, 2024. gada 09. aprīļa tiesas sēdes laikā izturējās acīmredzami nepamatoti labvēlīgāk attiecībā pret prokuroru kā valsts apsūdzības uzturētāju nekā pret citiem lietas dalībniekiem.

Tiesnešu ētikas kodeksa 3. kanona 3.4. punkts paredz to, lai tiesnesis nepieļauj, ka rodas iespaids par kādas personas atrašanos īpašā stāvoklī, kas varētu ļaut ietekmēt tiesnesi.

Turpretim Bangaloras tiesnešu ētikas principu 2. vērtības 2.1. princips nosaka, ka tiesnesis savus tiesneša pienākumus pilda bez īpašas labvēlības vai aizspriedumiem, turklāt 5. vērtības 5.2. princips paredz, ka tiesnesis, pildot savus tiesneša pienākumus, nedrīkst ar vārdiem vai rīcību izrādīt aizspriedumus pret kādu personu.

2024. gada 27. februāra tiesas sēdē Aleksandra Babenko aizstāvis Viesturs Ločmelis tiesas sēdes laikā aptuveni 04 stunda 51 minūtē lieciniekam A.Maniševam uzdeva jautājumu: „Vai Jūs variet raksturot, kādas ir triecienšautenes “Kalašņikov" raksturīgās iezīmes, šaujot no šī ieroča?” Uz ko prokurors reaģēja izsakot lūgumu: „Godātā tiesa, lūdzu noraidīt šo un turpmākos jautājumus par ieroci. Motivēšu. Mums ir liecinieks, man nav zināma viņa kvalifikācija. Viņš nav kā speciālists, eksperts šajā lietā, līdz ar to manā ieskatā šie un turpmākie jautājumi saistībā ar šaušanu ar "Kalašņikova” ieroci nekādi neattiecas uz celto apsūdzību.” Tiesa apmierināja Šo prokurora lūgumu un noraidīja jautājumus.

Tomēr tiesas sēdes laikā, aptuveni 05. stunda 40, minūte, kad prokurors nopratināja minēto liecinieku prokurors vairākkārtīgi norādīja uz liecinieka kvalifikāciju un 30 gadu darba pieredzi Valsts policijā, uzdodamos jautājumus iesākot “Vai Jums 30 gadus strādājot Valsts policijā nebija zināms, ka Jūs variet nesniegt liecības pret saviem tuviniekiem?” (audio protokols 05. stunda 40. minūte 12. sekunde) “Jūs gribat teikt, ka 30 gadus strādājot policijā...” (audio protokols 05. stunda 40. minūte 45. sekunde) “Vai Jūs, kā bijušais policists...” (audio protokols 05. sekunde 43. minūte 40. sekunde).

Tiesnese šos prokurora jautājumus nenoraidīja, kas pēc būtības bija vērsti nevis uz celtajā apsūdzībā norādītajiem apstākļiem, bet uz liecinieka eksaminēšanu par policijas darba specifiku, tādējādi tiesnese pieļāva līdzvērtības principu pārkāpšanu un nostādīja prokuroru būtiski labvēlīgākā situācijā.

2024. gada 02. aprīļa tiesas sēdes laikā aptuveni 04 stundā un 38 minūtē prokurors apgalvoja, ka: “atbilde no Ieslodzījumu vietu pārvaldes uz. 28.03.2024. pieprasījumu, bet es viņu varēšu iesniegt tikai nākamajā tiesas sēdē...”. Aptuveni 05 stundā un 28 minūtē prokurors norādīja, ka: “attiecībā uz atbildi, kuru es nevaru iesniegt, es to nolasīšu, iesniegšu nākamajā tiesas sēdē”. Reaģējot uz prokurora izteikumiem Mihaila Uļmana aizstāve zvērināta advokāte Olita Kauce izteica savus iebildumus, tomēr tiesa uzstājīgi prokuroram norādīja sekojošo: “Sniedziet šādas ziņas, kas ir Jūsu rīcībā!”. Tādējādi prokurors nolasīja dokumenta saturu, kas nav iekļauts lietas materiālos. Šajā gadījumā tiesa pieļāva tādu situāciju, ka prokurors varēja pamatot savu pozīciju tiesas sēdē ar dokumentiem, kas nav iekjauti lietas materiālos un iztiesāšanas brīdī nebija pieejami aizstāvjiem.

Savukārt 2024. gada 04. aprīļa tiesas sēdē aptuveni 01 stundā un 10 minūtē tiesa norādīja Mihaila Uļmana aizstāvei zvērinātai advokātei Allai Ignatjevai: “Pirms turpināt uzdot jautājumus attiecībā par dokumentiem. Tātad izņemot liecības, bet attiecībā par dokumentiem, kas atrodas lietas arhīva materiālos. Ņemot vērā, ka tiesas rīcībā šie dokumenti nav, nav lemts jautājums vēl par to pievienošanu lietai, tiesa arī nevar pārbaudīt tagad, ko Jūs nolasāt lieciniekam par tām ziņām, kas ir konkrētajos dokumentos, tad uzdodiet jautājumus par tiem dokumentiem, ko liecinieks ir sagatavojis...”. Tādējādi Mihaila Uļmana aizstāvei zvērinātai advokātei tika liegta iespēja uzdot jautājumus par dokumentiem, kas ir arhīva lietas materiālos.

Tāpat arī 2024. gada 04. aprīļa tiesas sēdes laikā aptuveni 02 stundā un 46 minūtē tiesa skaidroja Aleksandra Babenko aizstāvim Viesturam Ločmelim to, ka tikai par lietas materiālos esošiem dokumentiem ir iespējams uzdot jautājumus, bet nevar uzdot jautājumus par arhīva lietas materiālos esošiem dokumentiem, jo tie nav tiesas rīcībā.

2024. gada 09. aprīļa tiesas sēdes laikā aptuveni 01 stundā un 37 minūtē tiesa skaidroja apsūdzētajam Viktoram Krivošejam. ka nevar demonstrēt lielā neesošus materiālus un uzdodot jautājumus nevar atsaukties uz tiesas rīcībā neesošiem materiāliem. Turpretī 2024. gada 09. aprīļa tiesas sēdē aptuveni 01 stundā un 55 minūtē, kad prokurors uzdeva jautājumu: "Vai Jūs bijāt plānojis aizturēt Genādiju Vaļaginu šajā kriminālprocesā?”, tiesa nenoraidīja jautājumu, lai gan jautājums pēc būtības tika uzdots par lietā neesošiem materiāliem un ziņām, pie tam jautājuma formulējums bija izklāstīts pieņēmumu formā.

Faktiski tiesa ir nostādījusi prokuroru acīmredzami labvēlīgākā situācijā, tiesas sēžu laikā ļaujot sniegt ziņas (nolasīt) par dokumentiem, kas neatrodas lietas materiālos un kad vēl nav lemts par to pievienošanu krimināllietai. Tāpat arī uzdot jautājumus par dokumentiem, kas neatrodas lietas materiālos.

Savukārt aizstāvjiem, kuri uzdevuši jautājumus par arhīva lietas materiāliem, tiesnese ir norādījusi, ka aizstāvjiem būs iespēja pieteikt lūgumus par šādu dokumentu no arhīva lietas pievienošanu un tikai pēc tam aizstāvji varēs lūgt atkārtoti uzaicināt attiecīgo liecinieku uz nopratināšanu tiesas sēdē. lādējādi, liekot šķēršļus aizstāvībai panākt taisnīgu kriminālprocesuālo attiecību noregulējumu saprātīgos termiņos un sarežģot procesa norisi.

Papildus tam ir norādāms, ka tiesa vairākkārtīgi ir noraidījusi aizstāvju jautājumus, aizbildinoties par to, ka uzdotais jautājums par konkrētajiem apstākļiem jau ir ticis uzdots un atbilde tika sniegta, bet gadījumā, kad prokurors uzdot atkārtoti jautājumu, kas jau iepriekš ir ticis iztirzāts, tiesnese nenoraida Šo jautājumu. Turklāt atsevišķos gadījumos tiesnese pat necenšas uzklausīt aizstāvju interesējošos jautājumus, bet noraida tos vēl pirms aizstāvis to ir uzdevis, kas viennozīmīgi rada šaubas par procesa norises objektivitāti un procesuālo pilnvaru līdzvērtības pārkāpšanu, kas šajā gadījumā ir tiesneses S.Dolnieces objektivitātes trūkuma iespaidā virzot kriminālprocesa gaitu sev vēlamā gultnē.

Tā, piemēram, 2024. gada 04.aprī|a tiesas sēdes laikā 02. stundas 48. minūtē Aleksandra Babenko aizstāve H. Purviņa uzdeva jautājumu lieciniekam: “Sakiet, vai Jūs esiet izvērtējis iespēju pārbaudīt Citavičus liecību patiesumu arī ar ekspertīžu metodēm pieejamām?' uz ko tiesa norādīja. Attiecībā par Citavičus liecību pārbaudi, kā jau tiesa norādīja, par tajā ietverto ziņu pārbaudi liecinieks jau ir liecinājis par šiem apstākļiem, ir iegūtas ziņas par šiem apstākļiem un par šiem apstākļiem Citavičus liecību pārbaudi, tātad, ko viņš ir sniedzis liecībās, nav uzdodami. Tiesa noraida šos jautājumus.”

Tā piemēram 2024. gada 04. aprīļa tiesas sēdes laikā 40. minūtē prokurors uzdeva jautājumu par valsts numuru, proti, vai tas varēja būt Latvijas valsts numurs, lai gan liecinieks bija iepriekš sniedzis atbildes uz minēto jautājumu un ar to saistītajiem apstākļiem.

Šie takti viennozīmīgi norāda, ka lietā netiek nodrošināta procesuālo pilnvaru līdzvērtība, kas ir viens no pamatelementiem tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā. Tiesneses personīgā attieksme un saskarsme ar prokuroru ir nepārprotami labvēlīgāka, kas pieļauj neatkarīgam novērotājam no malas spriest par savu interešu pozicionēšanu lietas izspriešanā.

Rīgas pilsētas tiesas tiesnese S. Dolniece 2024. gada 17. jūnija tiesas sēdes laikā ir pārkāpusi procesuālo pilnvaru līdzvērtību krimināllietas iztiesāšanā, liedzot īstenot apsūdzēto Kriminālprocesa likumā noteiktās tiesības un uzliktos pienākumus, kas norāda uz tiesneses S.Dolnieces objektivitātes trūkumu un interešu konflikta pastāvēšanu, apzināti iejaucoties aizstāvības pozīcijas pamatošanā.

Likuma “Par tiesu varu” 6.pants nosaka tiesai ekskluzīvas tiesības spriest tiesu, izskatot un izlemjot tiesas sēdēs pret personām celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgās personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nosakot tām sodu.

Latvijas Republikas Satversmes 92.pants nosaka ikviena cilvēka pamattiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Tiesnesei ir pienākums spriest tiesu tā, kā nevienam nerodas šaubas par tiesneses objektivitāti, kas nodrošina to, ka visiem lietas dalībniekiem ir dota pienācīga iespēja izlietot likumā noteiktās tiesības un uzliktos pienākumus, kas tiek īstenoti sacīkstē, kas izriet gan no Kriminālprocesa likuma 18.panta, gan likuma “Par tiesu varu” 24.panta un 25.panta noteiktās pušu līdztiesības un sacīkstes principa.

Savukārt tiesnese S.Dolniece atklāti ieņem pozīciju tikai un vienīgi par apsūdzēto vainas konstatēšanu, nevis tiesnesei uzlikto pienākumu noskaidrot objektīvo patiesību. Šāda nostāja neļauj nodrošināt krimināllietas izskatīšanā kriminālprocesa pamatprincipus, kas definēti Kriminālprocesa likuma 12.panta pirmajā daļā, kas ir cilvēktiesību garantēšanas princips, 15.pantā, kas ir tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā un objektīvā tiesā, 18.pantā, kas ir procesuālo pilnvaru līdzvērtība, kas secīgi noved pie Kriminālprocesa likuma 455.panta pirmajā daļā noteikto lietas dalībnieku procesuālo tiesību iztiesāšanas laikā neievērošanu.

Minētais ir pamatots ar tiesneses S.Dolnieces izrādīto nostāju 2024. gada 17. jūnija tiesas sēdē noraidot aizstāvības lūgumus uzaicināt lieciniekus, kas varētu sniegt ziņas par krimināllietā noskaidrojamo apstākļu esamību vai neesamību.

Tā tiesnese S.Dolniece jau sākotnēji noraidot Mihaila Uļmana aizstāvības lūgumu norādīja, citēju “ka tiesa izskaiti lietu pret to personu, pret tām personām un tādā apsūdzībā, kā tas ir saņemts tiesā. Pierādīšanas priekšmets šajā lietā ir apsūdzēto darbības un tiesai nav jāpārbauda citas versijas un varbūtēja citu personu rīcība.”

Kriminālprocesa likuma tekstā iekļauta pierādīšanas priekšmeta jēdzieniskā izpratne, proti, iekļaujot tajā gan pierādāmos, gan saistītos faktus, gan palīgfaktus. Kriminālprocesā pierādāmie apstākļi (fakti) (factum probandum) no citiem var tikt nošķirti sakarā ar to īpašo nozīmi kriminālprocesa mērķa sasniegšanā - krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā. Šie ir fakti, no kuriem ir tieši atkarīgs galīgais lietas krimināltiesiskais un kriminālprocesuālais risinājums. Krimināllikuma 124.panta otrajā daļā ir tieši norādīts, ka kriminālprocesā pierādāmo faktu grupā ietilpst noziedzīga nodarījuma sastāvs un citi Krimināllikumā vai Knmina procesa likumā minētie fakti, no kuriem atkarīgs krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums.

Saistītie fakti (factum probans) ir otra pierādīšanas priekšmetā ietilpstoša faktu grupa. Sie takti neietilpst kriminālprocesā pierādāmo apstākļu lokā, bet ir ar tiem saistīti un ļauj izdarīt secinājumus par tiem. Šī veida faktu iekļaušana pierādīšanas priekšmetā ir pamatojama ar to, ka, lai tiem būtu kāda tiesiska nozīme, t.i., no tiem varētu secināt kriminālprocesā pierādāmos faktus, tiem pašiem ir jābūl pierādītiem. Palīgfakti savukārt ir tāda pierādīšanas priekšmetā ietilpstoša laktu grupa, kurai pašai par sevi nav izšķirošas nozīmes lietas gala risinājumam, jo tā nepieciešama tikai tāpēc, ka ļauj izvērtēt pierādījumu izmantošanas iespējamību vai neiespējamību procesā.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 48.panta otrās daļas 3.punktam savu funkciju izpildei tiesa, neiejaucoties apsūdzības uzturēšanā un aizstāvības realizēšanā, piedalās pierādījumu pārbaudē un neitrāli izvērtē apsūdzības uzturēšanu un aizstāvības realizēšanu.

Atbilstoši likuma “Par tiesu varu” 6.pantam un Kriminālprocesa likuma 23.pantam krimināllietās tiesu spriež tiesa, izskatot un izlemjot tiesas sēdēs pret personām celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgās personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nosakot tām sodu. Tas nozīmē, ka tiesas spriešanas funkcija kriminālprocesā sakarā ar celto apsūdzību ir nodalīta no pierādījumu pārbaudes katrā kriminālprocesā. Proti, tiesa izspriež lietu, kā pēc celtās apsūdzības un pierādījumu kopuma, tā pēc aizstāvju un apsūdzētā pretargumentiem un pierādījumu kopuma, kad tie ir tikuši pārbaudīti tiesas sēdē.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa savos nolēmumos vairākkārt norādījusi, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta trešās daļas d) apakšpunkts paredz principu, ka pirms apsūdzētā notiesāšanas visi pierādījumi pret viņu parasti jāuzrāda viņa klātbūtnē publiskā tiesas sēdē. Vienlaikus pirmstiesas izmeklēšanas gaitā iegūto liecību izmantošana par pierādījumiem kā tāda nav pretrunā ar 6.panta trešās daļas d) apakšpunktu pie nosacījuma, ka tiek ievērotas aizstāvības intereses. Parasti šīs intereses pieprasa, lai apsūdzētajam būtu dotas adekvātas un atbilstošas iespējas apšaubīt un nopratināt apsūdzības liecinieku viņa liecību sniegšanas laikā vai arī vēlākā tiesvedības posmā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991.gada 26.aprīļa sprieduma lietā Asch pret Austriju 27.rindkopu, 2006.gada 16. novembra nolēmuma lietā Klimentyev pret Krieviju 124. rindkopu).

Turklāt minētās apsūdzētā tiesību aizstāvības garantijas ir attiecināmas ne vien uz pierādījumiem, bet arī uz citu informāciju, kurai ir nozīme pierādīšanā. Vērā ņemams ir apmērs, kādā šī informācija attiecas uz konkrēto lietu, un jo īpaši tas, vai konkrētajai informācijai ir būtiska ietekme uz apsūdzību, kas izvirzīta pret personu, proti, tas, vai pierādījumi ir izmantoti, lai uz tiem balstītu apsūdzētā vainu, vai arī tie satur tādas ziņas, kas ļauj apsūdzēto attaisnot vai samazināt viņam piemērojamo sodu. Šajā kontekstā ar jēdzienu pierādījumi" ir saprotami ne tikai tie pierādījumi, kuri tieši attiecas uz lietas faktiem, bet arī citas ziņas, kas varētu attiekties uz šādu pierādījumu pieļaujamību, ticamību un pietiekamību (sk. Eiropas C ilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 16. februāra sprieduma lietā "Rowe and Davis v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 28901/95, 66. punktu; Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā "Mirilashvili v Russia", pieteikums Nr. 6293/04, 200. punktu: 2012. gada 6. marta sprieduma lietā "Leas v Estonia", pieteikums Nr. 59577/08, 81. punktu un 2017. gada 4. aprīļa sprieduma lietā "Matanovic v. Croatia", pieteikums Nr. 2742/12, 161. punktu).

Savukārt tiesnese S.Dolniece apzināti sašaurina tiesību normā definēto, pēc saviem ieskatiem nosaka pierādīšanas priekšmetu apsūdzēto rīcību, kurā vēl pirms sprieduma taisīšanas iekļauj vien to pierādījumu kopumu, kuri iespējams norādītu uz apsūdzībā norādīto apstākļu esamību. Demonstratīvi atsakās pārbaudīt pierādījumus uz kuriem norādīja aizstāvība un kuri var apgāzt apsūdzībā norādīto apstākļu esamību. Tiesnese faktiski iejaucas aizstāvības īstenošanā. Apzināti liedzot iegūt un nostiprināt krimināllietā tādas ziņas, kas faktisku un juridisku iemeslu dēļ pamatotu aizstāvības pozīciju.

Tā tiesnese S.Dolniece 2024. gada 17. jūnijā noraidot apsūdzēto M.Uļmana un A.Babenko aizstāvju lūgumu uzaicināt lieciniekus Jāni Skuju, Artūru Kazaku, Sintiju Ondzuli, Lāsmu Dunovu, Intu Ragucku, Agri Upenieku, Sergeju Jegorovu, Daci Budreviču, Egilu Krūmiņu, Viktoru Maļejevu, Džinu Grundmani, Vilni Slaru, Jeļenu Suvorovu, Staņislavu Samohvalovu, Mārtiņu Mašēnu un Madaru Odnorali norādīja, citēju „par šiem apstakliem lietā ir pietiekamas ziņas, lai izlemtu celtās apsūdzības pamatotību”.

Arī noraidot gan apsūdzētā M.Uļmana aizstāvju, gan A.Babenko aizstāvju lūgumu uzaicināt liecinieku Kasparu Novicānu, Kļimu Vaļaginu, Svetlanu Vasjakinu, Emīlu Dimetrovu, Vladimiru Petrovu, Nataļju Badjonovu un Aleksandru Haritonovu tiesnese norādīja, citēju "Par apstākļiem, zinām, par kurām varētu sniegt ziņas, kas ir norādītas, nav attiecināmas, nav juridiskas nozīmes pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo faktu esamības vai neesamības pamatošanai. "

Tāda argumentācija ar kuru S.Dolniece noraidīja aizstāvības lieciniekus ne vien radīja pamatotas šaubas par tiesneses neobjektivitāti, bet ir pretēji visām pierādīšanas teorijas pamatnostādnēm.

Tiesnesim, kas būtu objektīvs, taisnīgs un pieturētos pie likuma būtu ieinteresēts objektīvās patiesības noskaidrošanai un lietas dalībnieku tiesību veicināšanā.

No 2024. gada 17. jūnija tiesas sēdes gaitas lietas dalībniekiem ir nepārprotami saprotams, ka tiesa krimināllietas iztiesāšanas stadijā pirms sprieduma taisīšanas jau ir izvērtējusi pierādījumus. Galvenokārt to attiecināmību, pie kam pretēji Kriminālprocesa likuma 129.panta saturam un jēgai, jo minētā tiesību norma nosaka "pierādāmo apstākļu esamība vai neesamība

Noraidot aizstāvības lūgumu vispār pirms attiecīgā liecinieka nopratināšanas un uzklausīšanas tiesas sēdē, pamatojot to ar neattiecināmību uz apsūdzību, jebkuram neatkarīgam novērotājam liek apsūdzību saprast kā neapgāžamu patiesību, lai gan nemaz tiesnese nav centusies noskaidrot patiesību atbilstoši likuma “Par tiesu varu" 17.pantā pirmajā daļā noteiktajam lietu izskatīšanas pamatprincipam - tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību.

Līdz ar to ir pamats norādīt uz tiesneses S.Dolnieces noraidījuma saturu attiecībā uz liecinieku Dirks Reimers, Romas Giedraitis un Donatas Bendoraitis aicināšanu uzklausīt tiesas sēdē. Citēju noraidījuma saturu "Nav būtiskas nozīmes pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības, neesamības noskaidrošanai, ņemot vērā to, ka arī apsūdzībā norādīts, ka automašīna ir iegādāta no nenoskaidrotas personas pirmstiesas procesā. Proti, šobrīd tiesas izmeklēšana vēl nav beigusies, bet tiesnese pretēji objektīvas patiesības noskaidrošanas principam, atsakās noskaidrot ziņas par automašīnu, kas tieši tika izmantota M.Bunkus slepkavībā un tieši var noskaidrot vai apsūdzībā esošie apstākļi ir pamatoti, nevis atstāt nenoskaidrotus apstākļus, kuru nenoskaidrošana rada pamatotas šaubas.

Vadot tiesas sēdi, tiesnesim jādarbojas likumā noteikto tiesību un pienākumu robežās, noskaidrojot lietā nozīmīgus faktus un apstākļus, uzdodot jautājumus par tiem un visas situācijas tiesas zālē risinot likumā paredzētajā kārtībā. Kas šajā krimināllietā netiek nodrošināts.

Tāpat tiesnese savos lēmumos pieļauj konkrētas pretrunas un atšķirīgu pieeju, proti, pilnīgi identiskos apstākļos attiecībā uz lieciniekiem, tas ir lieciniekiem iespējams ir zināmi ar slepkavības organizēšanas un īstenošanas apstākļiem, motīva noskaidrošanu saistīti apstākļi. Visi apsūdzības liecinieki, kas norādīti lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai, ir tikuši uzklausīti, vai to liecības tikušas nolasītas.

Savukārt tie, kurus aizstāvība uzskatīja par nepieciešamu nopratināt, ir noraidīti. Piemēram, Aleksandrs Latiševs, kas identiski, kā apsūdzības liecinieks Pāvels Ļaksa, kurš bija sargs tajā pašā teritorijā, kurā pēc apsūdzībā norādītā, iespējams ir notikusi vienošanās par M.Bunkus slepkavības izdarīšanu un izpildes apstākļiem, var būt zināmas svarīgas ziņas, vai pat tas, iespējams, ir bijis aculiecinieks, bet liecinieka nopratināšana tiek atteikta.

Mārtiņa Bunkus biroja darbinieki J. Galuška, L.Brambate, J. Krastiņa, J.Vortūna un R.Vīlands ir tikuši nopratināti, savukārt darbiniekus Jāni Skuju, Artūru Kazāku, Sintiju Ondzuli, Lāsmu Dunovu un Intu Ragucku ir noraidīts nopratināt.

Aizstāvības lūgumā norādītie SIA Rego Trade pārstāvji Inga Grabovska un Kaspars Novicāns, kas var sniegt ziņas par iespējamo slepkavības izdarīšanas motīva esamību vai neesamību, ir noraidīts, savukārt apsūdzības liecinieks Sergejs Lukašins ir ticis nopratināts.

No tā var izdarīt secinājumu, ka tiesnese S.Dolniece ir ieinteresēta uzklausīt tikai apsūdzības lieciniekus, savukārt objektīvās patiesības noskaidrošanu, aizstāvības pozīcijas pamatošanu, apsūdzēto alibi izvairās pārbaudīt tiesas sēdē, kā to paredz likums.

No apsūdzības liecinieku nopratināšanas gaitas tiesas sēdē, bet konkrēti R.Jašina, O.Koļcova un S.Lukašenokas, tika noskaidrots, ka, veicot pirmstiesas izmeklēšanu, netika pārbaudīti apsūdzēto alibi un iespējamie apstākli, kas izslēdz kriminālatbildību.

Krimināllietā ir nostiprinātas ziņas, tieši V.Krivošeja sniegtās liecības, kurās viņš izpildot Kriminālprocesa likuma 67.panta pirmās daļas 6.punktā noteikto pienākumu norādīt uz faktu, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā tā ir atradusies citā vietā (alibi), vai uz Krimināllikumā paredzētu apstākli, kas izslēdz kriminālatbildību. Ir norādījis, ka laikā, kad notika M.Bunkus slepkavība V.Krivošejs atradās Maskavā, Krievijas Federācijā, proti, persona nemaz nav atradusies Latvijā, līdz ar ko pastāv pamatotas šaubas par visā apsūdzībā norādīto apstākļu esamību vai neesamību. Minētie apsūdzības liecinieki vairākkārt atsaucās uz Latvijas Republikas ģeopolitisko situāciju ar Krievijas Federāciju norādot, ka bija grūtības to pārbaudīt, tādē| netika pieliktas pūles un tas netika darīts. Visi pierādījumi pirmstiesas izmeklēšanā netika objektīvi pārbaudīti un lieta nodota tiesai.

Līdz ar to ir būtiski svarīgi uzklausīt aizstāvības norādītos lieciniekus, proti, attiecībā uz M.Uļmanu uzaicinot liecinieci Ingu Grabovsku u.c., lai pārbaudītu ziņas par to, ka M.Uļmanam nemaz nepastāvēja motīvs. Savukārt, attiecībā uz A.Babenko uzaicinot lieciniekus Valēriju Ivanovu,Pavelu Šaroņinu, lai pārbaudītu apstākļus par notikušām tikšanām Katlakalna ielā 1, ko A.Babenko arī ir noliedzis, Arnoldu Libeku, Vladimiru Tarasenko, un arī citus lieciniekus apsūdzībā norādīto apstākļu esamības vai neesamības kopsakarā ar V.Krivošeja liecināto objektīvai pārbaudei. V.Krivošeja alibi pārbaudei Liliju Orovu, D.Blonovu, V.Osmolovski, L.Maņiševu, A.serovu u.c..

Ņemot vērā tiesneses S.Dolnieces objektivitātes trūkumu un interešu konflikta pastāvēšanu, kad tiesnese aprobežojas tikai ar apsūdzības lieciniekiem un apsūdzības pierādījumu kopumu jau šajā krimināllietas iztiesāšanas stadijā acīmredzot dodot priekšroku apsūdzībā norādīto apstākļu esamībai. Ir pamats atzīt, ka atsakot aizstāvības liecinieku aicināšanu un dokumentu pievienošanu, netiek nodrošināta līdzvērtīga procesuālo pilnvaru īstenošana, kas ir viens no taisnīgas tiesas spriešanas pamatelementiem, bet tiesnese S. Dolniece apzināti rīkojas ieinteresēti uz lietas iznākumu.

Kritiski ir vērtējams tiesneses S. Dolnieces norādītais, ka liecinieka Viļņa Šlara aicināšana uz liecību sniegšanu tiesas sēdē ir noraidāma, pamatojot ar to, ka "Nav norādīts, kādi fakti ir zināmii, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu iztiesājamā lietā. Aizstāvībai nevar būt zināmi konkrēti fakti pirms liecinieka nopratināšanas, bet tai ir zināma liecinieka saistība ar lietu, kas dod pamatotu iemeslu, izmantojot procesuālās darbības - liecinieka nopratināšanu, noskaidrot vai tam ir zināmi fakti, palīgfakti un saistītie fakti atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajam, kurus pēc tam iespējams izmantot tiesu debatēs aizstāvības pozīcijas pamatošanai.

Turpinot iztirzāt pastāvošās pretrunas par apstākļiem, kādos tiesnese ir noraidījusi aizstāvības lūgumu, ir arī pamats norādīt uz noraidījuma saturu attiecībā uz liecinieces Larisas Doņinas aicināšanu. Citēju: "nav aicināma, jo nav zināmi personas identificējošie dati. Nav zināma dzīvesvieta. Savukārt uz e-pastu tiesa nosūta paziņojumu, tad tajos gadījumos, ja persona pati ir norādījusi saziņai ar procesa virzītāju savu e-pastu. Un tātad gan norādīts tiesas sēdē bija, tad Larisa Doņina vairs nestrādā Valsts policijā. ”

Šajā gadījumā tiesnese vadās no prokurora mutiski sniegtām ziņām tiesas sēdē, ka minētā persona vairs nestrādā Valsts policijā. Kas savukārt ir pretēji patiesībai, ka lieciniece strādā Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļā, proti, pretēji prokurora norādītajam nepatiesajām ziņām, ir mainījusi darba vietu tikai attiecīgajā struktūrvienībā. Līdz ar to tiesneses noraidījums pamatots ar tādām ziņām, kas nav pārbaudītas likumā noteiktajā kārtībā. Tas norāda uz to, ka tiesnese izmanto visus pieejamos līdzekļus, lai atteiktu aizstāvības lūgumam minēto liecinieci nopratināt tiesas sēdē, tas liek domāt, ka šāda attieksme tiesnesei pastāv attiecībā uz visiem aizstāvības pieteiktajiem lūgumiem.

Visticamāk liela ietekme un spiediens uz tiesneses S.Dolnieces personisko nostāju un turpmāko krimināllietas iztiesāšanas gaitas vešanu ir masu medijos - izdevumā “Ir” izskanējušajam izmeklētāja R.Jašina un prokurora A.Lasmaņa izteiktajiem subjektīvajiem viedokļiem, ka citēju "Kad apjomīgās lietas izskatīšanu varēs turpināt, pagaidām nav zināms. Līdz šim jau ir nopratināti visi prokuratūras pieteiktie liecinieki, izvērtēti rakstveida pierādījumi, un tiesas izmeklēšana tuvojas noslēgumam. Apsūdzētie ir pieteikuši aptuveni 50 lieciniekus, un tiesai jālemj, cik no tiem aicināt. No šī lēmuma atkarīgs, cik raiti lieta virzīsies tālāk, atzīst prokurors Lasmanis. Tikmēr izmeklēšanas vadītājs Romāns Jašins šo kriminālprocesu sauc par izaicinājumu visai tieslietu sistēmai. «Ja šo nevar, tad nav jēgas, varam likt pārējās lietas plauktā” (izdevums "Ir" 30. maijs—5. jūnijs, 2024. 23. lapa).

Tas publicēts neilgi pirms 2024.gada 17.jūnijā notikušās tiesas sēdes, laikā kad šis lēmums par aizstāvības liecinieku pieaicināšanu nebija vēl izlemts tiesas sēdē, bet no raksta konteksta nepārprotami izriet centieni ietekmēt lēmumu un gadījumā, ja lēmums nesakritīs ar izmeklētāja un prokurora viedokli, tad šai lietai un krimināllietas iztiesāšanai vispār nav jēgas.

Minētie apstākļi nav tādi apstākļi, kas būtu maznozīmīgi un neietekmētu lietas izspriešanu, ir pamats uzskatīt, ka tiesneses S.Dolnieces neobjektīvā attieksme rada pamatotus draudus krimināllietas izspriešanai taisnīgā un objektīvā tiesā un pieteiktais noraidījums ir pamatots.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 55. panta ceturto daļu pieteikto noraidījumu nedrīkst motivēt ar personas rīcību konkrētajā kriminālprocesā. Rīcība pārsūdzama likumā noteiktajā kārtībā.

Neitralitātes prasības ievērošanas izvērtējumā būtiski atzīmēt, ka Kriminālprocesa likuma 55. panta ceturtās daļas ietvertais liegums noraidījumu pamatot ar rīcību konkrētā kriminālprocesā skatāms šauri. Sis liegums nenozīmē, ka rīcība vispār vai pat rīcība konkrētajā kriminālprocesā nekad nevarētu būt pamats apšaubīt amatpersonas neitralitāti. Liegums attiecināms uz izteikti procesuālu rīcību, piemēram, lūgumu noraidīšana, procesuālas kārtības noteikšanu, likumā uzlikto pienākumu izpildi utt., respektīvi, tādu tiesisku rīcību, kura pati par sevi nekādā veidā neliecina par amatpersonas neitralitātes zudumu vai neobjektivitāti.

Konkrētajā gadījumā šajā noraidījumā izklāstītie apstākļi nav pamatoti ar rīcību konkrētā kriminālprocesā, bet gan ar normatīvajiem aktiem un vispārējiem tiesību principiem neatbilstošu tiesneses rīcību un attieksmi. Neitralitātes jeb objektivitātes zudumu un pamatu atzīt interešu konflikta pastāvēšanu, apliecina tiesneses acīmredzamas labvēlības izpausmes attiecībā pret prokuroru iepretim citiem lietas dalībniekiem, izteikumi, kas ir pārkāpuši nevainīguma prezumpciju, līdzvērtības principa neievērošana, kas ir novedis pie tā, ka ir pamats uzskatīt, ka tiesnese nevarēs nodrošināt taisnīgu un objektīvu lietas izspriešanu.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzītajam tiesas objektivitāti var anaizet no diviem aspektiem, proti, pēc subjektīvā kritērija - tiesneša personiskā pārliecība attiecii ai uz konkrēto lietu, un pēc objektīvā kritērija - vai ir pietiekamas garantijas, ka ir izslēgtas jebkuras leģitīmas šaubas par tiesneša objektivitāti (Tiesnešu ētikas komisijas 2008. gada 1. augusta skaidrojums).

Attiecībā uz objektīvā kritērija pārbaudi nepieciešams konstatēt, vai pastāv fakti un apstākļi, kas var radīt šaubas par tiesneša objektivitāti konkrētajā lietā, jeb vai konkrētajā ieta ir leģitīms iemesls bažām, ka tiesai trūkst objektivitātes. Arī Satversmes tiesa ir skaidrojusi, ka tiesas objektivitātes nodrošināšanai tiesnesim ir jāizvērtē, vai pastāv apstākļi, kuru dēļ viņa tiesvedībā esošas lietas tiesvedības procesa objektivitāte varētu tikt apšaubīta. Turklāt tiesvedības process aptver ne tikai lietas izskatīšanu pēc būtības, bet arī tiesvedības procesa veicamās darbības. (Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-23-01 10. punkts) Tāpat arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka tiesām jābūt objektīvām gan subjektīvā, gan objektīvā aspektā.

Vērtējot - atstatīt vai neatstatīt sevi no lietas izskatīšanas (pieņemt noraidījumu), tiesnesim būtiski ir apsvērt, kā konkrētos apstākļus vērtētu informēts un saprātīgs sabiedrības loceklis (piemēram, 2008. gada 1. augusta skaidrojums, 2009. gada 12. jūnija skaidrojums, 2010. gada 29. oktobra skaidrojuma 2. punkts, 2018. gada 28. septembra atzinuma 8. punkts). Turklāt, lai konstatētu, vai informētam un saprātīgam vērotājam no malas konkrētajos apstākļos var rasties šaubas par tiesneša objektivitāti un vai neatstatīšanās no lietas izskatīšanas (noraidījuma nepieņemšana) var tikt vērtēta kā profesionālās ētikas pārkāpums, ir jāapsver visi apstākļi, kas ir ietekmējuši vai varētu ietekmēt neatkarīgā novērotāja viedokli par tiesneša objektivitāti (2020. gada 20. marta skaidrojuma 3. punkts).

Tādējādi, ja arī tiesnesis personiski ir pārliecināts par savām spējām konkrēto lietu izskatīt objektīvi, tiesnesim ikvienā gadījumā ir pienākums apsvērt, vai pastāv tādi objektīvi pamatoti apstākļi, kas informētam un saprātīgam novērotājam no malas varētu radīt šaubas par tiesneša neitralitāti un objektivitāti, izskatot konkrēto lietu.

Noraidījuma pieteicēji uzskata, ka pie šādiem apstākļiem, kad tiesnese acīmredzami rupji ir pārkāpusi Tiesnešu ētikas kodeksu un Bangaloras tiesnešu ētikas principus, likuma “Par tiesu varu” pamatprincipus un procesuālajā likumā noteiktos pamatprincipus, tad gan kriminālprocesā iesaistītajai personai, gan saprātīgam vērotājam no malas varētu rasties Šaubas vai radītu vismaz pamatotas aizdomas par tiesneses S.Dolnieces neobjektivitāti konkrētajos apstākļos un turpmāku iespēju vest tiesu atbilstoši noteiktiem standartiem.

Tiesnese nespēj norobežoties un nespēj nodrošināt nepieciešamo neitralitāti un tas ir redzams neatkarīgam novērotājam no malas, kas ir apstiprinājies ar tiesneses uzvedību procesā, tajā skaitā lietoto valodu. Lietas dalībnieki nespēj uzticēties un negūst pārliecību par tiesneses spēju spriest taisnīgu tiesu.

Noraidījuma pieteicēji uzskata, ka izvērtējot norādītos apstākļus, ir pieņemams pieteiktais noraidījums atbilstoši Kriminālprocesa likuma 4.nodaļā norādītajiem pamatiem un šobrīd ir gūta pārliecība, ka pastāv likumā noteiktie priekšnosacījumi un objektīvie apstākļi tiesneses S.Dolnieces noraidīšanai, kā no subjektīvā, tā objektīvā aspekta.

Ir pamats aicināt tiesnesi S.Dolnieci, lemjot par noraidījuma pamatotību, ņemt vērā, ka šis nav atsevišķas personas vai atsevišķa dalībnieka noraidījums. Šis noraidījums ir visu aizstāvju un apsūdzēto, kopumā 8 lietas dalībnieku izteikta neuzticība tiesnesei. Noraidījumā norādītie apstākļi, kuru pamatā lietas dalībnieki ir atzinuši tiesneses objektivitātes trūkumu un interešu konflikta pastāvēšanu ir nopietns signāls Latvijas Republikas kā demokrātiskas valsts sastāvdaļas - neatkarīgas un taisnīgas tiesas apdraudējumam. Latvijas Republikas pilsoņiem netiek nodrošinātas to pamattiesības un citas ar likumu piešķirtās tiesības un rada neuzticību.”

Seko mums