Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Ak, eglīte...

Viesturs Ķerus
17.02.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējās darbdienās pirms Ziemassvētkiem netālu no manām mājām parādījās trīs hektāru kailcirte egļu mežā vietā, kur to galīgi nebiju gaidījis. Līdz likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam šim mežam bija jāaug vēl vairāk nekā 20 gadus, un, kā liecina Valsts meža dienesta dati, arī galvenās cirtes caurmērs (t.i., koku resnums), kas ļautu mežu nocirst ātrāk, vēl nebija sasniegts. Tātad skaidrs, ka šeit veikta sanitārā cirte[1] vai rekonstruktīvā cirte[2]. Tātad mežs nocirsts tāpēc, ka atzīts par bojātu vai neproduktīvu.

Oficiālā statistika

Lai gan man negaidīta, šī meža bojāeja nav nekas neparasts uz kopējā Latvijas mežu apsaimniekošanas fona. Ja ielūkojamies oficiālajā statistikā, redzams, ka gan rekonstruktīvajā, gan sanitārajā cirtē egļu meži tiek cirsti neproporcionāli bieži, ja salīdzina ar egļu mežu īpatsvaru no kopējās mežu platības. 2022. gadā egļu meži veidoja 19% Latvijas mežu platības, bet 96% rekonstruktīvo ciršu un 50% sanitāro ciršu veiktas tieši egļu mežos.

Protams, jāpatur prātā, ka rekonstruktīvo un sanitāro ciršu īpatsvars atspoguļo ne tikai objektīvu vajadzību tādas veikt, bet arī motivāciju. Reizēm šī motivācija var būt negodprātīga (jo šīs cirtes dod iespēju nocirst mežu tad vai tur, kur galvenā cirte nav atļauta), taču arī tad, ja pieņemam, ka visi mežu apsaimniekotāji ir godprātīgi, var būt gadījumi, kad sanitāro  vai rekonstruktīvo ciršu veikšanas motivācija egļu mežos ir neproporcionāla faktiskajai nepieciešamībai. Piemēram, baltalkšņu mežus, kam galvenās cirtes vecums nav noteikts, meža apsaimniekotājs var nocirst, kad vien uzskata par nepieciešamu, un nav vajadzības pierādīt, ka tas noticis meža sanitārā stāvokļa vai zemās produktivitātes dēļ.

Paturot prātā minētās atrunas, tomēr pieņemsim (kā to nereti pieņem arī meža nozares runasvīri), ka sanitāro un rekonstruktīvo ciršu veikšana lielā mērā proporcionāli atbilst to veikšanas nepieciešamībai. Tātad egļu meži patiešām īpaši bieži sliktāk aug (nonākot līdz rekonstruktīvajai cirtei) vai tiek bojāti (dodot iemeslu sanitārajai cirtei).

Egļu meži ir nenoturīgi

Tas, ka tieši egļu meži bieži nenodzīvo līdz galvenās cirtes vecumam, nav nekāds pārsteigums. Ir zināms, ka egle ir īpaši jutīga pret dažādām klimata izpausmēm, piemēram, vēju un sausumu. Klimata apstākļu novājināti koki biežāk arī kļūst par "kaitēkļu" upuriem, kam, protams, ir lielāka iespēja nobendēt visu audzi, ja tā sastāv no vienas sugas viena vecuma kokiem.

Minēto iemeslu dēļ egļu audzes ir arī nenoturīgākas pret klimata pārmaiņām. Eglei liktenīgi var kļūt nākotnē gaidāmie sausuma periodi. Lai gan vairāk vētru Latvijai solīts netiek, zemes retāka un vājāka sasalšana ziemā palielina risku, ka arī ar tādu pašu vēju intensitāti egles tiek biežāk izgāztas. Līdz ar to pašsaprotamas ir zinātnieku prognozes, ka klimata pārmaiņu rezultātā eglei piemēroti apstākļi varētu atkāpties tālāk uz ziemeļiem.

Taču egle Latvijā cietusi ne tikai no nelabvēlīga klimata, bet arī no mežu apsaimniekošanas kļūdām. Egļu dzīvotspēja ir mazāka gan kādreiz par vēlamajiem atzītajos pārbiezinātajos stādījumos, gan stādījumos uz meliorētām kūdras augsnēm. Savukārt veģetācijas laikā veikta mežizstrāde veicina sakņu trupes izplatību.

Īsāk sakot, ir pašsaprotami, ka tieši egļu mežos tiek veikts tik daudz sanitāro un rekonstruktīvo ciršu.

Iespēja - jaukti meži

Ņemot vērā jau pašreizējās problēmas ar egļu audzēm un šo audžu nenoturību pret klimata pārmaiņām, loģiska pieeja šķistu koku sugu daudzveidības nodrošināšana mežos. Vislabāk šo daudzveidību būtu iespējams panākt, ļaujot mežiem atjaunoties dabiski. Dabiskas atjaunošanās gadījumā lielākas iespējas izdzīvot un augt ir tieši tiem kokiem, kas attiecīgajos apstākļos jūtas vislabāk, tāpēc nav jāpaļaujas uz cerību, ka cilvēka veiktās izvēles koku stādīšanā pēc dažām desmitgadēm neizrādīsies kļūdainas. Turklāt, ja kādai koku sugai klimata vai citu pārmaiņu rezultātā apstākļi kļūs pilnīgi nepiemēroti, citi koki izdzīvos un mežs turpinās pastāvēt. Protams, šajos dabiskas izcelsmes jauktajos mežos arī pēc simts gadiem būtu egles, gan ne tik daudz kā mūsdienās.

Zinātnieku jau sen teikto, ka fokusēšanās uz mākslīgi veidotām egļu tīraudzēm nav saprātīga, šķiet sapratuši arī tālāk uz ziemeļiem no mums saimniekojošie skandināvu mežsaimnieki. Ja kādreiz Zviedrijā un Somijā lapu koki mežos tika izskausti kā nezāles (pat ar herbicīdiem!), tad tagad Somijas meža īpašnieku žurnāls "Metsälehti" ziņo: "Egļu tīraudžu ēra ir beigusies, tagad mūsu mērķis ir jaukti meži." (sk. šeit).

Bet ko tad mēs?

Par spīti visam iepriekš minētajam Latvijas meža nozares priekšstāvji un mežzinātnieki kā vēlamo izvirzījuši tādu mežu apsaimniekošanas scenāriju (sauktu par "mērķtiecīgas meža apsaimniekošanas" scenāriju vai līdzīgi), kas balstīts uz mākslīgu atjaunošanu un egļu mežu īpatsvara palielināšanu. LVMI "Silava" prognožu scenāriji rāda, ka, saimniekojot pēc šī scenārija, pēc 100 gadiem egļu meži Latvijā būtu dominējošie un veidotu 41% Latvijas mežu platības (sk. šeit). Aizsargājamo teritoriju paplašināšana ļautu šo mežu daudzveidības samazināšanos piebremzēt, taču, pārējos mežos īstenojot "mērķtiecīgās mežsaimniecības" scenāriju, vienalga prognozējams ievērojams egļu mežu īpatsvara pieaugums un lapu koku mežu rēķina (sk. šeit).

Uz šiem pieņēmumiem tiek būvētas arī prognozes, kā Latvijas meži piesaistīs oglekli. Tātad prognozes par to, kādi nākotnē būs Latvijas meži un kāda būs to loma klimata pārmaiņu mazināšanā, būtībā balstītas uz pieņēmumu, ka klimats Latvijā nemainīsies un nemainīsies arī izpratne par to, kā būtu apsaimniekojami meži, uz pārliecību, ka pat pēc 100 gadiem mēs nebūsim tikuši vaļā no kailciršu kultūras.

Šī kailciršu kultūra it spilgti redzama arī izcirtumos pie manām mājām. Ja reiz problēma, kas radījusi nepieciešamību mežu nocirst, izriet no eglēm, varētu pieņemt, ka pārējo sugu koki mežā tiek saglabāti. Bet, nē, ja kailcirte, tad kailcirte - ceļmalās sakrautajās baļķu grēdās redzami gan bērzu, gan priežu stumbri. Atļaušos prognozēt, ka izcirtums atkal tiks apstādīts ar egli.

Bet varbūt, plānojot egļu audžu palielināšanos nākotnē, runa ir par mistraudzēm, t.i., audzēm, kur egle gan ir valdošā, bet ne vienīgā koku suga? Nē. "Vēja izraisīto mežaudžu bojājumu samazināšanai zinātnieki iesaka mežaudzes veidot viendabīgākas gan pēc sugu sastāva, gan atsevišķu koku dimensiju līmenī," raksta žurnāls "Baltijas koks" šī gada janvāra numurā. "Pareiza egļu audzēšana no tāda oglekļsaistīgas saistīšanas apsaimniekošanas viedokļa un ražīga meža viedokļa būtu, ja stādītu retu egļu audzi. Nebaidoties, ka tā tomēr ir tīraudze," kādā portālā skaidro AS "Latvijas valsts meži" un arī Latvijas Meža īpašnieku biedrības padomes loceklis Mārtiņš Līdums.

Vajag tik cirst!

Visu, ko šeit esmu rakstījis, protams, zina un ir lasījuši arī meža nozares runasvīri un politikas veidotāji. Bet ja reiz viņi zina par riskiem, kas saistīti ar egļu tīraudžu īpatsvara palielināšanu, kā gan viņi plāno šos riskus mazināt? Protams, tieši tā, kā tiek piedāvāts risināt jebkuru problēmu meža nozarē - ar intensīvāku ciršanu. Lūk, ja egļu mežus nocērtot 40-50 gadu vecumā, nevis gaidot līdz Meža likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam - 81 gadam, neesot ne vainas. Un tieši to palīdzēšot nodrošināt arī grozījumi Noteikumos par koku ciršanu mežā, ko vides organizācijas apstrīdējušas Satversmes tiesā (sk. šeit).

Urā! Mūsu mežu apsaimniekošanas un mežu zinātnes sasniegums ir tas, ka koku, kura dabiskais mūža ilgums ir 200 vai līdz pat 500 gadiem, mums "jānovāc" jau 40 gadu vecumā, lai neaiziet bojā. Jāatzīmē, ka pagaidām saskaņā ar Meža likumā iekļauto definīciju 40 gadus vecs egļu mežs ir jaunaudze. Tā mežu apsaimniekošana tiek vēl vairāk virzīta un lauksaimniecības pusi - ātri izaudzē, ātri nokauj un audzē jaunu, kā tādu broilera cāli. Un gluži kā broilera cālis mūsu meži kļūst nespējīgi izdzīvot savvaļā (lai cik ironiski tas izklausītos Latvijā, kur "mežs" un "savvaļa" ir sinonīmi).

Turklāt arī augu un dzīvnieku sugu, kas var apdzīvot šādas egļu jaunaudzes, ir daudz mazāk nekā to, kas mīt vecos jauktos mežos. Tātad šāda mākslīgu egļu audžu vēršana plašumā ne tikai mazina mežu noturību, bet arī noplicina to bioloģisko daudzveidību. Bet pa to laiku Meža likuma 1. pantā skumji apput meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas definīcija: "Meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē..."

______

1 - sanitārā cirte — cirtes veids meža veselības stāvokļa uzlabošanai, cērtot meža slimību, kaitēkļu, dzīvnieku vai citādi bojātos, vēja gāztos un lauztos kokus vienlaidus vai izlases veidā

2 - rekonstruktīvā cirte — cirtes veids neproduktīvas mežaudzes nociršanai vienlaidus vai izlases veidā

Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Kad barbari un svoloči, ķengu portāli un vajātāju orda beigs uzbrukt sabiedriskajiem medijiem?

FotoEs zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Lasīt visu...

21

No strupceļa uz atdzimšanu

FotoDraugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Lasīt visu...

21

Tabu jautājumi par Latvijas ekonomiku

FotoPēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Lasīt visu...