Iesaki rakstu: 
Vai kāds vēl šaubās par to, ka mēs dzīvojam pavisam jaunā - tolerances, politkorektuma un kompromisu laikmetā? Zinu jau, zinu – pesimisti un skeptiķi man teiks, ka melu, izlikšanās un blēdību vēl nekad Latvijā nav bijis tik daudz kā šodien. Un es nevaru viņiem nepiekrist.
Interesants jau ir pats “politkorektuma” jēdziens un tas, kādēļ šāds jēdziens vispār ir izgudrots. Ar jēdzienu “korekts”, mēs saprotam kaut ko tādu, kas ir pareizs, atbilstošs, brīvs no kļūdām. Piemēram, apgalvojums, ka Zeme riņķo ap Sauli, ir korekts un zinātniski pierādīts. Teikt, ka Saule riņķo ap Zemi, ir aplami, kļūdaini, jeb nekorekti. Viss šeit zinātnes atziņās ir skaidrs un saprotams. Tad kādēļ politikā arī nevar būt šāda skaidrība jeb korektums? Kādēļ šeit ir jābūt kaut kādam īpašam “politkorektumam”?
Īstenībā “politkorektums” ir tāds ļoti viltīgs jēdziens. Tas korektumu kā atbilstību īstenībai un patiesībai pārveido par atbilstību subjektīvām cilvēku izjūtām, nevis patiesībai. Šeit kā svarīgākais kritērijs tiek izvirzīta nevis patiesība, bet kāda cilvēka, cilvēku grupas, rases vai seksuālās orientācijas pārstāvju jūtu neaizvainošana.
Tātad, ja kāds jums apgalvo, ka Saule riņķo ap zemi, “politkorekti” būs viņam par to neaizrādīt, neteikt, ka viņš kļūdās, runā aplamības vai ir muļķis. Tā mēs aizskārtu viņa jūtas, un tas būtu “politnekorekti”. Politkorekti būs izlikties, ka arī šāds muļķīgs viedoklis ir vērā ņemams un varbūt pat zināmā mērā atbalstāms.
Ko šāds “politkorektums” dod negodīgiem politiķiem un valstsvīriem? Ļoti daudz! Var nesodīti pieņemt prettautiskus lēmumus, var nesodīti muļķot un aplaupīt tautu un panākt, ka tas viss tiek “politkorekti” noklusēts. Var panākt, ka “politkorekti” žurnālisti visam tam “politkorekti” piemeklē attaisnojošus un pat cildinošus epitetus. Bet tauta šāda “politkorektuma” apmulsināta kļūst bezpalīdzīga, ļauj sevi izmantot un aplaupīt.
Korektuma jēdziens jau ne tuvu nav pirmais, kam mūsu “dvēseļu inženieri” cilvēku prātos cenšas piešķirt pilnīgi pretēju nozīmi. Piemēram, demokrātija no vairākuma uzskatu pārstāvniecības faktiski ir pārvērsta par mazākuma uzskatu un vajadzību diktatūru. Nacionālā jēdziens ir tik tālu “paplašināts”, ka tas tagad ir kļuvis internacionāls, kosmopolītisks un multikulturāls. Kā tajā latviešu sakāmvārdā: “Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas.”
Jo vairāk tiek izkropļoti pamatjēdzieni, jo vairāk aplamības cilvēku prātos. Mums tagad ir multikulturāla nacionālā kultūra, internacionāla nacionāla valsts, demokrātiska minoritāšu tiesību diktatūra, godājami negodīgi valstsvīri, svešu varu intereses pārstāvoša nacionālo interešu aizsardzība… Un viss ir tik “politkorekti”, tik “politpareizi”…, ka uzdzen riebumu. Un riebumu tas uzdzen tādēļ, ka cilvēki jūt - nekas šeit nav pareizi. Mūsu apziņā pamatjēdzieniem ļaunprātīgi tiek izmainīts saturs, šādā veidā atņemot mums spēju saprast notiekošo un loģiski spriest.
Līdzīgi ir ar tiem izslavētajiem “kompromisiem”. To, ka “politika esot kompromisu māksla”, mūsu politiķi atkārto tik bieži, ka daļa tautas tam jau sākusi ticēt. Taču kompromiss var būt tikai interešu sfērā, nevis jautājumos par veidiem, metodēm un to pielietošanu.
Mēģināšu paskaidrot. Iedomāsimies divus kaimiņus (tās var būt arī valstis), kas nevar savā starpā sadalīt zemes īpašumu. Katram no viņiem interesē iegūt vairāk zemes. Un tad viņi starp šīm savām interesēm atrod kompromisu, nospraužot kopēju robežu.
Savstarpēju kompromisu var atrast arī divas partijas, kuru interesēs ir iespējami vairāk pakampt no kopējās valsts siles. Tās sarīko neformālu tikšanos un atrod kompromisu pēc principa “ja jūs mums atļausiet no valsts nozagt šo, tad mēs pievērsim acis un atbalstīsim, ka jūs no valsts nozogat to”. Tā ar kompromisu palīdzību partiju vidū tiek dalīti valsts amati un ietekmes sfēras.
Taču kompromiss nevar būt, piemēram, starp diviem lidmašīnu projektiem, kurus izstrādājuši divi atsevišķi konstruktoru biroji. Kurš no jums gribēs doties lidojumā ar lidmašīnu, kura sastāv no kompromisa ceļā kopā samontētām, dažādām lidmašīnām piederošām detaļām. Un vai šāds lidaparāts vispār spēs pacelties gaisā?
Bet tieši ar šādiem “kompromisiem” pilna ir mūsdienu politika. Šāds “kompromiss” ir jau iestrādāts pašos pamatos mūsu valsts parlamentā izveidotajā pozīcijas – opozīcijas sistēmā. Ja tautas vēlētie priekšstāvji kā patrioti ir uzņēmušies darboties valsts pārvaldē, tad kāda viņu starpā var būt opozīcija? Kam opozīcija? Kā opozīcija savas zemes un valsts patriotiem var būt tikai tie, kas ienīst šo zemi un valsti. Valstiskumam opozīcijā var būt tikai valstiskuma ienaidnieki.
Vai var būt kompromiss starp tiem, kuri grib saglabāt un kuri grib iznīcināt šo valsti? Un kāds tad būtu šis kompromiss? Atstāt valsts nosaukumu, karogu un himnu, bet likvidēt visu, kas nodrošina valstiskumu? Kad tika spriests par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju, arī tikai atrasts “kompromiss”. Deokupācija un dekolonizācija netika veikta, bet šeit sabraukušajām PSRS militārpersonām, viņu ģimenes locekļiem un citiem civilokupantiem tika piešķirts nepilsoņa statuss, kas deva viņiem iespējas brīvi dzīvot šai valstī un baudīt visas valsts sociālās garantijas. Vai viņi par to ir pateicīgi? Tieši otrādi, viņi nikni brēc par savu cilvēktiesību ierobežošanu, apspiešanu, diskriminēšanu un uzstāda arvien lielākas un kategoriskākas prasības.
Ir jāsaprot, ka jebkurš kompromiss starp labo un ļauno degradē labo. Jebkurš kompromiss starp kulturālo un nekulturālo degradē kulturālo. Jebkurš kompromiss starp tikumisko un netikumisko degradē tikumisko. Jebkurš kompromiss starp tiem, kuri aizstāv latviešu tautas tiesības brīvi dzīvot savā zemē, un tiem, kuri šīs tiesības latviešiem grib atņemt, nenovēršami noved latviešu tautu pie šo tiesību zaudēšanas. Tieši tāpēc mums ir vajadzīga nacionāla valsts. Tieši tāpēc mums ir nepieciešama nacionāla valsts pārvalde, ko īsteno savas tautas patrioti, nevis sevi par partijām nodēvējušu ekonomisko grupējumu ielikteņi.
Seko mums 
Latvijas Republikas ģenerālprokurors Juris Stukāns publiski ir pārmetis Jēkabpilī nogalinātās sievietes advokātei nepietiekamu uzstājību, cenošoties nokļūt pieņemšanā pie ģenerālprokurora. Pēc tam, kad šis J.Stukāna izteikums izraisīja sašutumu, viņš sasauca preses konferenci un teica, ka esot pārprasts un "nekādas glupības nav sarunājis".
„Jauna sieviete matiem sārtiem
Pāri plūstošā nevainībā
Noliecas pāri gaišmatei
Un zemā, liegā balsī saka tai:
Dailes teātris, reaģējot uz plašsaziņas līdzekļos pārpublicēto Alvja Hermaņa ierakstu viņa privātajā Facebook kontā 6. jūnijā, vērš uzmanību uz to, ka šis ieraksts līdzās personiskiem apvainojumiem satur arī nepatiesu informāciju.
Lielais teātra biznesmenis Juris Žagars un viņa draugs vanabī Krišjānis Barons no Staļina prēmijas laureāta Smiļģa Dailes teātra var jau sākt gatavoties kārtējai lielajai tiesas prāvai.
Šoreiz izstāstīšu gandrīz pasaku. Ne gluži par meža zvēriem, bet par meža dīvainīšiem gan. Reiz kādā mežā, kurš sastāvēja no trim priedēm, bija apmaldījušās ļoti īpatnējas būtnes. Viņus vadīja fanātiska pārliecība par savu uzskatu nekļūdību, izredzētību un nesodāmību. Lielākajai daļai cilvēku viņu runas likās dīvainas un pat smieklīgas, jo viņi uzstāja, ka vīrietis drīkst precēt vīrieti, ka teikt patiesību ir naida runa, ka dzimums un tautība ir tikai sociāls konstrukts, izdomājums.
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
