Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tik daudzi brīnās par situāciju Latvijā, par to, kāpēc tik regulāri viļas pēc kārtējām Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām, nesaprot, kā tas atkal jau varēja notikt, ka rafinēti „eksperti”, „žurnālisti” viņus tik veikli spējuši „apreibināt”. Citi brīnās, kāpēc, piemēram, pašmāju „oficiālajos portālos” bieži tiek noklusēta starptautiski svarīga informācija, viss laists kā caur biezu filtru. Daudzos valda liela un pamatota neticība par mums piedāvāto faktu, norišu, statistikas atbilstību īstenībai.

Vērīgākie jau sen ievērojuši tā saucamo „ekspertu”, „angažēto žurnālistu”, „redaktoru” grūti noslēpjamo vīpsnu par Latvijas sabiedrību. Kur tādi varas kliķes apkalpojošie rodas? Kas un kā skolo jauno sabiedrības ietekmēšanas, bieži saka: zombētāju mašinēriju? Amorālus žurnālistus, politologus, sociologus, pat bibliotekārus, piemēram, ja vēlams slēpt būtisku informāciju (savā jaunajā grāmatā „Latvijas valsts noslēpums” rakstīju arī par Artusa Kaimiņa „gadījumu”)?

Ne jau kurš katrs šīs nozares godīgs cilvēks tajā visā ir iejaukts, bet tie, kam ir piekļuve „svirām”, tādi, kas ieguvuši kādu „zinātnisku grādu” un amorāli to izmanto, tie ir visbīstamākie („grāds” it kā apstiprina viņu „kompetenci” un „svarīgumu”). Jo izrādās — pārāk bieži tieši „zinātniskais grāds” ir „akadēmisko bandītu”: zemisku, nežēlīgu cilvēku galvenais ierocis. Ar to viņi ietiek institūcijās, pievāc lēmējtiesības, izrēķinās ar citiem...

Jo augstāk Latvijas Universitātē (LU) pa studiju kāpnēm kāpj students, jo spilgtāk viņš izjūt LU „dīvainības”.

Pabeidz cilvēki, piemēram, LU maģistrantūru ar izcilību, bet neiedod viņiem izcilības diplomus. Nedod tiem, kas liekas nepakļāvīgāki, kas mēdz brīvi izteikt savas domas, kas neuzvedas kā skrūvītes ciniskā mehānismā. Un tad iet šie absolventi un lūdzas: iedodiet taču to, kas godīgi strādājot, studējot pienākas. Un tikai tad ar gariem zobiem un kaut kad vēlāk pustumšā LU koridorā nopelnītos diplomus iešķepē.

Daudz rafinētāk un ar tālejošām sekām tiek darītas lietas LU doktorantūrā.

2004. gadā Latvija pievienojās ES un apņēmās augstākās izglītības jomā vienmēr ievērot augstvērtīgus akadēmiskus standartus, godīgumu, caurskatāmību, objektivitāti, pieņēma arī atbilstošas likumu redakcijas, arī MK noteikumus par „Zinātniskā doktora grāda piešķiršanas kārtību un kritērijiem”.

Pirms gadiem LU izveidoja speciālu Sociālo zinātņu fakultāti jeb SZF: vienkārši izcēla no citām LU fakultātēm atsevišķas „katedras” un pārsauca tās par „nodaļām”, lai gan tās veic katedru funkcijas un nekādu „katedru” zem šīm nodaļām nav.

LU savā iekšienē var mierīgi stiķēt neskaitāmus veidojumus un nosaukt, kā vien vēlas, likums to neaizliedz: var saukt „nodaļa”, „sadaļa”, „grupa”, pat „banda”, „kliķe”, „kartelis”. Tas būtu patiesāk. Bet ērtāk un aizplīvurotāk ir nosaukt par „nodaļām”.

Kāpēc? Kā fakti rāda: lai varētu netraucēti gadiem krāpt, savtīgi izmantot studentus, muļķot sabiedrību, pasmīnēt par likumsargiem un citiem t.s. „zinātnes kolēģiem”, veikli pievākt gan Latvijas, gan ES naudu, kas nepienākas.

Šādas nekrietnības, piemēram, LU SZF notiek jau gadiem, bet daudzi delikāti klusē, jo baiļojas sabojāt attiecības ar „vadību”, tikt atstumtiem pat no tām „obščaka” kases atliekām, ko viņiem pamet. Tāpēc klusē un pakļāvīgi iesaistās šinī krāpnieciskajā shēmā, pat palīdz tai, un arī paši tālāk, ja „kliķei” tā vajag, izrēķinās ar studentiem, postot viņu dzīves.

Jau gadiem LU SZF pretlikumīgi piešķir (tikai reizēm nepiešķir) doktora zinātniskos grādus, ar iepriekšēju aprēķinu mūsu valsts un arī ES nodokļu naudu saņemdami par „blata doktoru” vai „falšo doktoru” producēšanu. Kā lai citādi nosauc virkni LU piešķirto doktora grādu, kam nav pilnvērtīga, likumiem atbilstīga seguma, vien pretlikumīgs „kliķītes saskaņojums un sastiķējums”.

Un arī pretēji: ciniski nodarbojas ar nepakļāvīgo „izgāšanu” un vēlāk atklāti šantažē: „grādu” piešķirs tikai tad, kad pakļausies šīs kliķes „spēles noteikumiem” — tā tiešā tekstā vienai viņu pašu „izgāztai” doktorantei oficiālā LU e-pasta vēstulē nesen rakstīja LU SZF maģistrantūras vadītāja Baiba Bela, un viņas šantāžas vēstulei tūlīt pievienojās LU SZF doktorantūras daļas vadītājs Tālis Tisenkopfs. Izrādās, pret šo doktoranti vērsās, jo viņa vairākkārt bija atteikusies piedalīties dažādos šaubīgos to „projektos”, turklāt brīvi, publiski, kritiski izteikusi savu viedokli arī par aktuāliem valstiskiem notikumiem.

Viņa tikai tad īsti noticēja jau iepriekšējiem brīdinājumiem par šo LU „zinātnieku” zemiskumu, kad pati to piedzīvoja pilnībā. Ļauni izmantojot studentes iepriekšēju uzticēšanos, paļaušanos uz „mācībspēku” objektivitāti, savā promocijas darba aizstāvēšanā viņa piedzīvoja atklātu ņirgāšanos un psiholoģisku teroru no LU SZF „vadības” vairāk nekā divas stundas, pat piecu minūšu pārtraukums netika pieļauts.

Cik gan naivi ir studenti, ka uzticas tādiem kā Tisenkopfs, Ikstens, Zobena, Bela, Muižnieks u.c. „akadēmisko izkārtņu sejām”, ka viss notiek likumīgi un godīgi!

Paradoksāli, bet pa šiem gadiem tikai viena vienīga doktorante izrādīja ētisku un morālu drosmi vērsties pret šo LU krāpniecisko sistēmu un iesniedza Latvijas Zinātnes padomē protestu par mūsdienu LU notiekošo. Un pēc šī soļa arī Zinātnes padome (lēmums nr. 60 - 4 -1), rūpīgi izpētot lietu, atzina citu pārkāpumu starpā, ka no tās pašas LU SZF „nodaļas” nedrīkst būt neviens recenzents tās „nodaļas” studentiem, jo tas ir pret LR Augstskolu, Izglītības u.c. likumiem, MK noteikumiem par „Zinātniskā doktora grāda piešķiršanas kārtību un kritērijiem”.

Tas tikai apstiprināja aizdomas, ka LU SZF piešķirtie un LU rektora parakstītie doktora grādi pēc būtības ir fiktīvi, jo „savā bodītē sastiķēti”, falsificēti... Iegūti pretlikumīgi.

Cik desmiti un simti LU ir šādu pēc būtības neleģitīmu jeb pretlikumīgi „sarunāto” „falšo diplomu” un cik ir iedoti „blata doktori”, ko parakstījuši korporelis Muižnieks un viņa lunkanais priekšgājējs Auziņš (LU Senāta priekšsēdētājs)? Pārbaudot paskaitīju: vienā nozarē vien duču dučiem...

Ar to jau sen bija jānodarbojas tiesībsargājošām iestādēm, jo izskatās, ka nekāda neatkarīga kontroles mehānisma ārpus LU nav vai tāds nav darbojies, lai rūpīgi pārbaudītu katra LU piešķirtā diploma pamatu un atbilstību likumiem. Arī LU rektora parakstiem, legalizējot šādu pretlikumību un falsificēšanu, jau ir krimināls raksturs.

Jau grāmatā „Latvijas valsts noslēpums” (2019) rakstīju arī par tādu sabiedrības un studentu ietekmētāju, LU SZF doktorantūras daļas vadītāju Tāli Tisenkopfu. Attieksme pret sabiedrību, domāju, izteikta viņa slavenajā teicienā: „Patiešām, latvieši ir gandrīz nekas” — tad loģiski, ka arī „studenti ir gandrīz nekas”, ka jebkurš, izņemot pašu Tisenkopfu un viņam līdzīgos, ir „gandrīz nekas”...

Tālis Tisenkopfs līdzīgi vairākiem citiem LU SZF mācībspēkiem ir kā pieredzējis „recidīvists”, iepraktizējies pievākt valsts naudu ar amorālām darbībām vismaz jau no 2010. gada. Ar cinisku regularitāti, akadēmiskā mierā, pretlikumīgi recenzējis „savējo” promocijas darbus — pēc privātās vajadzības, iešķiebjot „blata doktorus” vai kopā ar SZF dekānu Jāni Ikstenu bloķējot, jo arī atriebe tur ir augstā līmenī, sitot pa cilvēku veselību, iespējām... (galvenais, ka pats saņem naudu jebkurā šādā gadījumā).

Arī studentu šantažētāja asoc. prof. Baiba Bela (rakstnieka Alberta Bela meita) pati pretlikumīgi recenzējusi „savējos”, saņēmusi par to naudu, vadījusi pretlikumīgas sēdes, arī saņēmusi par to naudu... Uzskaitīt var daudz...

„Progresīvo” Saeimas deputātu kandidāte Nr.1. Līga Rasnača izvēlas neuzkrītošāku taktiku: vienkārši neierodas uz sēdi, kur viņai oficiāli jābūt, kur izšķiras viņu studenta „zinātniskais liktenis”. Viņa vienkārši aiztraucas tur, kur tā pati fakultāte tieši tajā pašā laikā viņai paplivinājusi lielāku naudas žūksnīti. Apmēram tā viņa man vēstīja vīzdegunīgās e-pasta atbildēs, kad jautāju par konkrēto gadījumu. Un kā gan Rasnača pati šajā LU SZF 2011. gadā saņēmusi savu doktora grādu, ar ko lozungo vēlēšanās? Un cik bieži viņa saņem doktora grāda radītās ievērojamās piemaksas? Turklāt pati vēl pērn par valsts naudu pretlikumīgi recenzēja vairākus promocijas darbus (ko viņa nedrīkst recenzēt), piešķirot nākamajiem LU SZF „blata doktorus”.

Kamēr LU pretlikumības prot noslēpt, viss rit gludi... vien nīgri pasmīnot vai pilnīgi atklāti paņirdzot par mums visiem, par Latvijas un ES institūciju naivumu pret „iemānītiem datiem”, „atskaitēm” par naudas izlietojumu utt., laikam sevišķā pārliecībā, ka attiecīgu instanču tuvredzības dēļ Latvijas likumi, MK noteikumi, ES normas un līgumsaistības uz viņiem neattiecas, ka jau gana daudz „savu cilvēku” ievietoti medijos, redakcijās, aģentūrās, institūtos, lai kāds atļautos ko iebilst kādiem „doktoriem”, „ekspertiem” ar tādām „oficiālajām” biogrāfijām, kur „projektu” un publikāciju uzskaitījumi gari rindojas kā sintētisku raušu toksiskās sastāvdaļas.

Tādi „profesori” un LU „vadības kliķe” patērē ļoti daudz, miljoni diemžēl tiek atrauti no Latvijas cilvēkiem daudz būtiskākām nozarēm. Jāņa Ikstena vadībā šī pretlikumīgā sistēma LU SZF, kā pēdējā laikā izskatās, pat sevišķi intensificējas.

Arī portāla Delfi.lv galvenais redaktors Ingus Bērziņš savu doktora grādu ieguva šajā LU SZF, ko vien nezinātājiem var leģitimizēt pats rektora paraksts un sabiedrības naivā uzticēšanās. Nekādā gadījumā I. Bērziņa darbu nedrīkstēja oficiāli recenzēt no tās pašas LU SZF „nodaļas” jeb katedras, „savējais” Jurģis Šķilters, ja I. Bērziņš tajā pašā nodaļā jeb katedrā studējis doktorantūrā. Citādi diemžēl iznāk, ka Jurģis Šķilters un Jānis Ikstens (Sorosa „dāvātās” Rīgas Juridiskās augstskolas „vīri”), kas darbojās LU, tik sulīgi iesmej par juridiskumu un tiesiskumu.

Vai var būt Mareks Niklass, Inta Mieriņa, Jurijs Ņikišins u.c. šābrīža oficiālie LU SZF mācībspēki ar tādiem doktora grādiem, kas iegūti, pārkāpjot likumus, regulējumus un akadēmisko ētiku? (Ja arī, viņiem pašiem neapzinoties, to noorganizēja „vadība”, pagrūžot viņus tālāk pretlikumības turpināt.) Turklāt kārtējais LU SZF „blata doktors” Miķelis Grīviņš, kas arī pretlikumīgā procesā ieguva grādu, šobrīd vēl uzrādās par Zinātnes padomes oficiālu „ekspertu socioloģijā”.

Daudzi ir studējuši LU, to beiguši, bet mūsdienās aiz glancētās reklāmfasādes tur notiek arvien tumšākas lietas. Es arī savulaik izstudēju LU visos līmeņos, ieskaitot doktorantūru. Jā, man palaimējās aizstāvēt doktora grādu likumiem atbilstīgi, jo tādi auziņi un muižnieki tolaik vēl nebija ietrausušies rektora krēslā un, pretēji stipendiju biznesmeņa, „varas partiju” aģitācijas sponsora, korporeļa Viļa Vītola medijos aktīvi izplatītajām melīgajām baumām, es pabeidzu savas studijas LU ar doktoru grādu (balsojumā par — 10, pret — 0). Bet tiešām man ir ļoti grūti noskatīties, kā tagad t.s. LU „varas ļaudis” veido savtīgas „kliķes” un, tumši darbojoties, grauj no viņiem atkarīgu cilvēku dzīves.

Uzskatu, ka LU darboņiem ir jāatmaksā izkrāptās summas valstij un ES savienības institūcijām, ir jāveic atkārtotas, neatkarīgas promocijas visiem, kas šādā pretlikumīgā veidā ieguvuši doktora grādus. Jāatmaksā brangās summas valstij (mūsu nodokļu naudas), jāatmaksā arī ārvalstu partneriem ES stipendijas, kas „legalizētas” pretlikumīgi.

Jāatmaksā viss, ko pievākuši, izmantodami šo shēmu gadiem. Kā arī jāatbild par to likuma priekšā. Tā tas notiktu tiesiskā valstī.

Te ir nopietns darbs KNAB un ģenerālprokuratūrai un tiešām būtu nepieciešams to uzsākt.

Iesaku arī visiem, kuru labticību savtīgi izmantojuši ļaudis no LU „varas kliķes”, vērsties pret viņiem ar civilprasībām.

Kad skatīju tuvāk šo LU „akadēmisko bandītu” doktorantūras darbību, zinātnieks Juris Grigorjevs no LU struktūrvienības man atrakstīja, ka viņam pērn darba kabinetā atlauzta atvilktne un nozagti divi cietie diski ar viņa pētījumiem (ilgu gadu darbu). Viņš atsūtīja bildes no nozieguma vietas: daudz dārgāka elektronika nebija paņemta. J. Grigorjevs ir pārliecināts, ka šai kriminālajai rīcībai pasūtījums un iemesls nāk no LU rektorāta. Protams, viņš informējis kolēģus, priekšniecību, bet „no tā arī nekādas jēgas nebija”.

Ir tuvredzīgi turēt divas identas datubāzes ar vienīgajām kopijām vienā atvilktnē. Bet J. Grigorjevs jau nedomāja, ka tādām metodēm (uzlaužot rakstāmgaldu un apzogot) savu varu izrādītu „inteliģenti, akadēmiski cilvēki” no LU.

Uz šī fona pat vairs nav smieklīga LU mājaslapas sadaļa: „Trauksmes celšana”, kas izveidota pēc jaunā likuma prasībām. Tā LU kontekstā gan izskatās pēc filtra, slazdiņa, kur iemānīt un apbužināt tos, kas citādi varētu iedomāties par pieredzēto LU vērsties pa tiešo prokuratūrā, KNAB vai policijā.

LU t.s. „ētikas komisijas” seja un koordinatore ir joprojām rūdīta korporelene Dace Raipale. Jau savā grāmatā „25 gadi sektā” es atklāti izgaismoju šo korporeļu sektu darbības principus un viņu likumus, kas jaunajiem studentiem potē tieši pret cilvēktiesībām, demokrātijas vērtībām vērstas niknas dogmas... LU „Ētikas komisija”? Ja korporelis ir pats šā brīža rektors?!

Pēdējo reizi Muižnieka rektorātā biju īsi pirms pagājušām Rīgas domes vēlēšanām. Atceros, kā Muižnieka dekanāta dīva, NacApvienības Rīgas mēra amata kandidāte Baiba Broka sēdēja rozā kostīmā, rozā augstpapēdenēs un garlaikoti skatījās blāvā milzu izmēra Mac ekrānā pie dārga, eleganta, tukša galda. Jāiziet pie vēlētājiem, — viņa prātoja, — ko lai viņiem saka? Nu, privātmāju rajoniem vajag uzlabot piebraucamos celiņus, — viņa izprātoja, tecēja un pagrozījās pāris mirkļus pie savas NacApvienības aģitācijas būdas parciņā... jā viņas nesen iegādātajai iespaidīgajai Mežaparka savrupmājai laikam bija kādi negludumiņi uzradušies pieripināmajā joslā...

Ir jāzina, kas ir šī Muižnieka vadītā LU mūsdienās, par ko tā pārtapusi, kur var nonākt jūsu atvases, ļaujoties apmuļķoties no reklāmām, un kas tur var sagaidīt. Vai ir vērts šķiest savu vērtīgo laiku, resursus un bojāt veselību šādā „mācību iestādē”, kamēr tur nenotiks būtiskas pārmaiņas?

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

FotoVien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā šī. Un tas ir saprotams – PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) laiki tik ļoti atšķiras un kontrastē ar mūsdienām, ka neatstāj vienaldzīgu gandrīz nevienu. Īpaši, ņemot vērā, ka tā nav tik sena pagātne un vēl ir daudz cilvēku, kuri “toreiz” ir dzīvojuši.
Lasīt visu...