Iesaki rakstu: 
Austrijā pieņemts varmācīgais likums par visu pieaugušo obligātu vakcināciju pret kovidu. Lēmums akceptēts, lai gan visā pasaulē skaidri redzams, ka injekcijas neaizsargā no strauji mutējošā vīrusa un daudzas valstis atsakās no spaidu potēšanas un segregācijas kā instrumentiem cīņā pret uzpūsto sērgas bubuli.
Vardarbīgi uz adatas tiks uzsēdināti ~1,3 miljoni iedzīvotāju, kurus “baisais” vīruss nekādi “neņem priekšā” un kuri par spīti diskriminācijai izsprukuši no potes. No marta austriešiem, kas atteiksies injicēt veselībai un dzīvībai bīstamo “glābējpoti”, uzliks līdz 3600 eiro lielus naudassodus. Cik noprotu, pēc finansiālas “izģērbšanas” par ķecerību būt veselam sēdinās cietumā. Zonderkomandas “raganu un burvju” tvarstīšanai ir savlaicīgi saformētas.
Austrieši ir zaudējuši tiesības lemt par savu ķermeni. Taču šāda tirānija “brīvo pasauli” nesatrauc. Eiropas Parlamenta deputāts Romāns Haiders (Austrijas Brīvības partija) ir iesniedzis Eiropas Komisijai prasību uzsākt tiesvedību pret Austriju saskaņā ar 1997. gada Amsterdamas līguma 7. pantu, jo obligātās vakcinācijas likums ir nesamērīgs austriešu pamattiesību un brīvību pārkāpums.
Politiķiem, viedokļu līderiem un vienkārši politikas vērotājiem, kas cilvēku bendēšanu ar pošu palīdzību sauc par fašismu, būtu jāpārskata sava retorika. Tieši t.s. galēji labējie spēki Austrijā, Vācijā, Itālijā un citviet pasaulē cīnās pret savu tautu izdeldēšanu, ko utopisku mērķu labad īsteno civilizācijas atiestatītāji. Līdztekus jāielāgo, – īsts nacionālists un patriots nekad nemēģinās iegūt uzticību ar sorosītu slavinātu šprici azotē.
Pretim despotiskajam likumam mēģina spirināties Austrijas Konstitucionālā tiesa, kas nosūtījusi valdībai 10 jautājumus, lai pārliecinātos, ka saistībā ar kroņa vīrusu noteiktie ierobežojumi nav balstīti uz meliem. Atbildes jāsniedz līdz 18. februārim. Turpinās arī miermīlīgi masu protesti. Es gan neticu, ka ar demokrātiskām metodēm austriešiem izdosies atgūt tiesības izdzīvot. Mēģināt pa labam pierunāt “cilvēkēdājus” atturēties no maltītes, manuprāt, ir neproduktīvi.
Austrijas kā demokrātiskas valsts vairs nav, un, ja nekas nemainīsies, nojaušu, ka austrieši kā tauta drīz izčibēs. Lai gan varneši visžēlīgi atļāvuši sievietēm grūtniecības laikā nepotēties, visticamāk, jauni iedzīvotāji īpaši vairs nedzims, bet vairums pieaugušo turpmākās piecgades laikā aizies pa Alpu egļu “skuju taku”. Visa cerība uz tagadējiem bērneļiem. Tiesa, globālo procesu attīstības dinamika šajās prognozēs noteikti ieviesīs savas korektīvas.
Viena lieta ir acīmredzama. Cilvēces izdeldētāju dienderi joprojām naivi tic, ka viņiem kaut uz lieveņa atradīsies vietiņa zelta miljardā. Pašmāju bendesmaisi un viņu līdzskrējēji, paši esot ar vienu kāju kapā, gavilē par austriešu kolēģu panākumiem, kas pārtrumpojuši pat latviešu kangaru neģēlības. Nezinu, kā veidosies situācija Dievzemītē, taču zinu, ka par tiesībām dzīvot jācīnās līdz nāvei.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.