Austrijā pieņemts varmācīgais likums par visu pieaugušo obligātu vakcināciju pret kovidu. Lēmums akceptēts, lai gan visā pasaulē skaidri redzams, ka injekcijas neaizsargā no strauji mutējošā vīrusa un daudzas valstis atsakās no spaidu potēšanas un segregācijas kā instrumentiem cīņā pret uzpūsto sērgas bubuli.
Vardarbīgi uz adatas tiks uzsēdināti ~1,3 miljoni iedzīvotāju, kurus “baisais” vīruss nekādi “neņem priekšā” un kuri par spīti diskriminācijai izsprukuši no potes. No marta austriešiem, kas atteiksies injicēt veselībai un dzīvībai bīstamo “glābējpoti”, uzliks līdz 3600 eiro lielus naudassodus. Cik noprotu, pēc finansiālas “izģērbšanas” par ķecerību būt veselam sēdinās cietumā. Zonderkomandas “raganu un burvju” tvarstīšanai ir savlaicīgi saformētas.
Austrieši ir zaudējuši tiesības lemt par savu ķermeni. Taču šāda tirānija “brīvo pasauli” nesatrauc. Eiropas Parlamenta deputāts Romāns Haiders (Austrijas Brīvības partija) ir iesniedzis Eiropas Komisijai prasību uzsākt tiesvedību pret Austriju saskaņā ar 1997. gada Amsterdamas līguma 7. pantu, jo obligātās vakcinācijas likums ir nesamērīgs austriešu pamattiesību un brīvību pārkāpums.
Politiķiem, viedokļu līderiem un vienkārši politikas vērotājiem, kas cilvēku bendēšanu ar pošu palīdzību sauc par fašismu, būtu jāpārskata sava retorika. Tieši t.s. galēji labējie spēki Austrijā, Vācijā, Itālijā un citviet pasaulē cīnās pret savu tautu izdeldēšanu, ko utopisku mērķu labad īsteno civilizācijas atiestatītāji. Līdztekus jāielāgo, – īsts nacionālists un patriots nekad nemēģinās iegūt uzticību ar sorosītu slavinātu šprici azotē.
Pretim despotiskajam likumam mēģina spirināties Austrijas Konstitucionālā tiesa, kas nosūtījusi valdībai 10 jautājumus, lai pārliecinātos, ka saistībā ar kroņa vīrusu noteiktie ierobežojumi nav balstīti uz meliem. Atbildes jāsniedz līdz 18. februārim. Turpinās arī miermīlīgi masu protesti. Es gan neticu, ka ar demokrātiskām metodēm austriešiem izdosies atgūt tiesības izdzīvot. Mēģināt pa labam pierunāt “cilvēkēdājus” atturēties no maltītes, manuprāt, ir neproduktīvi.
Austrijas kā demokrātiskas valsts vairs nav, un, ja nekas nemainīsies, nojaušu, ka austrieši kā tauta drīz izčibēs. Lai gan varneši visžēlīgi atļāvuši sievietēm grūtniecības laikā nepotēties, visticamāk, jauni iedzīvotāji īpaši vairs nedzims, bet vairums pieaugušo turpmākās piecgades laikā aizies pa Alpu egļu “skuju taku”. Visa cerība uz tagadējiem bērneļiem. Tiesa, globālo procesu attīstības dinamika šajās prognozēs noteikti ieviesīs savas korektīvas.
Viena lieta ir acīmredzama. Cilvēces izdeldētāju dienderi joprojām naivi tic, ka viņiem kaut uz lieveņa atradīsies vietiņa zelta miljardā. Pašmāju bendesmaisi un viņu līdzskrējēji, paši esot ar vienu kāju kapā, gavilē par austriešu kolēģu panākumiem, kas pārtrumpojuši pat latviešu kangaru neģēlības. Nezinu, kā veidosies situācija Dievzemītē, taču zinu, ka par tiesībām dzīvot jācīnās līdz nāvei.