Amatpersona, kas dzīvē it visu saņēmusi no valsts, aicina iedzīvotājus “neko negaidīt no valsts”
N. Andersons15.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts prezidents Egils Levits, kurš visu mūžu saņēmis lieliskas algas, pagodinājumus un izglītības iespējas no valsts, nosodījis cilvēku vēlmi sagaidīt atbalstu no valsts.
“Valdība un Saeima, Saeimas vairākums, ir atbildīgi par politisko situāciju valstī, bet visiem ir jāzina un jāaptver arī tas, ka valsts nevar visu regulēt un visas problēmas atrisināt. Tā ir senā padomju domāšana, ka valsts visu nokārtos. Te ir jautājums, ko valsts var un ko mēs varam prasīt no valsts, tas ir, valdības?” — TV24 ēterā sacījis E. Levits.
Kā lasāms E. Levita biogrāfijā, viņš pēc ģimenes došanās uz Rietumiem absolvējis Minsteres Latviešu ģimnāziju (Vācijas nodokļu maksātāju uzturēta mazākumtautību skola), tālāk studējis Hamburgas Universitātē, atgriezies Minsterē jau kā skolotājs, pēc otras augstākās izglītības iegūšanas strādājis Ķīles prokuratūrā un Zemestiesas civillietu nodaļā, pēc tam pildīja Plēnes pilsētas juridiskā referenta pienākumus, strādāja advokātu birojā Bonnā, kādā rūpniecības lobijā Ķelnē un Bundestāga Zinātniskajā dienestā. Praktizējis kā zvērināts tulks pie Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes apgabaltiesas. Praktizējis kā jurists un veicis zinātniskā referenta darbu Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā Getingenē. Tātad gandrīz pilnībā guvis ienākumus tikai un vienīgi no valsts darba Vācijā.
Tālāk lasām Wikipēdijā: “Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Levits bija LR AP padomnieks līdz 1992. gadam, tad Latvijas vēstnieks Vācijā un Šveicē no 1992. līdz 1993. gadam, kad 5. Saeimas vēlēšanās ievēlēts Saeimā no "Latvijas Ceļa" saraksta; bija deputāts no 1993. līdz 1994. gadam. Vienlaikus Ministru prezidenta Valda Birkava biedrs no 1993. līdz 1994. gadam un tieslietu ministrs no 1993. līdz 1994. gadam. Vēlāk no 1994. līdz 1995. gadam bija Latvijas vēstnieks Austrijā, Ungārijā un Šveicē.” Tātad algu deputātam, ministram un vēstniekam E. Levitam maksāja valsts — tā pati Latvijas Republika, no kuras tagad prezidents E. Levits iesaka cilvēkiem neko neprasīt.
1995. gadā Latvija virzīja Levitu uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatu, ko E. Levits ieņēma līdz 2004. gadam. Vienlaikus EDSO Samierināšanas un arbitrāžas tiesas darbinieks, Starptautiskās Arbitrāžas tiesas tiesnesis. No 2004. gada — Eiropas Kopienu Tiesas, vēlāk — Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, par ko nostrādāja līdz ievēlēšanai pašreizējā amatā. Tātad atkal amati, kuros E. Levitam algu maksā nodokļu maksātāji, kurus E. Levits mudina negaidīt palīdzību no valsts.
Pat E. Levita grāmatu “Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018” izdeva valsts SIA “Latvijas Vēstnesis”, nevis kāda no neskaitāmajām īstajām izdevniecībām, kas darbojas uz komerciāliem pamatiem.
Rezumējot: valsts augstākā amatpersona, kas aicina cilvēkus negaidīt palīdzību no valsts un sauc to par “padomju palieku”, pati visu mūžu ir saņēmusi augstākās algas, naudu, dienesta dzīvokļus un citus labumus no valsts.
Seko mums 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
