Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dienā, kad izrādījies, ka opozīcijā nonākusī „melu čempione”, bijusī veselības ministre Anda Čakša ir spējusi piekrāpt pat savas līdzšinējās – Zaļās partijas vadītāju un paklusām iestāties „Vienotībā”, Pietiek ekskluzīvi publicē īsti atbilstošu fragmentu no Indriķa Latvieša pagājušā gada bestsellera „Vara” – nodaļu, kurā partijas „Vienība” bijušās priekšsēdētāja Solvitas Āboliņas acu priekšā nostājas gan Anda Pakša, gan vēl prāvs pulciņš Latvijas „politiskās elites”.

„Tā bija milzīga kļūda – šeit vispār ierasties. Vēl viena kļūda klāt pie tām neskaitāmajām, ko viņa bija pieļāvusi pēdējos gados. Ja bijusī Saeimas priekšsēdētāja, bijusī Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja, bijusī partijas “Vienība” priekšsēdētāja, bijusī Nacionālās drošības padomes locekle, bijusī… bijusī, bijusī, bijusī… Jā, ja viņa būtu pirms pāris gadiem iekārtojusi blociņu ar nosaukumu “Nevajadzēja”, tad tagad aizpildītu lapiņu tajā būtu vairāk nekā tukšu.

Nevajadzēja paļauties pierunāšanai. Nevajadzēja iet uz kompromisiem. Nevajadzēja ļaut kāpt sev uz galvas. Nevajadzēja piekāpties. Nevajadzēja būt mīkstai un pielaidīgai. Nevajadzēja piedot nodevējiem. Nevajadzēja atteikties pašai no saviem mērķiem. Nevajadzēja ziedoties. Nevajadzēja cerēt uz visādiem blēžiem un avantūristiem. Nevajadzēja…

Vienu vārdu sakot, nevajadzēja būt tik mīkstai, iecietīgai, vienmēr tikai un vienīgi par kopējo lietu un citiem domājošai. Lūk, rezultāts. Jā, un arī šeit šodien ierasties nepavisam nevajadzēja.

Tā laikam viduslaikos izturējās pret spitālīgajiem – vispirms piespieda viņus apkarināties ar zvaniņiem, lai veselie jau laikus izdzirdētu un spētu pamukt iespējami tālu. Bet, ja nu kaut kāda negadījuma pēc spitālīgais tomēr trāpījās vesela cilvēka tuvumā, tas izlikās, ka spitālīgo neredz, centās neelpot vienu gaisu ar viņu un, pasargi, Dievs, nepieskarties.

Divdesmit pirmais gadsimts bija atnesis šādas tādas pārmaiņas, un no mūslaiku spitālīgā tagad neskaitījās īsti pieklājīgi mukt pa kaklu, pa galvu. Tagad vajadzēja pienākt nolemtajam un nepieskaramajam klāt, pateikt pāris pieklājības frāzes, neskatoties acīs, un… jā, tad arī bija pieļaujams notīties iespējami ātri un tālu.

Tieši tā visi svinīgā pasākuma viesi izrīkojās ar Sanitu Āboliņu. Visi nāca klāt, laipni smaidīja, pat sarokojās, ja citādi nevarēja, bilda pāris pieklājības frāzes, bet vienlaikus visu skatienos varēja lasīt vienu un to pašu.

Ko tā te atvilkusies? Ko tai te vajag? Vai tad tiešām nesaprot, ka te tādiem vairs nav vietas? No viņas taču nevienam vairs nevar būt nekāda labuma – nevienam, nevienam, nevienam. Un kas notiks, ja šī lūzerības sērga no viņas pielips arī man?

Pēc pārdesmit šādi pavadītām minūtēm Āboliņa saprata, ka vairāk paciest to vienkārši nespēj. Mazohisms nebija viņas gaumē. Nekad nebija bijis. Bet ko darīt? Viens variants bija doties prom un tādējādi visu klātesošo acīs galīgi un neatgriezeniski apliecināt savu vājumu. Otrs – ar lepni paceltu galvu pieņemt situāciju. Pieņemt un fiksēt visus tos, kuru acīs viņa bija pat sliktāka par spitālīgo. Gan jau laiki vēl mainīsies – un tad…

Tā nu Āboliņa ar glāzi rokās stalti stāvēja attālākā stūrī un noraudzījās tajos, kuri vēl pirms gada būtu uzskatījuši par pagodinājumu ar viņu pačalot, apspriest to vai citu situāciju un izklāstīt savas domas klusā cerībā, ka kundze ar iespaidīgo matu kodaļu tās varbūt varētu ņemt vērā.

Pirms dažiem mēnešiem viņai bija gadījies pašķirstīt grāmatu – it kā “daiļliteratūru”, kurā cita starpā bija aprakstīts, kā Venpils politiķis – multimiljonārs Aivars Šlomo dēls Embergs vēro viņam apkārt čumošo un mudžošo “politisko eliti”, kuras pārstāvji viņa acīs ir tikai prusaki. Nu, vai varbūt tarakāni.

Grāmatele bija pēdējais draņķis un derdzīga nomelnošana, nebija tur gandrīz nekā objektīva, vismaz par garāmejot pieminēto Āboliņu jau nu noteikti ne. Taču, no viņas šodienas redzespunkta raugoties, par “politisko eliti”, kura viņu bija nodevusi un izspļāvusi kā garšu zaudējušu košļeni, grāmatelē bija atrodamas visnotaļ patiesas rindas.

Mūslaiku brīvās un neatkarīgās Latvijas “politiskā elite” tiešām bija viens vienīgs tarakānu dzimums. Āboliņai reizēm bija šķitis intriģējoši – nez vai arī Pirmās Republikas laikos bija tāpat? Šis un tas, ko bija nācies palasīt, bija licis domāt – jā, nekā jauna, viss ir tieši tā, kā bija toreiz.

Vienmēr gatavi pagrābt to, kas slikti bija nolikts, vienmēr taustekļus kustinoši, lai izzinātu, kur atrodas labākā ēsma. Vienmēr šie tarakāni saskrēja tur, kur bija saostījuši šo ēsmu vai vismaz tās iespējamību, un tāpat vienmēr viņi bija gatavi mukt prom, tikko sajuta mazākās briesmas, vienalga, reālas vai iedomātas.

Agresīvi, kad sajuta, ka ir bara sastāvdaļa. Gļēvi, kad pēkšņi pamanīja, ka ir vieni paši un neaizsargāti. Pieglaimīgi un lišķīgi, kad sajuta pretī stāvošu spēku vai, vēl labāk, roku, no kuras varēja cerēt uz kādu drupatu. Nekaunīgi un pat agresīvi, kad apjauta, ka iepriekš devīgā roka ir tukša vai arī devējs pats varētu būt laba ēsma. Un vienmēr rijīgi, rijīgi, rijīgi…

Emberga kungs, kurš šodien bija ieradies savā kārtējā papagaiļkrāsu salikuma uzvalkā, kas maksāja vairāk, nekā vidusmēra Latvijas pensionārs saņēma trīs gados, gan arī pats bija cienīgs tarakānu sugas pārstāvis, pie sevis nodomāja Āboliņa.

Tarakāns ar vērienu, kurš bija spējis nozagt un aizvilkt tarakānu pasaules mērogiem milzīgu vērtību – puskukuli iepelējušas maizes, līdz ar ko ap viņu nepārtraukti tinās viņa abu dzimumu sugasbrāļi cerībā, ka viņiem varētu atlēkt pa kripatai.

Tepat jau arī bija šie megatarakāna satelīti – viens pēc otra, dažādu nodarbju, dažādu rangu, bet savā būtībā bezgala līdzīgi viens otram. Augusts Pigmanis, kas ar personisko piemēru bija pierādījis – tas, ka padomju laikā tu esi komunistu varai līdis visos iespējamos caurumos, tev galīgi netraucē taisīt politisko karjeru Latvijas Republikā, ja vien tu esi atradis īstos vadoņus un īstās vērtības.

Lauksaimniecības ministrs Jānis Tuklavs ar laikam jau uz neatgriešanos pielipušo iesauku “Ļimončiks”: ne tik daudz pierādījumu trūkuma, cik Emberga kunga “aizlūguma” dēļ tusnīgais kungs oligarhu lietā izspruka bez kriminālprocesa, taču lolotās cerības uz prezidenta posteni gan bija zaudējis. Tādu padevīga suņa skatienu acīs, klanoties labvēlim, Āboliņa sen nebija redzējusi.

Savukārt veselības aprūpes ministre Anda Pakša bija fenomens, to nu nevarēja noliegt pat daudz redzējusī Āboliņa. Apliecinājusi sevi kā nekur nederīgu valsts lielākās slimnīcas vadītāju, Pakša bija spējusi iedarbināt nezināmas, taču viegli nojaušamas sviras un… pakāpusies uz augšu, kļūstot par visas medicīnas jomas pārraudzītāju.

Jaunajā amatā Pakšas ģenerētās katastrofas varēja kļūt daudz iespaidīgākas un vērienīgākas – un tādas tās arī kļuva. Kā gan citādi, ja savus “talantus” Pakša attīstīja ar, tā sacīt, otrās pakāpes parazītu palīdzību.

Viens no viņiem bija iespraucies arī šajā pasākumā un klanīgi zumēja ap savu priekšnieci – nodokļu maksātāji mēnesī izlika pāris tūkstošus eiro, lai ministrei sniegtu padomus reibinošu dziru cienītājs Sergejs Ancukovs, kura konsultācijas viņa iepriekšējos klientus bija glīti aizslaucījušas politiskajā mēslainē. Zaļzemnieku partijai šādi ļaudis nezināmu iemeslu dēļ patika.

Tepat blakus bija arī Pakšas priekšgājējs ministra amatā – tās pašas partijas virzītais Guntis Melēvičs, kurš savus miljonus bija sapelnījis, uzliekot milzu uzcenojumus viņa tirgotajiem medikamentiem. Zaļo partijas pārstāvis, kuru nemulsināja vizināšanās dabas draugam galīgi neatbilstošā bentlijā ar sešlitrīgu motoru, formāli bija izlidojis no amata par stulbu publisku melošanu.

Meli tiešām bija stulbi, to nevarēja noliegt, taču kam, ja ne Āboliņai bija labi zināms, ka melošana zaļzemnieku rindās bija drīzāk apliecinājums partijas vērtībām, nevis grēks. Patiesībā Melēvičs bija izrādījies pilnīgi nevadāms un pārāk lielu vērību amatā veltījis pats sava “ģimenes” biznesa attīstīšanai uz valsts rēķina, zaļzemnieku un Emberga intereses atstājot novārtā.

Un kā nu bez pašiem galvenajiem tarakāniem. Āboliņa tā arī nekad nebija sapratusi, kādi bija īpašie apsvērumi, kuru dēļ Embergs savulaik bija piekritis Raimonda Vājoņa virzīšanai uz Valsts prezidenta posteni. Bet nu tak bija piekritis. Vai nu tāpēc, ka viegli manipulējams un bīdāms, vai arī tāpēc, ka savā būtībā tā arī palicis prasta lauku seja.

Noraugoties, ka valsts galva jau atkal bija kaut kur “pazaudējis” sievu un sabiedrībā izgājis kopā ar savas kancelejas vadītāja vietnieci Egitu Drāzeku, ticamāka bija otrā versija – cilvēkam vienkārši instinkti strādāja krietni labāk nekā saprāts.

Tiesa, ja nu runātu par instinktiem… Tepat jau bija arī visi viņas “kolēģi”, “domubiedri”, “komanda” – visi tie, kas dažādos laikos un veidos bija viņu nodevuši un no viņas atteikušies. Protams, nosaukums “Vienība” jau no pašiem pirmsākumiem bija paradoksāls, bet pat viņai toreiz nenāca ne prātā, kāds čūsku midzenis tur izveidosies.

Daudzi, protams, bija ieradušies arī uz šīvakara pasākumu. Daži no šiem tarakāniem bija vienīgie, kam nepietika dūšas pienākt un pateikt pāris vēlamos pieklājības vārdus. Ar patiesu gandarījumu Āboliņa noskatījās, kā pat šādu pasākumu dažs izbijušais “Vienības” tarakāns izmantoja, lai mēģinātu paklanīties un pielīst kādam potenciālam jaunam saimniekam.

O, viņu te bija prāvs bars. Andrejs Sudins… nabaga bolacainais histēriķis bija pievienojies tiem politiķiem, kuri uz savas ādas bija pārliecinājušies, ka mēģinājumi ar parlamentāro izmeklēšanu iesist sev politisko kapitālu neizbēgami beigsies ar krahu. Cilvēks acīm redzami bija darba vai sponsora meklējumos – nu, lai tik veicas…

Laimdota Raujuma – nez, viņas dēliņš joprojām strādāja par izkārtni krieva Kuseļņikova “Barvik bankā” vai arī jau bija atlaists, māmiņai zaudējot iepriekšējo politisko ietekmi. Inese Čībiņa – kādreizējā viduvējā advokāte tik ilgi bija sapņojusi par Āboliņas amatu, ka tagad kratījās panikā, saprotot, ka jau pēc gada vēlēšanas viņai to atņems.

Jānis Veirs un Kārlis Durskis – divi “izcilie” ministri, kuri, izsakoties iepazīšanās portālu vārdiem, bija “aktīvos meklējumos” – tāpat kā vēl trešais ministrs, kādreizējais Drošuma policijas “jumtotājs” Rihards Kazlovskis un līdzšinējais eiroparlamentārietis Kārlis Knariņš, kura vienīgais talants bija runāšana.

Lolita Čugāne, Ints Mālderis, Ilze Piņķele – šie bija īpaša kompānija, vienmēr gatavi pakampt kaut ko, kas slikti gulēja vai stāvēja. Stāsts par Čugānes lakatiņu kontrabandu bija nevis negadījums, bet likumsakarība, par to Āboliņa bija droša, savulaik bija gadījies palasīt šādas tādas muitas atskaites. Taču tai pašā laikā viņi bija vienmēr gatavi skaļi paklaigāt par principiem, atklātību, godīgumu un ko tik vēl ne.

Ak, un te bija arī eiroparlamentārietis Artis Bobriks ar tik dziļu un domīgu, tālēs vērstu skatienu kā kucīte meklēšanās laikā. Vēl decembrī bija kvēli stāstījis, ka “Vienību” nekad nepametīšot, bet Āboliņa šādas kucītes zināja ļoti labi – iepazīšanās portālu aprakstos Bobriks noteikti būtu sev ielicis ķeksīti lauciņā “atrodas aktīvos meklējumos”.

Atvilkusies bija arī bijusī iekšlietu ministre Linda Mērniece – kaut kad Āboliņa bija dzirdējusi apzīmējumu “padzīvojusi nimfomāne–ekshibicioniste” un nevarēja neatzīt, ka tas bija diezgan precīzs.

Blakus – deputāts Veiko Polītis, kurš nupat bija publiski nokliedzies, ka vajadzētu boikotēt tā paša Tuklava ražoto alu, jo šim partneris, lūk, esot Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa pārstāvis. Ek, būtu jau nu par sēšanos pie stūres dzērumā “sutkas” atsēdējušais Polītis labāk boikotējis pilnīgi visus alus…

Nē, viņa vairs nespēja noskatīties šajās fizionomijās. Viss bija skaidrs – viņiem visiem vajadzēja vadoni. Vajadzēja sajūtu, ka viņi ir bara sastāvdaļa. Rastos šāda sajūta, un viņi visi atkal būtu gatavi sekot… jā, arī viņai, kāpēc gan ne. Jautājums tikai, kā šo sajūtu radīt. Bet šī nebija vieta, kur tai rasties, noteikti ne.

Iznākot svaigā gaisā, pēkšņi iezvanījās telefons. O, vecā Vaira – ko tad nu tai bija savajadzējies? Šo zvanu Āboliņa nebija gaidījusi…”

Pērn izdotais „Baiļu” triloģijas romāns „Vara” ir sen izpirkts, bet jaunā romāna „Nauda” papildtirāža vēl iegādājama Latvijas grāmatnīcās.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Mīļā Latvijas sabiedrība, es jums gribu teikt, ka tas viss ir viens liels teātris

FotoMīļā latviešu tauta! Tas, ko jūs šodien dzirdat un redzat, - tas ir viens skaists teātris. Un es jums centīšos pierādīt to, kāpēc tas ir teātris.
Lasīt visu...

21

Koncepcija „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

FotoGatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi var ņemt par paraugu.
Lasīt visu...

21

Protestēšanas nosacījumi

Foto2019.gada 31.augustā internetā tika ievietota informācija par socioloģiskās aptaujas rezultātiem. Sociologi noskaidroja tautas velmi protestēt pret politiski sliktiem lēmumiem.
Lasīt visu...

12

Viedoklis un fakti par mūsu labklājību

FotoJautājums: kas notiktu, ja šodien beigtos Eiropas Savienības (ES) fondu nauda? Atbilde: Latvijas ekonomika sabruktu pilnībā, un 2008. gada krīzi mēs atcerētos kā "treknos gadus".
Lasīt visu...

15

Ņemot vērā aizturētā Saeimas deputāta stulbumu, viņam tika sasolīti zelta kalni, kā Juta un Juris viņu izglābs…

FotoKāda pasaka. Pirms aptuveni pusotra gada notika skaļākā Saeimas deputāta aizturēšana valsts vēsturē. Uz Saeimas kāpnēm, ar milzīgām kratīšanām un pasēdēšanu “Septītajās debesīs”. Šīs operatīvās darbības veica tā saucamā Jutas grupa jeb cilvēki, kuri daudzus gadus ir bijuši Jutas un Jura ietekmē.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ko VDK darīja pēc 1986.gada?

Šobrīd masu medijos tiek izplatīts viedoklis, ka "neko". It kā ķerstījuši ārzemju spiegus un vietējos liela mēroga zagļus. Politiskās vajāšanas esot...

Foto

Pamiers valdošajā koalīcijā

13.septembrī – piektdienā, kad bija vērojams pilnmēness, Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš informēja iedzīvotājus, ka ir panākta vienošanās par nākamā gada budžetu....

Foto

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

Ap Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt...

Foto

Par atkritumu krīzi

Esmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela......

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 5. Absurda tirānija un iegūšana savā īpašumā

Brīdināšana par absurda tirāniju nav analītiskais beztaktiskums vai konspiroloģiska tēma līdzīgi konspiroloģijā iecienītajai “pasaules valdnieku” tēmai. Brīdināšana...

Foto

Vai par šāda veida balagāna organizēšanu valsts iestādē, kāda ir Valsts robežsardze, kādam nav jāsaņem bargs sods?

Kā izriet no publikācijas par centralizēto parakstu vākšanu robežsardzē...

Foto

Karteļa dēļ tā dalībniekiem - lielajiem būvniekiem - vairs nav tik lielas vajadzības pirkt politiķu “pakalpojumus”

Karteļa pazīmes Latvijas būvniecības tirgū bija redzamas jau sen -...

Foto

Par Timati un viņa putinkrekliņiem „Alfā”: kas ir kas

Ceturtdien tirdzniecības centrā “Alfa” Rīgā, tika atklāts “Black Star Wear” apģērbu veikals.(1) (2) Zīmola īpašnieks un reklāmas...

Foto

Tvaiks

Kad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk....

Foto

Perversā solidaritāte

Pirms deputātu balsojuma Saeimā “nācijas tēvs/pravietis” teica: “Ir trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. [..] Šie...

Foto

Mēs Latviju pārvaldām koleģiāli: valsts prezidenta Egila Levita uzruna Saeimas 2019. gada rudens sesijas atklāšanā

Ļoti cienījamās Saeimas deputātes! Augsti godātie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi!...

Foto

Atklāta vēstule par notiekošo „Olainmed” un arī „Olainfarm”

2019. gada augusta mēnesī pret mūsu gribu esam ievilkti nesaskaņās starp "Olainfarm" valdi un "Olainmed" bijušo vadību Darju...

Foto

Godīgums kā cilvēkus vienojoša ideja

Klausoties valstsvīru runas par to, kas cilvēkiem būtu jādara, lai dzīve kļūtu labāka, atmiņā visvairāk iespiedušies negatīva rakstura ieteikumi un spriedumi...

Foto

Jaunā konservatīvā partija cīnās par ietekmi valdībā

Visās valdošajās koalīcijās ir bijusi partija, kas darbojas kā iekšējā opozīcija. Daudzās valdībās šo lomu pildījusi Nacionālā apvienība, regulāri...

Foto

Aicinām iedzīvotājus neslēgt līgumus ar AS „Tīrīga”

Rīgas Apkaimju alianse kategoriski iebilst pret atkritumu apsaimniekošanas monopola izveidi Rīgā Iedzīvotāji aicināti neslēgt līgumus ar AS "Tīrīga"...

Foto

Ikonu nomaiņa - vissāpīgākais process

Cilvēki jau no bērnības ir pieraduši, ka ir autoritātes, kurām jātic un kurām jāklausa – vecāki, skolotāji, jau vēlāk vadītāji un priekšnieki....

Foto

Absurds ap Rimšēviču

Par valstiskās suverenitātes trūkumu un latviešu necienīgo stāvokli savā zemē, kā arī par šī necienīgā stāvokļa izraisītajām nelietībām uzskatāmi liecina absurds ap Ilmāru...

Foto

Bankas, banciņas un droši paredzamais PC: prātojums pēc "Norvik/PNB" aizvēršanās

Neizbēgamajam blīkšķim mūsu banku un banciņu saimniecībā ļoti piemēroti ir LPSR Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša vārdi,...

Foto

Eiroparlamentārieša aicināšana uz inaugurāciju, neievērojot viņa rīcību, kas neatbilst LR Satversmē noteiktajam, ir šādas antikonstitucionālas rīcības faktiska atbalstīšana

Valsts prezidents ir valsts amatpersona, bet inaugurācija ar...

Foto

Sākušies Burova laiki Rīgas domē

19.augustā par “Gods kalpot Rīgai” pārstāvi Oļegu Burovu kā Rīgas domes mēru nobalsoja 35 no 60 deputātiem. Tas nozīmē, ka vismaz...