Anekdotes par igauņiem ir faktiski vienīgais, kur mēs konkurējam ar Igauniju
Armands Puče, la.lv23.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai arī vārdos mēs ik pa laikam sevi salīdzinām ar Igauniju, darbos šī līdzināšanās nenotiek. Mītu arhitektūrā pat iesēdies stāsts par lēnīgajiem igauņiem vai tiem, kam vienkārši lēni pielec, lai gan, ja paskatās uz rezultātu, ar kājminamo domāšanu mums ir daudz tuvākas attiecības.
Svaigais gadījums ar “Air Baltic”. Kompānijas vadītājam Martinam Gausam iesper ar kāju pa pakaļu, un jau nākamajā pusstundā premjere zvana igauņu kolēģim ar nepārprotamu mājienu – sak, varbūt jūs būtu ar mieru mūsu bankrotējošajā pasākumā ieinvestēt?
Šādi signāli nevis palīdz, bet traucē sasniegt iecerēto, jo tagad katram Pērnavas, Tallinas vai Tartu ezītim ir skaidrs, ka latviešiem ar to gaisa biznesu ir sviestā.
Pieņemsim, ka Evika vienkārši negribēja kamiņiem melot, cik lietas patiesībā ir sūnainas, taču domāt, ka jebkurš ar prātu apveltītais šo kontaktu uztvers kā misiju, kur nauda nav jāskaita, ir mazākā mērā nekaunīgi, lielākā mērā – aprobežoti.
Un, lai nepateiktu, ka latvieši gluži vienkārši nejēdz vai nespēj pieņemt adekvātus lēmumus, Igaunijas premjers nodeva savai Latvijas kolēģei vienu no gaumīgākajām atbildēm, kas bija kā ar pirkstu abās acīs. Proti, igaunis pateicās latviešiem, ka tie līdz šim ir vilkuši “Air Baltic” vezumu, un piebilda, ka dažkārt arī pozitīva līdzjūtība ir investīcija. Vai maz lielāku apsmaidīšanu ir iespējams noformulēt skaistāk?
Smaidīt vajadzēja arī viņdien par kultūras ministres Lāces idejām, ka latviešiem turpmāk vajadzētu Dziesmu un deju svētku organizatorisko konceptu pastumt zem viena jumta. Proti, lai lielo un mazo svētku taisīšanai būtu viens birojs – kā Igaunijā…
Vai atgādināt, cik gadus mēs jau spēlējam un dancojam pa stadioniem un estrādēm? Atšķirībā no Igaunijas mēs šo pasākumu esam pilnveidojuši pēc padomju komunistiskās partijas nomenklatūras labākajiem paraugiem – ieskaitot VIP bufetes un VIP ielūgumus, speciālās akreditācijas, regulāros biļešu tirdzniecības skandālus, repertuāra pielāgošanu pēc sejām un iegribām, diriģentu atalgojumu recidīvus pieskaitot, un vēl visādus mēslus maisot, lai šis kultūras mantojums būtu nevis prieks un skaistums, bet starpdisciplinārs sods. Padomājiet tik – vienots svētku birojs, kas organizē vienotu formātu! Ilgi domājāt?
Par šo nevajadzēja skaļi izteikties, jo tam bija jābūt asinīs. Lai gan – no kurienes lai tās asinis būtu ar šādu kvalitāti? No tiem “kultūras” pētījumiem, kur tiek izmesti simtiem tūkstošu eiro, kas uztur un baro jampampiņus?
Bet, kamēr kultūras ministre satraukumā berzēja ceļgalus, lai vismaz dziesmu un deju svētku sakarā beidzot saņemtos un atdarinātu praktiskos igauņus, tikmēr izglītības un zinātnes ministre Melbārde ierāpoja Rīgas pilī un aicināja prezidentu kļūt par Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku patronu. Trīs mēnešus pirms pasākuma. Lūk, kā latvieši redz praktiskumu!
Tik daudz jau Edgars Rinkēvičs varēja ar saviem bijušajiem partijas biedriem apspriesties, lai šādas ākstības netiktu izrādītas publiski, bet – laikam jau katriem latviešu svētkiem vajag simbolisko runas vīru. Un vēl vajag goda mielastu, lai sauktu tostus par godu patronam.
Jau tagad gara acīm redzu to rindu, to svītu, to galmu Mežparka estrādē, kas būs blakus un apkārt patronam Edgaram – un viņš pats būs tērpies tautas tērpā ar Ķenča hūti. Un vēl būs patrona runa, kam Rīgas inteliģenti pēc tam liks komatus, domu zīmes un izdomās pateiktos zemtekstus…
Rinkēvičs presei domātajā vēstījumā izrādīja cerību, ka šajos “svētkos iesaistīsies daudzi Latvijas jaunieši no visas Latvijas un Latvijas diasporas pasaulē”, acīmredzami nesaprotot, ka cerība šajā sakarā ir temata nepārzināšana. Sen jau visi, kas var un grib, ir iesaistījušies, sen jau notiek mēģinājumi, skates un tamlīdzīgi. “No tā, cik kvalitatīvi, pieredzes bagāti un droši būs šie svētki, atkarīga jauniešu interese iesaistīties dziesmu un deju svētku kustībā turpmāk,” bezkrāsaini norāda valsts prezidents, aizmirstot piebilst, ka tā sauktā patronāža šiem svētkiem ir pilnīgi lieka kustība. Svētki bez patrona tāpat notiktu. Tieši tā, kā to organizē Igaunijā… Jo igauņiem tie ir tautas svētki, nevis galma izrāde.
No Igaunijas piemēru vajadzēja latviešiem ņemt arī pasaules Expo 2025 sakarā, kas viņdien tika atklāta mums tik sirdij tuvajā, bet ģeogrāfiski tālajā Japānā. Baltijas paviljons Osakā būs no aprīļa līdz oktobrim, un tas izmaksās 5,65 miljonus eiro – 2023. gada tāmes cenās. Var pilnīgi droši apgalvot, ka tagad šis skaitlis ir noapaļots līdz 6 miljoniem vai vēl vairāk – zemāk gan nebūs. Mēs šo paviljonu vilksim kopā ar Lietuvu, jo Igaunija ekonomisku apsvērumu dēļ nolēma nebūt zem koncepta – “We Are One”. Igauņi izrēķināja un pateica, ka neredz jēgu tādiem tēriņiem. Acīmredzot iepriekšējo gadu pieredze un pēc tam sekojošā atdeve bija konkrēta, lai Tallinā nemētātos ar naudu.
Mums citādi: mums šādi projekti ir kā vakara pasaciņas nenobriedušajai tautas daļai, kam stāsta, ka tieši tajā vietā un laikā varēs satikt cilvēkus, kam nav, kur likt naudu. Latvieši aicina arī savus uzņēmējus piedalīties Baltijas paviljona piepildīšanā, jo 60 procentus no ceļa izdevumiem valsts nosegs, bet produkta izvietošana stendā ir bez maksas.
Aizšaujam uz Japānu? Vai kāds jums ir stāstījis par iepriekšējiem Expo, kuros ieguldījāmies? Nē, jo ideja par paviljonu ir kaut kas viens, bet uzņēmēji ir kaut kas cits. Valsts ar nodokļu maksātājiem tā pa īstam neasatiekas un nesaprotas pat uz savas zemes, kur tur vēl pasaules otrā malā.
Neko nepārmetu cilvēkiem, kas tur atrodas un cenšas, jo – viņus valsts noalgoja. Savu viņi paveiks. Par jēgu nav vērts runāt – jo mēs japāņiem piedāvāsim “intuitīvu pieredzi”. Tas ir tāds aprasojis stends, kas jau ir vadāts pa pasauli, kur ar pirkstu uz stikla var kaut ko uzrakstīt un pēc dažām minūtēm tas pazūd… “Koncepts izceļ mijiedarbību starp dabu, cilvēkiem un tehnoloģijām, tādejādi aicinot apvienoties labākas nākotnes vārdā un domāt kā vienotam veselumam,” rakstīts Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras mājas lapā. Iedomājieties, cik augstprātīgiem ir jābūt, lai par šo stāstītu japāņiem? Tā ir nācija, kas aiz sevis savāc atkritumus, lai kur viņi pasaulē arī atrastos – futbola stadionus un koncertus ieskaitot –, bet mēs šiem tagad mācīsim dzīves kvalitātes standartus.
Kaut kā neatstāj sajūta, ka Igaunija šo perspektīvo saskarsmi uzreiz nosauca par tūrismu, bet mums stāsta, ka varbūt būs investīcijas… Bet tas, ka Expo ietvaros līdz Osakai kādā brīdī aizskries augstāk minētais skolēnu Dziesmu un deju svētku patrons, ka tur pieredzi aizbrauks iegūt n-tie ministri un viņu parlamentārie sekretāri, ka gan jau arī kāds no mūsu uzturētajiem profesionālajiem koriem tur tiks aizvizināts – to pat nav vērts minēt, tas notiks. Kāpēc igauņi var uzprasīt sev – kas par to maksās un ko mēs iegūsim? – bet mēs, latvieši, izliekamies, ka šie jautājumi ir nepieklājīgi?
Vai tik nav tā, ka latviešiem patīk stāstīt anekdotes par lēnajiem igauņiem, bet – ar to arī mūsu savstarpējā konkurence beidzas. Ar to arī beidzas salīdzināšana. Expo gadījums ir grezns savā sapumpurotajā skaudrumā. Vēl tikai šim projektam no mūsu puses pietrūkst… patronāžas. Nešaubos – to mēs varam.
Bet tālāk ko?
P.S. Ā, pareizi, igauņi muļķi, ļāva savu pensijas 2. līmeni cilvēkiem izņemt… Kovid laikā. Mēs ar savu pensionāru naudu droši vien finansēsim projektus ar tiem sekojošo maksātnespēju.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.