Apmaksāta Golubevas publikācija „Delfos”: neatlaidiet mani, labāk cīnīsimies visi pret Tumsu!
Marija Golubeva, iekšlietu ministre*16.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējo nedēļu notikumi ir vēlreiz parādījuši, ka Latvijas drošību nevar saļodzīt ekstrēmisti. Pēc sākotnējā satraukuma par marginālas rašistu grupas bezkaunību varējām pārliecināties, ka mūsu dienesti ātri mācās no pieredzes un spēj izlēmīgi rīkoties, lai aizstāvētu Latviju. Vēlos uzsvērt trīs nozīmīgus faktus par drošības situāciju valstī.
1. Mūsu iekšlietu dienesti ir spēcīgi un šogad ir izdevies samazināt pie pieminekļa atnākušo skaitu par 90%.
Mūsu dienesti ir profesionāli un tajos strādā lojāli patrioti, ar kuriem kopā es mācos no mūsu kļūdām. Man ir gods strādāt ar to vadītājiem un man nav ne mazāko šaubu, kurā vēstures pusē tie ir. Es ticu, ka viņi nodrošina un turpinās nodrošināt lojalitāti un tai atbilstošu rīcību arī visu savu padoto vidū. Dienesti ir un būs demokrātiskas, tiesiskas un stipras sabiedrības sardzē. Un cilvēki turpinās mācīties. Ir uzsākta plaša policijas izglītības reforma. Ceru, ka to varēsim turpināt un dot iespēju tūkstošiem policistu mācīties modernā vidē. Tiem, kas nemācās, iekšlietu dienestos nav vietas.
Par stabilitāti runājot, divi fakti: 2019. gada 9. maijā, piecus gadus pēc Krimas aneksijas un Donbasas okupācijas, pie pieminekļa ieradās 120 000 cilvēku. Šogad 9. maijā ziedus nolika 12 000 cilvēku, savukārt 10.maijā vienlaikus pulcējās ap 300. Desmitkārtīgs šī skaita samazinājums nebūtu bijis iespējams bez aktīva mūsu dienestu darba un komunikācijas.
2. Kara laikā nepieciešama pieredzējusi valdība un no esošās valdības gāšanas ieguvējs būtu tikai Putina režīms.
Drošības dienestu vadītāji ir sagatavojuši un snieguši valsts augstākajām amatpersonām aizvadīto dienu notikumu analīzi. Ticu, ka premjers to ņems vērā savos lēmumos. Šeit varu vien piebilst, ka mūsu valsts spēku parādīs spēja saglabāt stabilitāti valdībā. Arī mūsu politiskā apvienība rīkosies atbildīgi. Šis nav laiks savstarpējo rēķinu kārtošanai. Es esmu pret politiskām spēlēm un nekāda partiju savstarpēja rēķinu kārtošana nenotiks. Latvijai vajadzīga stabilitāte, nevis haoss.
Šis ir trauksmains laiks. Valstij un sabiedrībai ir vajadzīga izturība un ticība saviem spēkiem. Spēja pacelties pāri savstarpējiem kariem un vienoties pret ārējo apdraudējumu. Nerīkot "raganu medības", bet kopīgi aizsargāt Latviju no hibrīduzbrukumiem. Es šeit vēlreiz gribu atgādināt to, ko premjers uzsvēra jau pirmajās dienās pēc Putina noziedzīgā iebrukuma Ukrainā:
"Šis nav laiks un vieta maziem kašķiem. Latvijā mums ir svarīgi palikt vienotiem. Visi esam savas valsts un zemes patrioti. Jā, mums ir dažādi politiskie uzskati, runājam dažādās valodās mājās, bet mēs esam vienoti patriotismā. Neskatīsimies viens uz otru ar dusmām. Tās vērsīsim pret Putinu un viņa režīmu..." Ministru prezidents Krišjānis Kariņš 01.03.2022
3. Jau teju 90% Latvijas krievvalodīgo neatbalsta Putinu, tāpēc mēs nedrīkstam šķirot mūsu sabiedrību pēc tautības.
Visas mūsu drošības koncepcijas, draudu analīzes un scenāriju plānošanas un gluži vienkārši veselais saprāts liek mums atkal un atkal atcerēties, ka "viens no galvenajiem iekšējās drošības elementiem ir saliedēta un spēcīga pilsoniskā sabiedrība, kurā pastāv vienota izpratne par pamatvērtībām un valsts ģeopolitisko orientāciju." (Nacionālās drošības koncepcija, 2019).
Pilsoniskā sabiedrība šajos mēnešos ir parādījusi spēcīgu mugurkaulu, palīdzot Ukrainai tādos apmēros, kas iedvesmo jebkuru Eiropā.
Lielākā daļa Latvijas sabiedrības ir vienota šajā izpratnē. Gan latvieši un krievvalodīgie pilsoniskajā sabiedrībā sniedz milzīgu atbalstu Ukrainai. Latvijas krievvalodīgo absolūts vairākums ir "mūsējie". Pētījumi liecina, ka kopš kara sākuma krievvalodīgo vidē atbalsts Krievijai ir sarucis no 20% līdz 13% (SKDS). Šī izpratne ir jānostiprina un rezultāti būs tad, ja vērtēsim cilvēku piederību valstij pēc viņu attieksmes pret likumu un mūsu valsts pamatvērtībām, nevis tautības vai ticības.
Karš Eiropā vēlreiz apstiprina seno patiesību – drošāk ir kopā.
Savas valsts brīvību, cilvēka cieņu un tiesības mēs nosargāsim tikai kopā. Brīvu Ukrainu Eiropā un Rietumu civilizāciju mēs spēsim aizstāvēt tikai kopā. Latvijā kopā latviešu valodā, pilsoniskā nācijā, Latvijas tautā.
Saliedējot, nevis sadrumstalojot savus spēkus.
Un vēršot tos pret rainisko Tumsu, nevis cits pret citu.
* Publikācijā saglabāta tās sagatavotāju izpratne par latviešu valodas pareizrakstību.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
