Iesaki rakstu: 
Latvijā, valstī, kurā ir viens no mazākajiem jaunā koronavīrusa Covid19 saslimušo un (paldies Dievam) mirušo skaits, radīta revolucionāri inovatīva mobilā aplikācija – “Apturi covid”. Pie tās parādījušies desmitiem “baļķa nesēju” – cilvēki, kuru sakars ar pašu aplikācijas radīšanu mērojams tikai viņu pašu milzīgā ego apjomā, nevis konkrētos soļos, aplikāciju veidojot.
Viens no šiem ambīciju sociopātiem ir kāds Andris Bērziņš – “importa latvietis” (līdzīgi slavenajai menedžerei un caurbirpolitiķei Babai Bubesai), kurš stāsta par savu lomu aplikācijā.
Nerunājot par īpatnējo faktu, ka starp dažādajiem uzņēmumiem šīs personas seja ir vienīgā, kuru kā iniciatīvas dalībnieku izceļ Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centrs īpašajā aplikācijai veltītajā interneta resursā (pat Valstsgribas prezidents šeit norādīts kā institūcija), bet no aplikācijas PR baļķa skabargas šis svešlatvietis vīlē nepārtraukti, cita starpā uzsverot savu piederību par visiem visgodīgākajam politiskajam veidojumam – Jaunajai konservatīvajai partijai.
Jaunākajā no PR baļķim novīlētajām publikācijām Bērziņš aizņem brīvdienu žurnāla Sestdiena lappusi, noslēgumā tā arī nepasakot neko konkrētu, bet ļaujot noprast izlietās sviedru jūras un ļaužu pūļus, kas līdzīgi kā Mozum tieši viņam sekojuši ceļā uz mērķi.
Pati aplikācija šķiet īpatnējs rīks, lai “apzinātu kontaktu ar saslimušajiem”, un tās formālais izstrādes autors - SPKC, iestāde, kuras karogs kā formālajam izstrādātājam rādās android un apple ierīču aplikāciju veikalos. Lieki teikt, ka SPKC štatā nav tādu resursu, lai veidotu aplikācijas un pašā aplikācijas mājaslapā atrodamajā “memorandā” tiek runāts par iespējamām nākotnē sedzamam izmaksām. Te gan nevar atrast konkrētību – par kādu ziedojumu, labās gribas dāvinājumu u.tml. aplikāciju sagatavojot īsti ir runa.
Demokrātijas un tiesiskuma sargsuņi ne mirkli nemirkšķina, kad publiski neparādās nedz iesaistīto programmētāju skaits, nedz viņu kopējās darba stundas, nedz dāvanas budžets – ko taču varētu likt pie māmuļas Latvijas kājām un pelnītu punktus triju zvaigžņu apbalvojumiem. Tieši tāpat kā pie aplikācijas veidotājiem pieskaitīti PR baļķa nesēji prezidenta kancelejā un individuāli sociopāti, bet nav norādītas summas par izstrādi un skaidrs katras puses ieguldījums.
Aizplīvuroti neskaidra ir arī aplikācijas masīvā reklāmas kampaņa – vides reklāmu un online mikss pēc vispārējas aplēses varētu būt ne mazāks par 50 000 EUR. Taču visi draudzīgā korī runā par dāvanu Latvijai. Nesen reklāmas industrija sūkstījās, ka tai pandēmijas laikā nāksies lūgt atbalstu valstij, jo ieņēmumi apsīkuši un būs jāatbrīvo darbinieki, taču nācijas veselības vārdā atradās desmiti tūkstoši barterziedojumu. Vai tas nav jauki?
Situācijas absurdu un mazmelus varam atrast arī versijās par to, kā tad aplikācija tiek lietota šobrīd. Publiski parādījies skaitlis – 40 tūkstoši lejuplāžu. Aplikāciju izstrādātāji zina – ne jau vienreizējs aplikācijas lejuplādes skaitlis, bet dati par regulāru lietošanu ir patiesi svarīgi. Aplikācijas veidotāji un SPKC nepublisko šādus datus, statistiku par lejuplādējušo dzimumu un vecumu sadalījumu, kas taču šādā, tik sabiedriski nozīmīga projekta gadījumā būtu svarīgi.
Ik pa laikam baļķa nesēji par spīti inovācijai sagādā nepatīkamus brīžus naivajiem aplikācijas lietotājiem - “Apturi covid” darbojas nekorekti un, piemēram, uz apple tālruņiem tā darbojas vien tikai tajos telefonos, kuros iespējama jaunākā programmatūra (tātad lielais vairums iedzīvotāju ar vecākām ierīcēm paliek ārpus “novēršošanas” vairoga).
Neviens nekomentē arī to, kādēļ pie aplikācijas lejuplādes statistikas parādās tādas valstis, kurās aplikācija nedarbojas, bet kur vēl pirms masīvā taisnības cīnītāju PR, ka aplikācija pieejama, uzzināja par Latvijas inovāciju. Kā SPKC komentē lejuplādes no Omānas, Kambodžas un Kirgizstānas?
Un visbeidzot – lai šī aplikācija darbotos, nepieciešami apmēram 400 tūkstoši aktīvu lietotāju. Līdz šim, neraugoties uz masīvo reklāmu un PR atbalstu, sasniegta desmitā daļa no rezultāta.
Seko mums 
Pēdējā laikā kļūst arvien redzamāka Agitas Zariņas-Stūres, Saeimas deputātes un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas, nekompetence. Lai gan visa viņas profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar izglītību, šķiet, ka viņa neizprot pat elementāras izglītības tendences Latvijā un pasaulē.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
