Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Izraēlā dzīvojošais publicists Franks Gordons Latvijas Avīzes 22.aprīļa numurā publicējis kārtējo viedokli („Hūtes vārdi Kremlim kā mūzika”) saistībā ar masu personību un uzskatiem par Krievijas mediju Rossija – RTR un portāla Sputnik darbības ierobežošanu.

Abstrahējoties no apvainojumiem un epitetiem, ko minētais autors diezgan dāsni un regulāri bārsta manā virzienā, pats jau sen atrazdamies emigrācijā un kritizējot Latviju no tālienes, es tomēr nesaprotu, kāpēc mūsu valsts iedzīvotāji ir jāuzskata par truliem bezsmadzeņu radījumiem, kas paši nav spējīgi izvērtēt konkrētu raidījumu saturu un pieņemt attiecīgus lēmumus par to, kas no redzētā vai lasītā ir uztverams par faktoloģisku patiesību un kas – par klaju propagandu.

Ja tomēr Latvijas iedzīvotāji būtu tik viegli ietekmējami no svešas valsts masu mediju puses, tad jautājums ir pavisam par ko citu – kādu tad īsti viņi redz mūsu valsti, mūsu pašu informatīvo telpu, mūsu politisko vidi, ja tik viegli ir gatavi noticēt jebkam, kas attiecīgi ideoloģiskā mērcē tiek pasniegts citas valsts medijos.

Nezinu, kā Izraēlā, bet Latvijā katram iedzīvotājam ir sava pieredze, savi fakti un viedoklis, ko likt pretī dezinformācijai, ko izvērtēt, salīdzināt un attiecīgi – pieņemt vai nepieņemt. Ja pieredze Latvijā būs negatīva, ir pilnīgi vienalga, vai par to informēs Krievijas, Amerikas vai Izraēlas medijs, – Latvijas iedzīvotājs to salīdzinās ar savējo un būs spiests piekrist. Ja pozitīva – viņš nepiekritīs, apstrīdēs diskusijās ar radiem vai kaimiņiem un konkrētā medija sniegto informāciju vairs nepatērēs.

Latvijas politiķiem drīzāk pašiem sev ir skaidri un gaiši jāatzīst: ir mūsu valstī nesakārtotas lietas, sociālās problēmas, nabadzības riski un citi neatrisināti jautājumi, kas daļai iedzīvotāju liek justies diskomfortā un kā patiesību uztvert negatīvu informāciju, ko par mūsu valsti raida citu valstu mediji. Un tas ir mūsu pašu valsts vājums, ar ko ir jātiek galā, neglorificējot citas valsts mediju spēku.

Ja Latvija būs stipra un tās iedzīvotāji – apmierināti, neviens nespēs viņus pārliecināt par pretējo. Tas nozīmē, ka primāri jāvelta visi spēki mūsu pašu problēmu risināšanai, nevis viena vai otra medija aizliegšanai.

Turklāt Latvijas politiķi taču labi apzinās, ka gadu desmitiem nav ieguldīti nepieciešamie finanšu līdzekļi, lai visas Latvijas pierobežas teritorijās nodrošinātu pilnvērtīgu Latvijas TV raidījumu translāciju – var uzskatīt, ka šie mūsu valsts iedzīvotāji ir apzināti iedzīti Krievijas informatīvajā laukā. Varbūt beidzot ir jāsakārto šie gadiem nerisinātie jautājumi, pirms mesties runāt par Kremļa stabulēm?

Ikviens pieaudzis cilvēks labi zina, ka ar aizliegšanu sasniegt patiešām efektīvu rezultātu nav iespējams, ja paralēli netiek risinātas reālās vajadzības un sāpīgās problēmas, – jebkādi šāda veida aizliegumi tikai veicina aizliegtā augļa sindromu, palielina aizdomas un neuzticēšanos pret aizlieguma pieņēmējiem.

Vienlaikus varam runāt arī par elementāru loģiku. Nav saprotams, kāda tieši ir jēga 21.gadsimtā aizliegt kaut ko translēt TV, ja vienlaikus internetā ir iespējams skatīties un lasīt pilnīgi visu. Kāda jēga ir darīt to, par ko aiz muguras iespējams pasmieties kā par vēl vienu bezjēdzīgu Latvijas valsts lēmumu, kuru tie, kas gribēs, tāpat ignorēs, jo nekāda reāla kontrole pēc būtības taču nav iespējama?!

Un visbeidzot – salīdzinājums ar nacistiskās Vācijas varas iestāžu pieņemtajiem aizliegumiem okupētajās teritorijās klausīties naidnieku radio ir pilnīgi adekvāts. Jo aizliegums nozīmē neuzticēšanos savas valsts iedzīvotājiem, tajā skaitā lojālajiem pilsoņiem. Acīmredzot ir liela vēlme Latvijas iedzīvotājus kontrolēt, administratīvi nosakot, ko viņi drīkst skatīties un ko – ne. Valsts institūcijām, kas strādā profesionāli un uzticas savas valsts pilsoņiem, šādi aizliegumi nebūtu vajadzīgi. Jo aizliegums demonstrē totalitāru domāšanu un profesionālās darbības mazspēju.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...