Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc tam, kad pirmdien kļuva zināms, ka nav izdevies Jaunās konservatīvās partijas pārstāves, izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas plāns par Latvijas Universitātes vadības nomaiņu, otrdiena atnāca ar šīs partijas vadītāja, tieslietu ministra Jāņa Bordāna plāna atcelt no amata ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru izgāšanos. Tā kā lasītāji interesējas – ar kādu tieši pamatojumu Bordāns un viņa domubiedri bija iecerējuši izteikt neuzticību Kalnmeieram, Pietiekatkārtoti publicē iepriekš vairāk nekā divus mēnešus no sabiedrības slēpto Tieslietu ministrijas „Informatīvo ziņojumu par iespējamu ģenerālprokurora Ē. Kalnmeiera neatbilstību ieņemamajam amatam”.

Zīmīgi, ka pretēji iepriekš izskanējušajai informācijai par šo dokumentu tā noslēguma daļā nemaz nebija skaidri norādīts, ka pēc tā sastādītāju un parakstītāja – tieslietu ministra Bordāna pārliecības ģenerālprokurors Kalnmeiers noteikti un nekavējoties būtu no amata atlaižams.

Tā vietā bija tikai norādīts, ka „nepieciešams steidzams un objektīvs novērtējums ģenerālprokurora atbilstībai ieņemamajam amatam” un, lai objektīvi izvērtētu visus apstākļus, kas liecina par iespējamu ģenerālprokurora neatbilstību amatam, nepieciešams rosināt Prokuratūras likumā paredzēto pārbaudi.

„Tieslietu ministrija ģenerālprokurora darbībā ir konstatējusi pazīmes, kas liecina, ka ģenerālprokurors neatbilst Prokuratūras likumā ģenerālprokurora amatam izvirzītajai nevainojamas reputācijas prasībai,” – šis bija viskategoriskākais no atzinumā izteiktajiem secinājumiem.

Savukārt liela daļa citu Tieslietu ministrijas atzinumā uzskaitīto secinājumu par ģenerālprokurora Kalnmeiera darbību bija papildināta ar vārdiem „varētu būt” un „iespējams”.

„Secināms, ka ģenerālprokurora līdzšinējā darbība, varētu būt nodarījusi būtisku kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm un tā nav savienojama ar augstajām prasībām ģenerālprokurora amata ieņemšanai,” bija norādīts ziņojumā.

Tāpat tajā atzīts, ka „ģenerālprokurora izteikumi saistībā ar [Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra] Rimšēviča lietu un Eiropas Savienības tiesas spriedumu šajā lietā varētu būt negatīvi ietekmējuši Ģenerālprokuratūras reputāciju un valsts tēlu kopumā”.

Vēl viens „iespējams” ir pieminēts saistībā ar ģenerālprokurora komunikāciju ar sabiedrību, kas „ietvērusi, iespējams, patiesībai neatbilstošu, nepārbaudītu un tendenciozi interpretētu ziņu paušanu plašsaziņas līdzekļos, kas būtu vērtējams kā Latvijas prokuroru ētikas kodeksa normu pārkāpums”.

Arī attiecībā uz aktuālo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas (NILL) apkarošanas tēmu dokumentā nav izteikti nekādi kategoriski secinājumi, vien norādīts, ka „būtu vērtējums, vai ģenerālprokurora darbība nav sekmējusi NILL risku nemainīgumu (augsts risks) daudzu gadu garumā”.

Viens no retajiem Bordāna parakstītajā ziņojumā izteiktajiem secinājumiem bez varbūtības izteiksmes par Kalnmeiera neatbilstību ir – viņš „nespēj nodrošināt efektīvu prokuratūras darbu, nespēj nodrošināt kvalitatīvu kontroli un uzraudzību pār padoto prokuroru darbu, nespēj to organizēt un vadīt tā, lai prokuratūra iespējami ātri varētu pārņemt savā darbā starptautiski atzīto labo praksi”.

Tāpat dokumentā norādīts, ka „ģenerālprokurors tā vietā, lai efektīvi īstenotu tiešā vadībā esošo Ģenerālprokuratūras prokuroru darba uzraudzību un novērstu prokuroru kļūdīšanos, izvēlas attaisnot prokuroru kļūdas, liekot saprast, ka kļūdīšanās ir pieļaujama”.

Vēl viens pietiekami skaidrs apgalvojums ir – ziņojumā atspoguļotie fakti „liecina par mērķtiecīgām ģenerālprokurora darbībām, kas bijušas vērstas uz Latvijas specializētās pretkorupcijas iestādes (KNAB) tēla un darba efektivitātes graušanu, par nespēju norobežoties no personiskām interesēm, saglabāt objektivitāti un politisku neitralitāti”.

Nekādu plašākai sabiedrībai nezināmu faktu Tieslietu ministrijas ziņojumā gan nav. No kopumā astoņpadsmit dokumenta lappusēm četras ir veltītas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas tēmai, saistībā ar kuru dokumentā Ģenerālprokuratūrai izteikti pārmetumi par nepietiekami aktīvu sadarbību ar Tieslietu ministriju, bet vēl trīs – Valsts kontroles revīzijas secinājumiem par pirmstiesas izmeklēšanas sistēmu, atlīdzības sistēmu un par neparedzētiem remontiem Ģenerālprokuratūras ēkā.

Savukārt no pārējām deviņām lappusēm, kurās aprakstīti Tieslietu ministrijas vadības iebildumi pret Kalnmeiera un prokuroru rīcību un darbību, trīs lappuses veltītas Rimšēviča lietai, trīs rindkopas – bijušā Saeimas deputāta Askolda Kļaviņa lietai, bet viss atlikušais – Bordāna partijas biedra un Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra, kriminālvajāšanai izdotā Jura Juraša lietai.

Interesanti, ka, ja viss pārējais dokumenta teksts ir salīdzinoši sausā „ierēdņu valodā”, tad attiecībā uz Jurašu tiek lietots pilnīgi cits izteiksmes veids, izmantojot virkni retorisku jautājumu un izsaucienu.

„Pēc ģenerālprokurora teiktā Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Aivis Zalužinskis ir kļūdījies pieņemot lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu pret Saeimas deputātu Juri Jurašu. Tas liek uzdot jautājumus par to, cik valstij ir izmaksājusi šī kļūda? Cik dienas virsprokuroram bija jāvelta, lai atceltu šo lēmumu?

Cik mēnešus strādāja Valsts drošības dienests, lai atkārtoti varētu nosūtīt lietu prokuratūrai? Cik valsts ir samaksājusi Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokuroram Mārim Urbānam par lēno un novilcināto (rit ceturtais mēnesis pēc Saeimas deputāta Juraša izdošanas kriminālvajāšanai) Juraša kriminālprocesa virzīšanu uz tiesu?” emocionāli tiek jautāts ministrijas informatīvajā ziņojumā. Kā redzams, ziņojuma izvērtētājiem no Augstākās tiesas šīs emocijas nav bijušas pietiekami nopietns arguments.

Dokumenti

FotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFoto

An error has occured