Iesaki rakstu: 
Tikai četras dienas pēc tam, kad policijas suns 21 sekundi mēģināja saraut gabalos protestētāju Nīderlandē, intervijā ziņu portālam NRA šo notikumu nolēma komentēt Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (ministrs).
Pirms turpināt ar nelielu intervijas analīzi, vēlos pievērst uzmanību uz to, cik bieži Latvijas ministri pēdējā laikā baudā politiskās lomu spēles, kuru laikā papildus savu tiešo pienākumu pildīšanai viņi spēle arī citu ministru lomas.
Šo spēļu ietvaros aizsardzības ministrs var sniegt garas intervijas par to, ar kādām salvetēm būtu jāmazgā rokas medmāsām Covid slimnīcās. Tieslietu ministrs visas dienas garumā pašvaldībām var dot padomus, ar kādu slotu vislabāk slaucīt ielas vasarā un ar kādu lāpstu šķūrēt sniegu ziemā. Kāmēr ārlietu ministrs šajā laikā veic tieslietu ministra darbu, komentējot ES tiesību normas un likumdošanu.
Esmu pārliecināts, ka mūsu ministru biežais koncentrēšanās trūkums uz viņu tiešajiem pienākumiem absolūti neietekmē viņu darba kvalitāti. Ir skaidrs, ka Latvija ir maza valsts un ka ar profila darbu acīmredzot visai dienai nepietiek. Tāpēc, iespējams, ministriem ir daudz brīvā laika, ko viņi pavada, mēģinot vadīt ministrijas, kurās viņi pat nestrādā.
Ne visspilgtākais, bet tomēr labs piemērs šādām politiskām lomu spēlēm ir ministra Rinkēviča intervija. Kas attiecas uz pašu interviju, tad zemāk ir tie spilgtākie momenti, kuros gribētos īpaši atzīmēt.
Tas, ko redzam sociālajos tīklos (kadri ar suni), tomēr prasa padziļinātu analīzi plašākā kontekstā. Līdzīgus kadrus esam redzējuši no Francijas, Vācijas, Spānijas. Ņemot vērā likuma varas neatkarības principus, mēs vispirms gribam redzēt, kādas darbības veiks tiesu vara.
Citiem vārdiem sakot, kamēr agresīvie, izsalkuši policijas suņi visā Eiropā mēģinās saraut gabalos protestētājus, ministrs un viņam līdzīgie demokrāti padziļināti analizēs situāciju plašākā kontekstā. Būtu ļoti interesanti uzzināt, vai šāds problēmas risināšanas plāns apmierinātu arī pašu ministru, ja policijas suns 21 sekundi kostu nevis kādam nepazīstamam holandietim, bet viņam pašam.
Šeit ministrs arī ļoti virtuozi cenšas mazināt šīs ziņas ticamību, sakot, ka suns it kā redzams tikai sociālajos tīklos. Līdz ar to lasītājiem rodas iespaids, ka šis incidents nav eiropas ziņu portālu cienīgs notikums un tāpēc, iespējams, par to nav daudz jādomā.
Šādi kadri (kadri ar suni), protams, ir emocionāli. Bet man jāvadās no faktiem. Tā kā manā rīcībā pagaidām nav pilnas faktu paketes, es nevaru nākt klajā ar pārsteidzīgiem paziņojumiem.
Šeit ministrs mums nedaudz sīkāk skaidro, cik nopietni viņš ir gatavs analizēt situāciju plašākā kontekstā, kuru viņš piemin rindkopā augstāk. Runājot par notikušo, ministrs neprecizē ne to, kad viņš plāno šos faktus iegūt, ne to, kādas pūles pieliks faktu iegūšanai, ne to, vai viņu vispār interesē šie fakti kā tādi un ko viņš ar tiem darīs, kad tie nonāks viņa rokās. Rezultātā rodas pamatots iespaids, ka ministrs labprātāk aizmirstu par putru ar suni, nekā iedziļinātos tās apstākļos.
Tāpat gribētos atzīmēt, ka tad, kad no Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija galvas nokrīt kaut viens mats, ministrs uz to zibenīgi reaģē visos iespējamajos saziņas līdzekļos ar ļoti konkrētu un tiešu kritiku. Tajā pašā laikā, runājot par ilgstošām vardarbīgām sadursmēm Eiropā, kuras ministrs viennozīmīgi novērojis pēdējā gada laikā, viņa ļoti latentā reakcija uz šīm sadursmēm seko ar ļoti lielu nokavēšanos vai arī neseko vispār.
Šajā sakarā rodas jautājums, vai ministram nebūtu jādomā par pāreju darbā Krievijas Ārlietu ministrijā? Galu galā sekot līdzi tam, kas notiek Krievijā, viņam padodas daudz labāk, nekā sekot notikumiem Eiropā.
(..) Kovids ir uzplēsis ilgu laiku briedušas problēmas gan mūsu sabiedrībā, gan visā Vakareiropas sabiedrībā.(..). Iespējams, cilvēki jūt, ka viņu balss nav uzklausīta normālā demokrātiskā procesā, tāpēc bieži vien demonstrācijas kļūst vardarbīgas. Atcerieties kaut vai „dzeltenās vestes” Francijā.
Šeit ministrs vai nu apzināti maldina lasītājus, vai nejauši izpauž slepenu informāciju. Tieši sīs domas nāk prātā, jo saskaņā ar oficiālo versiju “dzeltenajām vestēm” nav nekāda sakara ar Covid19, galvenokārt tāpēc, ka šie protesti sākās ilgi pirms pandēmijas jeb 2018. gada novembrī.
Tātad pēc ministra teiktā sanāk, ka vai nu “dzeltenās vestes” tomēr ir saistītas ar šobrīd notiekošajiem Covid protestiem un franči 2018. gadā acīmredzot vienkārši nolēma par vīrusu nevienam nestāstīt, vai arī ministrs NRA lasītājus tur par galīgiem idiotiem, kuri nespēj atcerēties, ka starp “dzeltenajām vestēm” un koronavīrusu bija pusotra gada laika starpība.
(..) varēja redzēt, ka protestētāji Nīderlandē diezgan asi uzbrūk policistiem.(..) Taču policijai nereti nākas reaģēt asi, lai savaldītu protestus. Tāpēc jebkurā valstī - vai tā Nīderlande, Francija vai Latvija - pēc tādiem notikumiem jābūt objektīvai izmeklēšanai. (..). Tā ir atšķirība no totalitārām valstīm.
Es vienmēr biju domājis, ka atšķirība starp Eiropu un totalitārajām valstīm ir, ka policija Eiropā absolūti nekādā gadījumā nedrīkst izbarot dzīvus cilvēkus suņiem. Ņemot vērā ministra teikto intervijā, es acīmredzot kolosāli kļūdījos.
Ir arī ļoti jauki redzēt, kā ministrs Nīderlandi salīdzina nevis ar demokrātiskākām valstīm, no kurām Nīderlandei būtu jāņem piemērs, bet gan ar totalitāriem režīmiem, uz kuru līmeni Nīderlande var krist nākamo 500 gadu laikā.
Šeit ministram gribētos uzdot jautājumu - lai kontrasts izskatītos vēl spilgtāks, varbūt nākamajā intervijā ir vērts salīdzināt mūsdienu Eiropu ar vēl zvērīgākiem režīmiem nekā totalitārismu? Piemēram, ar Eiropu 17. gadsimta formātā, kad vara disidentus vienkārši dedzināja sārtā? Piekrītiet, ka uz sārta sadedzinātu cilvēku fona izsalkuša suņa uzbrukums vairs neizskatās tik mežonīgs.
Intervija izlasāma šeit:
https://neatkariga.nra.lv/intervijas/368308-edgars-rinkevics-ja-policija-parkapa-pilnvaras-nav-saubu-ka-lietu-rosinas-izmekles-un-iztiesas
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
