Iesaki rakstu: 
Sankcijas, zemās naftas cenas un COVID-19 ir darījuši savu, liekot Putina krievu pasaulei iestigt arvien dziļāk stagnācijā, tādējādi dzenot arvien dziļākā nabadzībā krievu tautu, kura joprojām turpina spītīgi ciest, „izbaudot” savā iztēlē Kremļa propagandas radītos mītus par gaišo nākotni, par pasaules visvarenāko lielvaru – Krievijas Federāciju un tai visapkārt mītošajiem ienaidniekiem.
Bet, atgriežoties realitātē, mēs redzam, ka ar Krievijas ekonomiku ir kļuvis pavisam slikti, kaut gan tā nekad tā īsti nav bijusi spīdoša, uz īsu brīdi pēc PSRS sabrukuma Krievijas IKP bija līdzvērtīgs Baltijas valstu IKP. Tagad lēcienu labklājības attīstībā nav nemaz iespējams salīdzināt ar Kremļa propagandas nīstajām „fašistiskajām” Baltijas republikām. Redzams, ka Krievija vēl īsti nav spējusi attapties no 2008. gadā piedzīvotās globālās ekonomiskās krīzes, Krievijas ekonomiskā evolūcija līdz šim ir spējusi uzrādīt pilnīgu impotenci – izaugsmi tikai 1% apmērā.
Arvien vairāk no Krievijas aizplūst vietējo darboņu nozagtais kapitāls. To var labi redzēt Rīgas un Jūrmalas ielās, faktiski uz katra stūra ir pa kādam Bentlijam vai BMW parketniekam ar Krievijas valsts reģistrācijas numura zīmēm. Savukārt ārvalstu investīciju apjoms ir krities neskaitāmas reizes mums visiem labi zināmu iemeslu dēļ, bet pie durvīm jau klauvē COVID-19 seku radītā ekonomiskā krīze.
Krievijas rublis ir no cieta koka, kāds no Kremļa troļļiem teiks – ... bet kas tā vairs par valūtu ir? To ir apdzinusi turku lira un pat Brazīlijas reāls. Situācija kļūs vēl tikai skaudrāka, jo arī šajā valstī ir sācies COVID-19 otrais vilnis ar visām tām pašām maskām, karantīnām un problēmām, ar kurām saskaras visa pasaule.
Liekas, ka kuru katru brīdi Krievija uzies gaisā ar lielu blīkšķi, Krievijas elite sen jau ir izvedusi no valsts savu bagātību, iegādājoties īpašumus ārvalstīs un citu valstu pilsonības. Skandāls ar Kipras pasēm vēl joprojām nav norimies.
Tas, kas šobrīd notiek Krievijā, ir Putina kliķes visu šo garo gadu laikā pastrādāto nedarbu sekas. Par kādu impēriju mēs vairs varam runāt, tā ir vienkārši viena veca čekista vadībā pamatīgi izzagta „valsts”, kas tā arī īsti nav spējusi atjēgties pēc PSRS sabrukuma.
Tagad mēs redzam, ka pati lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju ir nabagi, šajā valstī nevar pastāvēt vidusšķira, vēl jo vairāk šīs tautas lielākā daļa ir veci ļaudis – nabaga pensionāri, kuriem tā arī neizdevās piedzīvot apsolīto komunismu. Turklāt Krievijas lielākās pilsētas, it sevišķi Maskava un arī Pēterburga, ne velti tiek uzskatītas par uzbeku un tadžiku pilsētām, anekdotes nekad nemelo.
Protams, ka Putina režīms to saprot, bet ko tas taisās darīt šajā sakarā (?), - tas gatavojas drukāt vēl vairāk cietos koka rubļus. Medijos parādās arvien vairāk ziņu par to, ka Putina valsts kase iepērk visu nepieciešamo aprīkojumu un izejvielas. Skaidrs, ka šoreiz netiks drukāts kārtējais miljards Lībijas dināru, bet gan Krievijas koka rubļi ļoti lielos apmēros.
Runā, ka tiek plānots dubultot rubļu skaitu, precīzāka informācija nav atrodama, viss notiek zem slepenības plīvura, pat netika rīkoti iepirkuma konkursi, kas līdz šim esot bijusi normāla procedūras sastāvdaļa. Tad jau ļoti drīz mēs redzēsim un pat sajutīsim uz savas ādas, kas un kā tur būs.
Skaidrs, ka šāda veida darbības agri vai vēlu tiks pamanītas fondu tirgos un starptautiskajās finanšu institūcijās, kā arī citās valstīs. Ķīna, piemēram, jau ir atteikusies slēgt jaunus līgumus ar Krieviju, tā pagaidām nogaida, jo uzskata, ka kuru katru brīdi Putins strauji devalvēs rubli.
Šeit gan būtu jāatgādina, ka krievu rubļa vērtība krīt jau kopš pandēmijas sākuma, neļaujot atrisināt Krievijas valsts budžeta deficīta problēmas. Turklāt Krievijas situācija var strauji pasliktināties, ja ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēs „vecais labais” Džo Baidens, jo viņš nevar vien sagaidīt to brīdi, kad varēs pastiprināt ekonomisko spiedienu uz Putina režīmu vēl „smagāku” ekonomisko sankciju izskatā.
Eksperti domā, ka Putins gatavojas rubļa denominācijai. Ja tas notiks, visticamāk, Krievijas banku sistēma, lai arī kāda tā nebūtu, var arī neizturēt kārtējo triecienu. Galvenais, ka šādos apstākļos visvairāk atkal cietīs Krievijas apdalītie iedzīvotāji, nevis bagātā Putina elite. Piedevām Putins šoruden parakstīja virkni jaunu likumu par jauniem nodokļiem, cerot iekasēt valsts budžetā simtiem miljardu rubļu, to skaitā tiks ieturēts nodoklis par ienākumiem, kas gūti no banku noguldījumiem. Tāda, lūk, ir tā laimes un pārticības pilnā Putina krievu pasaule.
Vēl gribu pateikt, ka tas tā ilgi nevar turpināties, jo Krievijas sabiedrībai, šķiet, vairs nav, kur tālāk degradēties, plaisa starp nabagiem un bagāto eliti ir vienkārši nežēlīgi plata, vieni sēž uz zelta podiem, kamēr otri kar zobus vadzī. Par korupciju šoreiz nerunāšu vispār, jo paši zināt, ka tā ir Krievijas valsts iekārtas vienīgais stūrakmens, kas zelta burtiem ir ierakstīts Putina konstitūcijā.
Tiek sagaidīts, ka būs nepieciešams ļoti daudz laika, vairākas krievu paaudzes, lai tiktu galā un pārdzīvotu Putina ekonomikas radītās sekas Krievijā. Izskatās, ka šoreiz arī ieviestā tiešā diktatūra nepalīdzēs Putina režīmam iziet no ūdens sausam, kad notiks lielais blīkšķis, mainot Krieviju līdz nepazīšanai.
Šis process patiesībā sākās jau labu laiku iepriekš, un par tā atskaites punktiem uzskatāmi krievu 2008. gada augustā paveiktie darbi Gruzijā un 2014. gada pavasarī – Ukrainā, kā arī pašlaik notiekošais Baltkrievijā un Kaukāzā. Turklāt šā gada vasarā krievu tautas uz celmiem un automašīnu bagāžniekos „apstiprinātajai” Putina konstitūcijai ir lemts ieiet vēsturē kā līdz šim vēl daudzmaz „demokrātiskās” Krievijas beigu simbolam - tāpat kā indei Novičok, rīkļu rāvēju kompānijas zīmolam Wagner, MH-17 „katastrofai” un vakcīnai Sputnik-V.
P.S. Dažādu apstākļu sakritības dēļ Putina režīmam nemanot ir pienācis gals!
Seko mums 
Kaspars Briškens uzsver, ka pirmajā gadā satiksmes ministra amatā ir izdevies īstenot un iniciēt virkni pasākumu un projektu, kas dod pozitīvu pienesumu izvirzītajām prioritātēm – virzībai uz zaļo kursu, drošības un piekļūstamības nodrošināšanai, labas pārvaldības ieviešanai un starptautiskās konkurētspējas stiprināšanai. Piemēram, tilta pār Salacu Salacgrīvā rekonstrukcijas uzsākšana, rasts finansējums, lai četrkāršotu vidējā ātruma mērīšanas ierīču skaitu, ieviestas izmaiņas normatīvajā regulējumā drošākai mikromobilitātei, birokrātijas mazināšana elektronisko sakaru attīstībai un 5G iespējošanai.
Rosinājums samazināt iedzīvotāju iemaksas pensiju 2. līmenī ir nopietns signāls, kas liecina par bīstamu procesu politiķu pieejā valsts pārvaldīšanai. Tā sekas vēl izjutīsim.
"Rīgas cilpa" valsts budžeta kaklā? Ir rezultāts un atbildes, ja sarežģītam jautājumam pieķeras ciparu zinātājs-finansists Andris Kulbergs. Kas mani pārsteidza?
Nacionālā apvienība (NA) lēmusi izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam, jo viņš nespējot vadīt nozari, pieņemt lēmumus un tos izskaidrot sabiedrībai. Pirms tam arī partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) Saeimas deputāti aicināja vākt parakstus Briškena demisijas pieprasījumam.
Mario Dragi brīdina par ES sabrukumu, ja nenotiks radikālas pārmaiņas. Cik var saprast no vēstījuma, tad Mario Dragi uztraucas, ka ES kuģis virzās nepareizā virzienā kur priekšā pa kursu ir pamatīgs aizbergs.
Režisora Alvja Hermaņa kolēģis, režisors Elmārs Seņkovs savā “Facebook” lapā saistībā ar Hermaņa ierakstu par raidījuma “Kultūršoks” tendenciozitāti ievietojis šādu ierakstu.
Kā jau esmu minējis iepriekš, zinātne nepielūdzami saka, ka globālās sasilšanas dēļ šajā gadsimtā cilvēce ies bojā. Daži indivīdi droši vien izdzīvos, bet esošā kārtība un valstis, manuprāt, sabruks 20-30 gadu laikā. Apsvērsim dažu praktiskus jautājumus, kā rīkoties.
Pa tam laikam Latvijas Televīzija uzbliezusi vēl vienu anonīmu vēstuli, kas ir tā kā atbildes vēstule uz savu pašu pirms tam rakstīto vēstuli. Jeb, kā Eriks Stendzenieks to ekstviterā apraksta: “Nu, cilvēki runājas paši ar sevi, atbild uz savām vēstulēm Hermanim par viņa domām un viņu raidījumu. Paškomunikācija ir ļoti svarīga, es arī strīdos ar sevi, kad mauriņu pļauju.”
Pie katrām nebūšanām, kas uzpeld politiskajā dienaskārtībā, par ieradumu kļuvis piesaukt neveiksmīgu komunikāciju. Respektīvi, nav svarīgi, kādas “ziepes ir savārītas”, svarīgi to skaisti iesaiņot un iebarot publikai.
