Arestētās mantas (ne)pārņemšanai strauji tuvojas četru gadu jubileja
Uldis Dreiblats17.07.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms nepilniem četriem gadiem (2020. gada 17. augustā) Rīgas apgabaltiesas pieņemtais lēmums par to, ka tā dēvētajā Lemberga lietā arestētā manta bijušajam Šveices advokātam Rudolfam Meroni ir jānodod glabāšanā Nodrošinājuma valsts aģentūrai (NVA), joprojām “ir likumīgā spēkā”, “Neatkarīgo” informēja Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja palīgs Raimonds Ločmelis.
Tomēr nav nekādu pazīmju, ka kāds taisītos pildīt šo jau gandrīz četrus gadus “likumīgā spēkā” esošo tiesas lēmumu - nedz Šveices pilsonis R. Meroni nodod kādam citam glabāšanā arestēto mantu, nedz NVA vai tās pārvaldnieks iekšlietu ministrs izrāda kaut kādu iniciatīvu, lai pārņemtu šo mantu.
Manta Lembergam nemaz nepiederot
Vēl trakāk - R. Meroni nesen ir tiesā iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā apgalvo, ka šī arestētā un nu jau arī konfiskācijai pakļautā manta nemaz nepieder nedz Aivaram Lembergam, nedz Anrijam Lembergam (sīkāk skat.).
Nav īsti saprotams, cik tālu juridiskā “jaunradē” un elementāras loģikas ignorēšanā šajā kriminālprocesā vēl var iet Latvijas likumsargi, tomēr šķiet - ja manta nepieder apsūdzētajiem, bet kādām citām personām, tad šādu mantu konfiscēt diezin vai izdosies. Te Latvijas valsts var iedzīvoties smagās, dārgās un bezcerīgās tiesvedībās, kas gan, šķiet, valdošajā elitē (pie kuras nepārprotami pieder arī prokurori, tiesneši u.tml.) nevienu neuztrauc.
R. Meroni nesen iesniegtajā kasācijas sūdzībā arī norāda, ka apelācijas instances spriedums par to, ka šī manta būtu jākonfiscē, nemaz nav izpildāms. Citēju: “Sprieduma izpilde vispār nav iespējama Aizskarto mantas īpašniekiem, jo to akcionāri, akciju īpašnieki vai patiesā labuma guvēji ir dažādas juridiskās personas, kuras nav norādītas Spriedumā. Tāpēc nav saprotams, kuru konkrēto juridisko personu akcijas vai patiesā labuma guvēju procentuālā daļa ir norādīta Spriedumā, un uz kurām varētu būt attiecināma iespējamā konfiskācija.”
Tātad, pēc R. Meroni domām, ne tikai nav iespējams izpildīt Latvijas tiesas lēmumu, ka arestētā manta jānodod Latvijas valsts iestādei, kura atrodas - ne vairāk, ne mazāk - Latvijas iekšlietu ministra padotībā (respektīvi - Latvijas iekšlietu ministrs “sēž pie ratiem”). Nav iespējams izpildīt arī Latvijas tiesas spriedumu par šādas mantas konfiskāciju (arī potenciālie “konfiskatori” “sēdēs pie ratiem”).
Kurš kavē krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu?
Arī tas vēl nav viss - kā “Neatkarīgo” informēja Valsts policijas (VP) priekšnieka pienākumu izpildītājs Andrejs Grišins, joprojām aktīvs ir kriminālprocess, kuru pirms trim gadiem iniciēja Rīgas apgabaltiesa pirmās instances tiesas statusā. Proti, Rīgas apgabaltiesa pieņēma blakuslēmumu, ar kuru uzdeva VP izvērtēt, vai nav uzsākams kriminālprocess pret bijušo arestētās mantas glabātāju t.s. Lemberga lietā R. Meroni. VP bija jāizvērtē, vai R. Meroni nav apzināti izvairījies pildīt tiesas lēmumu, ar kuru viņam bija uzdots nodot arestēto mantu NVA.
Kriminālprocess šajā lietā tika uzsākts 2021. gada augustā (sīkāk skat.). Bet pirms dažām dienām A. Grišins “Neatkarīgo” informēja, ka šis kriminālprocess joprojām ir “Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes lietvedībā, tiek turpināta izmeklēšana un tiek veiktas izmeklēšanas un procesuālās darbības, lai novestu to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam, noskaidrotu visus notikušā faktiskos apstākļus un to, vai izdarīts noziedzīgs nodarījums un vai kādai personai par to krimināltiesiski jāatbild”. “Detalizētāka informācijas par notiekošo izmeklēšanu kriminālprocesā šobrīd nevar tikt sniegta.”
Ņemot vērā, ka citos gadījumos VP un prokuratūrai nav nekādu problēmu noskaidrot, vai kādas darbības veiktas apzināti vai neapzināti (piemēram, par dažu žurnālistu izteiktajiem kritiskajiem viedokļiem), turpretī šajā gadījumā to neveiksmīgi mēģina skaidrot jau trīs gadus, var izteikt ticamu pieņēmumu, ka šā kriminālprocesa virzībai stingru pretestību izrāda Ģenerālprokuratūra (par to neoficiāli tiek runāts jau sen). Ar gandrīz neierobežotām pilnvarām apveltītajā Ģenerālprokuratūrā joprojām strādā prokurori, kuri pirms 17 gadiem (!) pieņēma lēmumus par aresta uzlikšanu it kā A. Lembergam piederošai mantai - Māris Urbāns un Juris Juriss (nu jau virsprokurora amatā).
Visas darbības esot veiktas…
“Neatkarīgā” Rīgas apgabaltiesas tiesnesei Sandrai Amolai (viņa vadīja t.s. Lemberga lietas tiesas sastāvu apelācijas instancē no 2021. gada jūlija līdz šā gada maijam, respektīvi, šajā laika periodā bija procesa virzītāja galvenā amatpersona, kura varēja iniciēt lēmumus šeit aprakstītās arestētās mantas sakarā), cita starpā, vaicāja:
- Ja šis tiesas lēmums joprojām ir spēkā, tad kas tika darīts, lai tas tiktu izpildīts laikā, kad Jūsu vadītā Krimināllietu kolēģija bija procesa virzītājs t.s. Lemberga lietā?
- Vai arestētās mantas glabātājs saskaņoja ar procesa virzītāju darbības, ko viņš veica ar arestēto mantu (piemēram, mainīja uzņēmumos valdes un padomes, mainīja patiesos labuma guvējus)?
- Vai procesa virzītājs veica kādas darbības, lai noskaidrotu, kurš tad ir patiesais kriminālprocesā arestētās un nu jau konfiskācijai pakļautās mantas īpašnieks?
- Vai šī arestētā manta vispār ir novērtēta?
Ar Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Māra Vīganta rezolūciju “Neatkarīgās” jautājumi tika nodoti darbam tiesas priekšsēdētāja palīgam sabiedrisko attiecību jautājumos Raimondam Ločmelim.
Viņš raksta, ka tiesnese Sandra Amola norāda - pirmās instances tiesā “2020. gada 17. augustā pieņemtais Rīgas apgabaltiesas lēmums par mantas glabātāja atcelšanu nebija pārsūdzams un ir likumīgā spēkā. Ar šo lēmumu līdzšinējam mantas glabātājam Rūdolfam Meroni uzlikts par pienākumu nodot to glabāšanā Nodrošinājuma valsts aģentūrai.
Apelācijas instances tiesa ar Rūdolfu Meroni nav sazinājusies, jo tiesas lēmumā par R. Meroni glabāšanā uzticētās arestētās mantas pārņemšanu ir norādīts tiesas lēmuma izpildītājs. Laikā, kad Rīgas apgabaltiesa bija procesa virzītāja šajā kriminālprocesā, tiesa veica visas nepieciešamās darbības, lai tiesas lēmums tiktu izpildīts. Pastāvīgās Kriminālprocesa likuma darba grupas ietvaros noteiktā kārtībā Tieslietu ministrijai tika uzdots sagatavot normatīvā akta projektu arestēto kapitālsabiedrības vai kooperatīvās sabiedrības kapitāla daļu (akciju) vai paju pārvaldīšanai un tieslietu ministram līdz 2022. gada 1. decembrim iesniegt to izskatīšanai Ministru kabinetā”.
Jāatgādina, ka tieslietu ministrs līdz 2022. gada 14. decembrim bija Jānis Bordāns (JKP), kura vadītā partija 2022. gada 1. oktobrī notikušajās 14. Saeimas vēlēšanās devās vēstures mēslainē, līdz ar to prasīt no J. Bordāna kādu atbildību par viņa neizdarītajiem darbiem ir pilnīgi bezjēdzīgi.
Tagad jautājiet Senātam!
Turpinot atbildēt uz minētajiem “Neatkarīgās” konkrētajiem jautājumiem, R. Ločemelis raksta:
“Par Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2023. gada 27. septembra spriedumu, ko tā pieņēma kā apelācijas instances tiesa, ir saņemts prokurora kasācijas protests un kopumā 15 kasācijas sūdzības, t.sk. no viena apsūdzētā, pieciem aizstāvjiem, viena cietušā un pieciem aizskartās mantas īpašnieku pārstāvjiem (viens no tiem pārstāv deviņus ārvalstu uzņēmumus, cits - divus aizskartās mantas īpašniekus, bet zvērināta advokāte, kura pārstāv sešas ārvalstu firmas, iesniedza četras kasācijas sūdzības). Pēc izskatīšanas Rīgas apgabaltiesā krimināllieta ir nosūtīta uz Augstāko tiesu, kuras lietvedībā tā atrodas un kas ir procesa virzītāja, tādēļ pašlaik ir tiesīga sniegt ar kriminālprocesu saistītu informāciju.”
Publiska informācija Latvijas tiesu portālā liecina, ka Augstākās tiesas Senāts kasācijas sūdzības saņēmis pirms diviem mēnešiem - 14. maijā. Par tiesnesi referentu nozīmēts bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs. Tomēr arī norādīts, ka lieta jau “nosūtīta II instances tiesai likumā paredzēto darbību veikšanai”, lai ko arī tas nozīmētu.
Pirms deviņiem mēnešiem par arestētās mantas (ne)pārņemšanu interesējās TV3 ziņu raidījums, tostarp uzdodot jautājumus arī pašreizējam Augstākās tiesas priekšsēdētājam Aigaram Strupišam. A. Strupišs par radušos situāciju bija sašutis un solīja jautājumu iniciēt visaugstākajā līmenī - Tieslietu padomē. Tomēr nav nekādu ziņu, ka tas būtu noticis.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
