Iesaki rakstu: 
Cienījamais Kasīklis kārtējo reizi nolēma parādīt, ka viņš ir gudrāks par visiem citiem, un padalījās ar virkni savu uzskatu par 9. maija svinēšanu Latvijā.
Pirms ķerties pie Kasīkļa teksta izskatīšanas, ir vērts pievērst uzmanību laikam, kuru viņš izvēlējās, lai to uzrakstītu, - burtiski divas dienas pirms svētkiem jeb laikā, kad portala lasītāji, kuri svin 9. maiju, atrodas pirmssvētku noskaņā. Bet diez vai Kasīkļa tekstu var nosaukt par patīkamu pārsteigumu, jo tas ir piepildīts ar kritiku un kopumā par pasākumu nerunā labvēlīgi.
Viņš varēja pagaidīt, kamēr cilvēki nosvinēs savus svētkus, un pēc tam padalīties ar savām domām par šo tēmu neatkarīgi no tā, kādas tās ir. Bet nē. Kasīklis uzskatīja par savu pienākumu tieši pirms svētkiem pasniegt krievu lasītājiem "dāvanu", lai acīmredzami sniegtu savu ieguldījumu gan svētku, gan svinētāju nomelnošanā.
Attiecībā uz tekstu - tas ir piepildīts ar Kasīkļa personīgajiem uzskatiem un "avotiem", kurus pārbaudīt nav iespējams, tāpēc komentēt tekstu kopumā nav jēgas. Piemēram, viens no avotiem, kuru autors izmantoja, ir “vairums vēsturnieku”.
Tomēr tekstā, kaut arī nedaudz, ir arī informācija par ļoti specifiskiem faktiem un notikumiem - dienu, kad krievi svin Uzvaras dienu, un oranži melnajām lentītēm.
1945.gada 7. maijā ģenerālpulkvedis Alfrēds Jodls (...) parakstīja Vācijas bezierunu kapitulāciju Sabiedrotajiem, kas stājās spēkā 8. maija vakarā. (...) Kremlis Reimsā parakstīto kapitulācijas aktu noraidīja (...). Vairums vēsturnieku atzīst, ka PSRS līdera Josifa Staļina neapmierinātība ar Reimsā parakstīto līgumu bija saistīta ar viņa vēlmi nacionālsociālistiskās Vācijas bezierunu kapitulāciju padarīt par PSRS uzvaras triumfu(...).
Sarkanās armijas ģenerālštāba priekšnieks Aleksejs Antonovs pauda bažas SHAEF (Sabiedroto ekspedīcijas spēku augstākais štābs), ka sakarā ar notiekošajām cīņām austrumos starp Vāciju un Padomju Savienību Reimsas kapitulācija 7. maijā izskatījās kā kaut kada atsevišķa kapitulācija. Citiem vārdiem sakot, nacisti 7. maijā ar vienu roku parakstīja kapitulāciju Eiropai un ar otru roku tajā pašā 7. maijā cīnījās ar krieviem austrumu frontēs.
Padomju armijas pavēlniecība vēlējās, lai Berlīnē tiktu parakstīts militārās padošanās akts ar noteiktiem papildinājumiem un pārmaiņām. Berlīnes 8. maija dokumentā bija dažas būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar dokumentu, kuru parakstīja dienu agrāk Reimsā.
Kurās frontēs 1945. gada 7. maijā vācieši cīnījās ar PSRS laikā, kad kapitulācija tika parakstīta ar citām Eiropas valstīm, Kasīklis var uzzināt no tā paša “vairuma vēsturnieku”, uz ko viņš atsaucas savā tekstā.
Sanāk, ka 9.maijs ir datums, kurā atkārtoti tika parakstīts kapitulācijas akts, kas jau iepriekš parakstīts un izpildīts.
Nē. Vēlreiz atkārtoju, ka 7. maijā ar Eiropu parakstītā kapitulācija Padomju Savienībai nebija simtprocentīga de facto kapitulācija. Nacisti oficiāli pārtrauca cīņu ar Padomju Savienību tikai pēc papildu dokumentu parakstīšanas 8.maijā, kuri stājās spēkā 9. maijā. Tas viss izskaidro faktu, kāpēc uzvaras dienu Krievijā atzīmē 9. maijā.
Nu labi, sanāk, ka tiek atzīmēts datums, kuram faktiski nav nekādas vēsturiskās vērtības, ja neskaita ambīciju apmierināšanu, jo, kā nofiksējām, faktiskā kapitulācija tika parakstīta 7.maijā.
Tāpat kā ragana, kas atkārto burvestību, Kasīklis turpina atkārtot, ka faktiskā kapitulācija PSRS tika parakstīta 7. maijā. Rodas iespaids, ka Kasīklis netic saviem vārdiem un tos vairākkārt atkārto, mēģinot pats sevi pārliecināt. Acīmredzot tā ir tāda veida hipnoterapija.
Tālāk daži vārdi par Kasīkļa komentāru attiecībā uz oranži melno lentīti.
Oranži melnās lentītes dizains nāk no Svētā Jura ordeņa, kas bija cariskās Krievijas impērijas augstākais militārais apbalvojums. (...) Protams, ka nevar nepieminēt, ka PSRS 1943.gadā izveidoja Slavas ordeni, kura ordeņu lentai bija zināmas līdzības ar Georga (Jura) lentīti, bet izteikti Georga lentītes nēsāja tie, kuri cīnījās pret PSRS. (...) Līdz ar to, lai cik ironiski nebūtu, mūsdienās ar Georga lentītēm rotājās tie, pret kuriem kā pirms, tā arī Otrajā pasaules kara cīnījās reālie šo lentīšu nēsātāji.
Šeit Kasīklis domā kā skolnieks, kurš ir pieradis mācīties faktus no Vikipēdijas un ziņu rakstu virsrakstiem. Šajā rindkopā autors mēģina mums paskaidrot, ka, ja dažu objektu krāsas sakrīt, tas nozīmē, ka šie objekti ir absolūti identiski.
Ja Kasīklis iedziļinātos materiālā nedaudz vairāk, viņš zinātu, ka oranži melnais krāsu salikums bija daļa no ne tikai Georga lentes un Slavas ordeņa, kā viņš apliecina savā tekstā. Tā bija arī daudzu citu apbalvojumu un simboliku daļa kā impērijas, tā arī padomju armijas laikā. Oranži melnā krāsa tika izmantota 1) medaļā par uzvaru pār Vāciju, 2) medaļā par Berlīnes ieņemšanu, 3) flotes karogā (Georga lente), 4) medaļā par drosmi, 5) Georga krustā, 6) Slavas ordenī. Kopumā impērijas / padomju armijas laikā oranži melni simboli bija vismaz sešiem apbalvojumiem, nevis diviem, kā apgalvo Kasīklis.
Ņemot vērā, ka oranži melnos simbolus armija atkārtoti izmantoja gan impērijas, gan padomju laikos, var secināt, ka starp impērijas un padomju apbalvojumiem ar oranži melno simboliku saistības nav.
Krievu militārajos apbalvojumos šīm divām krasām bija ļoti specifiska nozīme - oranžs simbolizēja uguns krāsu, bet melns - šaujampulvera dūmu krāsu. Tas izskaidro faktu, ka oranži melno simboliku daudzas reizes izmantoja gan impērijas armija, gan padomju vara.
Bet visi šie fakti Kasīklim, protams, ir ārkārtīgi neērti. Viņa versija par lentītēm balstās uz izolētu skatu, kas ir ērts tikai manipulatīvu tekstu radīšanai. Viņam ir izdevīgi radīt nepatiesu priekšstatu, ka padomju armija nav izveidojusi pati savas balvas un medaļas, bet kopējusi cara laika simbolus.
Vēl viens apstāklis, kas apstiprina, ka padomju armija nekad dzīvē nebūtu izmantojusi oranži melnus simbolus, kas saistīti ar Svēto Georgu, ir fakts, ka PSRS bija ateistiska valsts. Kāpēc valstij, kas oficiāli noliedza Dieva esamību, būtu jākopē simbolika, kas saistīta ar pareizticīgo svēto?
Kasīkļa tekstā nav atbildes ne uz šo, ne uz daudziem citiem jautājumiem. Bet tajā ir daudz melu un manipulāciju, kuru mērķis ir pazemot gan svētkus, gan cilvēkus, kuri tos svin.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
