Iesaki rakstu: 
Jau gadiem ilgi socioloģiskās aptaujas uzrāda, ka Latvijā populārākā "partija" ir NNN - nezinu, negribu, nepiedalīšos. Parasti tās elektorāts nedaudz sarūk pirms katrām vēlēšanām, kad politiskā elite mazliet iespringst "darbā ar vēlētāju", apvārdojot un pārliecinot tomēr uz iecirkni aiziet un kādu izvēli izdarīt.
Taču šoreiz ir savdabīgi - jo tuvāk pašvaldību vēlēšanas, jo cilvēki mazāk par tām domā. Piemēram, Rīgā februārī NNN par savu nostāju bija izvēlējušies 34,7 %, bet aprīlī - jau 41,8% aptaujāto. Neviens politiskais spēks procentos nestāv ne tuvu! Izskatās, ka vēlētāji ir apjukuši (vai nokaitināti?) par to, cik ļoti priekšvēlēšanu solījumu leiputrija atšķiras no reālās dzīves visapkārt.
Arvien vairāk vēlēšanas pauž nevis tautas gribu, bet gan tautas negribēšanu iesaistīties varas deleģēšanā partijām vai to apvienībām. Cilvēki ir daudzkārt vīlušies, jo pašreizējā vēlēšanu sistēma nenodrošina personificētu politiķu atbildību. Ar izplūdušiem partijas saraksta solījumiem var tikt pie varas, bet vēlētājam nav nekādu mehānismu, lai paprasītu konkrēta solītāja noraidīšanu no laukuma, ja tie netiek pildīti. Tāpat kā ietekmēt to, ka pēcvēlēšanu varas koalīcijas respektē nevis vēlētāju izvēles un programmatiskas nostājas, bet gan sastiķēšanas mākslu un dīlera prasmes.
Un rezultāts ir cilvēku vilšanās, neuzticēšanās savai valstij, apātija. Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā ir iekodēta kolektīvā bezatbildība. Pilsoņi norobežojas, arvien mazāks skaits piedalās vēlēšanās, un elitei arvien vieglāk ir ar tautu manipulēt. Latvijas politika šādi pamazām pārpurvojas, jo vara kļūst nenomaināma.
To, ka vēlēšanu sistēma "nevelk", vairs nevar izlikties neredzam. Pat varas partijas mēģina radīt pārmaiņu ilūziju - zīmēt jauna veida biļetenus, debatēt, kā sadalāmas ārvalstīs nodotās balsis... Tāda homeopātija, kad nepieciešama neatliekama reanimācija. Un atjaunot normālu varas nomaiņas ritmu var, tikai radikāli mainot vēlēšanu kārtību. Tiešas vēlēšanas visos līmeņos - parlamentā, pašvaldībās, mēriem un valsts prezidentam arī.
Par mažoritārās vēlēšanu sistēmas lielāko trūkumu tiek uzskatīts tas, ka liels balsotāju skaits paliek bez pārstāvniecības varā. Uzvarētājs saņem visu, pat ja balsu skaits sadalās ar minimālu pārsvaru. Taču līdz ar to vēlēšanu uzvarētājs iegūst arī visu pilno atbildību par savu darbību, solījumiem un pieņemtajiem lēmumiem. Lielāka atbildība ir arī viņa ievēlētājiem, jo nevar vairs aizslēpties aiz "visi viņi vienādi", "ko gan es varu mainīt". "tāpat jau mūs piemānīs". Ir iespēja pieprasīt konkrētu rīcību un saukt pie kārtības konkrētu savu pārstāvi!
Gribu atgādināt, ka 4.maija deklarāciju pieņēma Augstākā Padome, kuras deputāti tika ievēlēti tiešās vēlēšanās. Ar pilnu atbildību, ar konkurenci, principiem. Ar vismazāko iespējamo NNN izvēļu procentu.
Ir valsts svētku laiks, kad gribas teikt iedvesmojošus vārdus par pēdējo 35 gadu laikā sasniegto, bet panelī mirgo sarkanas brīdinājuma lampiņas. Par varas un sabiedrības pieaugošo atrautību, par ekonomikas sarukumu, par naidpilnu sašķeltību, par cilvēku emigrāciju... Vai tā turpināsim?
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.