Iesaki rakstu: 
Sabiedrības garīgi attīstītajā daļā aktuāls ir jautājums „Kāpēc tauta tik ilgi samierinās ar cilvēciski pazemojošo dzīvi un tautas acīmredzamo bojāeju?”. Škiet, vēl trakāk vairs nevar būt! Katastrofa ir fakts! Valsts prezidents ir recidīvists, parlamentu diriģē neliete, publiski tiek apšaubīta premjerministra godprātība, par katastrofālo stāvokli ekonomikā un „Toričelli tukšumu” ļaužu naudas makos norāda transparenta „Pārdod” masveidība pilsētās un laukos pie mājām, zemes, meža, ražotnēm, tehnikas. LR ekonomikas galvenā kategorija ir „pārdod”.
Savukārt par tautas iznīkšanu liecina ne tikai dzimstības samazināšanās un aizceļošana, bet arī tāds Latvijas vēsturē jauns iznīcības veids kā cilvēku sadegšana. Statistika ir briesmīga. 2010.g. sadega 148 cilvēki, 2011.g. – 122, 2012.g. – 99, 2013.g. – 104, 2014.g. – 94, 2015.g. – 88, 2016.g. – 95, 2017.g. – 80 cilvēki. Savukārt 2018.gadā līdz 13.maijam jau bija sadeguši 33 cilvēki.
Vai valdība ir izskatījusi šo drausmīgo problēmu? Jeb valdība rūpējas tikai par nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā režīma noturēšanu un zagšanas apjoma palielināšanu? Ja tagad būtu ļaunie padomju laiki un gada pirmajos nepilnos piecos mēnešos būtu sadeguši 33 cilvēki, tad Vējonis, Mūrniece, Kučinskis un vēl vesels bars priekšnieku degunu urbinātu kamerā, bet nevis Rīgas pilī, Bruņinieku namā, Brīvības bulvārī 36 un valdības citās telpās. Latvijā jau ir divas paaudzes, kurām ir pilnīgi sveša padzīšana no amata par morālo, politisko, profesionālo bezatbildību vai noziedzīgu rīcību. Grūti ir pateikt, kāds noziegums LR ir jāizdara, lai noziedznieku padzītu no priekšnieka krēsla un ieliktu cietumā. Rimšēvičs pat nav atlaists no darba! Ļaunajā LPSR no priekšnieka krēsla momentā tiktu padzīti biedri par viena cilvēka sadegšanu. Turpretī LR var sadegt simtiem cilvēku, un visi kungi turpina urbināt degunu savā kabinetā.
Latviešu bīstami prāvai daļai nav vēlēšanās radikāli ietekmēt šausmīgo realitāti. Nav pat aktīvas intereses par realitāti. Dominē sterilizēta sociāli politiskā apziņa.
Viena daļa („smalkās aprindas”, „kultūras gardēži”) dzīvo izsmalcināti rafinētā stikla telpā. Tajā pland specifisks elitārisms, īpaša augstprātība, sava pārākuma apziņa un lepnums par piederību slānim, kura izpriecas nav visiem pa kabatai. Protams, stikla telpa nebūt nav izsmalcināti rafinēta. Tās iemītniekiem nav izdevies ar dārgo kosmētiku iedzīvināt tukšās acis un aizmālēt vulgāros vaibstus. Ar jaunbagātnieku pauros iezombēto brendu lupatām nav izdevies nosegt rupjos žestus un „lauku pāķu” brutālās manieres. Faktiski stikla telpa ir savdabīga „tumsonības patversme” – „asylum ignorantiae”, kā tas skan latīņu valodā.
Tautas sociāli politisko pasivitāti un apātiju izskaidro divējādi. Vēsturiski vissenākais un vispopulārākais izskaidrojums ir norāde uz vergu mentalitāti. Tā ir radusies, ilgi dzīvojot verdziskā pakļautībā. Tautas masās vergu mentalitāti stimulēja vietējā feodālā vara vai svešzemju kolonizatori.
Piemēram, latviešu vergu mentalitāti varēja nostiprināt vācu iekarotāji, dzimtbūšanas iekārta, „ulmaņlaiku” budži, atrašanās Maskavas pakļautībā PSRS periodā. Latviešu vergu mentalitātes vēsturiskais sākums ir baltu cilšu atkarība no slāvu kņazistēm (Vitebskas, Polockas u.c.). Turpinājums ir verdziskā iztapībā aizvadītie daudzie gadsimti līdz mūsdienām. Latviešiem ir bijis ļoti ilgs laiks, lai vergu mentalitāte nostiprinātos ģenētiski.
Vergu mentalitāte izpaužas cilvēku bailīgumā, bezierunu pakļautībā, aklā padevībā. Tautas masām piemīt īpašs domāšanas tips un pasaules uztvere, kas apliecina verdzisku padevību augstāk stāvošai varai („kungiem”). Vergu mentalitātes saindēti cilvēki nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi, tuvinieku, tautas, valsts dzīvi. Viņi vienmēr visam piekrīt un gaida, kad „kungs” pateiks, ko un kā darīt. Cilvēkos neeksistē iniciatīva un spēja pieņemt lēmumus. Viņi baidās atklāt savu viedokli un fanātiski tic „kunga” viedoklim. Cilvēki ar vergu mentalitāti paniski baidās no brīvības un pašattīstības. Viņos dominē mānija pakļauties. Tāpat ir sastopams negodīgums un bezprincipialitāte, likumu un morāles normu neievērošana. Tā tas notiek īpaši tajos gadījumos, ja likumus un morāles normas neievēro „kungi”.
Tik tikko minētais vergu mentalitātes izskaidrojums ir analītiskās intuīcijas rezultāts. Tas nebalstās uz empīriski fiksētu materiālu. Šī izskaidrojuma pamatā nav empīrisks (eksperimentāli iegūts) konstatējums. Par vergu dvēseli visbiežāk ir emocionāli izsacījušies filosofi, rakstnieki, publicisti. Ņemot vērā attiecīgās tautas drūmo pagātni, viņi tautas sociāli politisko pasivitāti un apātiju uzskata par vergu mentalitātes sekām. Tautas drūmā pagātne esot galvenais iemesls verdziskajai padevībai un bezierunu kalpošanai jebkurai varai.
Teiksim, nesen latvieši verdziski padevīgi kalpoja Maskavai. Tagad viņi verdziski padevīgi kalpo pašmāju valdošajai kliķei un Latvijas ģeopolitiskajiem saimniekiem. Latviešu tautā apmēram tūkstoš un vairāk gados nekas nav mainījies. Mainījās tikai „kungi”.
Izskaidrojums par vergu mentalitāti ir ļoti izplatīts. Tas ir sava veida starptautisks stereotips. Vergu mentalitāte tiek saskatīta ne tikai latviešu tautā. Izskaidrojuma autori ir gudri cilvēki. Viņu viedoklis izklausās ļoti ticami. Taču izskaidrojums, atkārtoju, balstās vienīgi uz analītisko intuīciju. Proti, konceptuālo pieņēmumu, ka dzīves verdziskie apstākļi izaudzē vergu mentalitāti.
XX gadsimtā radās otrs izskaidrojums – zinātnes (psiholoģijas, socioloģijas) izskaidrojums. Tas balstās uz eksperimentālo pētījumu rezultātiem. Tātad balstās uz empīriski fiksētu materiālu.
Zinātnieki neizmanto abstrakto un objektīvi nepierādāmo konstrukciju „vergu mentalitāte”. Zinātnieki sociāli politisko pasivitāti un apātiju saista ar cilvēku individuālo atbildību. No cilvēku individuālās atbildības ir atkarīga viņu sociāli politiskā aktivitāte.
Zinātnieki ir noskaidrojuši sekojošo. Ļoti svarīga ir individuālā atbildība. Ja nav individuālās atbildības, tad cilvēki neziedo tik lielu enerģiju kolektīvā darbībā. Cilvēkiem liekas, ka viņu ieguldījumam nebūs lielas nozīmes. Tas nebūs svarīgs kolektīvam. Jo lielāks kolektīvs, jo individuālā atbildība niecīgāka. Ja kolektīvs ir visa tauta, tad individuālajai atbildībai var būt nulles vērtība. Cilvēki var nebalsot vēlēšanās, jo viņu balsis neko neizmainīs.
Individuālās atbildības pieaugumu var panākt, publiski novērtējot katra cilvēka ieguldījumu kolektīvajā pasākumā. Ja ir publiskais novērtējums, tad cilvēki pieliek maksimālas pūles kolektīva labā.
Mūsdienu zinātne uzskata, ka cilvēku domāšanā vienmēr eksistē atbildības difūzija. Sociālajā psiholoģijā tā sauc plaši izplatītu parādību. Runa ir par atbildības „aizplūšanu” (lat. diffusio). Praktiski tas nozīmē atbildības devalvāciju, neskaidrību, nenoteiktību, nekonkrētību. Sabiedrībā ir notikumi, parādības, procesi, par kuriem nav kam prasīt atbildību. Padomju laikā teica: „kolektīvs vainīgs”. Tas nozīmēja – neviens nav vainīgs. Ja neviens nav vainīgs, tad katrs atviegloti uzelpoja un pagrieza muguru. Nejūtot savu atbildību, cilvēki kļuva sociāli remdeni. Viņu atbildība par kolektīvo likteni aizplūda žogmalē.
Tagad Latvijā ir tāpat kā padomju laikā. Nesen Kučinska kungs teica: "Tieslietu sistēma nedrīkst atpalikt no sabiedrības izvirzītajām prasībām.” Skan skaisti, bet bezjēdzīgi, demagoģiski, dumji. Neviens nezinās paskaidrot, par kādu "sabiedrību" ir runa. Tātad „sabiedrība” ir tukša skaņa - tukšas prasības tieslietu sistēmai. Ja prasības izvirzītu konkrēti cilvēki (speciālisti, zinātnieki, politiķi, deputāti, sabiedrisko organizāciju pārstāvji), tad tieslietu sistēma sajustu pavisam citu atbildību. Nāktos izsmeļoši atbildēt konkrētiem cilvēkiem, bet nevis bezpersoniskajai „sabiedrībai”, kurai vispār nav jāgatavo atbilde.
Individuālajā līmenī LR nevērtību saprot ļoti daudzi cilvēki pat varas inteliģencē un tās dāsni zombētajā jaunatnē. Taču individuālā izpratne nav tas pats, kas kolektīvā izpratne. No cilvēku individuālās izpratnes var summēties virtuāla kolektīvā izpratne. Tomēr tāda summa vēl nav dzenulis sākt kolektīvo darbību.
Lieta ir tā, ka atbildības aizplūšanu (difūziju) nelabvēlīgi papildina sociālais slinkums – slinkums kaut ko darīt sabiedrības labā. Cilvēkiem personiskās intereses vienmēr ir svarīgākas par kolektīvajām interesēm. Tas ir sociālā slinkuma galvenais cēlonis.
Sociālais slinkums vēl ir atkarīgs no tautas gara. Tā etnopsiholoģijā ir pieņemts dēvēt tautas kolektīvo prātu, gribu, jūtas, raksturu, temperamentu. Mēdz būt kolektīvistisks tautas gars un mēdz būt individuālistisks tautas gars.
Latviešu tautas gars ir individuālistisks tautas gars. Tātad katrs vispirms padomās par savām interesēm, un tikai pēc tam padomās par tautas interesēm. Ja atbildības aizplūšanu un sociālo slinkumu skatām vergu mentalitātes kontekstā, tad nav ne mazāko cerību sagaidīt cilvēciski pazemojošās dzīves likvidēšanu un latviešu tautas acīmredzamās bojāejas piebremzēšanu.
Seko mums 
Centrālajai vēlēšanu komisijai (turpmāk - CVK) ir rakstiski jāatvainojas Aivaram Lembergam par liegumu balsot pašvaldību vēlēšanās, - tā nolēmusi tiesa.
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
