Iesaki rakstu: 
Nesaukšu neviena Rīga TV24 diskusijas dalībnieka vārdu un necitēšu viņu izteikumus, jo tos “uz ātru roku” nevar precīzi atreferēt. Diskusijā izskanēja vairāki jautājumi, ka ir nepietiekama vai iztrūkst prokuroru un izmeklētāju darba apmācība un ir nepietiekama samaksa izmeklētājiem, kas esot iemesli izmeklēšanas kvalitātei, un ka izmeklēšanā jāuzņemas vairāk atbildības. Jā, kāds no runātājiem piebilda, ka reizēm nepietiekama alga nav par iemeslu sliktiem darba rezultātiem. Piedalījās profesionāli diskusijas dalībnieki, bet, manuprāt, neizdevās sadzirdēt, kas varētu būt pamatu pamats noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas sistēmas uzlabošanai.
Šajā sakarā paanalizēšu, izteikšu viedokli par to, “kur aug kājas” visām tām neizdarībām, bezatbildībai, vājai, nekvalitatīvai izmeklēšanai, par ko jau runājam gadu no gada. Teiktajam var piekrist, var nepiekrist vai izteikt citu viedokli, kas pamatā vājai izmeklēšanas sistēmai – nekvalitatīvi procesi, gari procesa izmeklēšanas un tiesāšanas procesi, likuma normu kvalitāte un pretrunas, advokātu maiņa dažādu iemeslu dēļ – un kādēļ smagos noziegumos apsūdzētajiem tiek izraudzīts neatbilstošs drošības līdzeklis, par ko izteicās runātāji.
Pietiekama alga, laba profesionālā izglītība vajadzīga, bet meklējiet tur, cik gribat, tajā nav ieraugāmi atbildības paaugstināšanas kritēriji. Prokuroru algas, ja rēķinātu no 1990. gada, laikam pieauga vairākas reizes, - un kur ir sakarība algai ar atbildību? Nav gan. Lai kļūtu par prokuroru, nepieciešama juridiska izglītība, maģistra grāds. Klāt vēl prakse, un atbildība aizvien zema. Tas pats par izmeklētājiem.
Te jāvēršas pie parunas par laimi, kas saka, ka “nemeklē to pudelē, jo pudelē tās nava”, - arī atbildību nenosaka ne izglītība, ne alga, kaut tas var vairot atbildību, bet ne visā sistēmā. Atbildību nemeklēsim šajos kritērijos. Viens no runātājiem izteicās, ka nereti ar mazu algu var ieraudzīt arī atbildību. Kā nu tā – vieniem tā ir pat ar mazu algu, citiem paaugstini algu neskaitāmas reizes, bet... Par atbildību var teikt, ka dažiem tā ir, bet kopumā vērojot – tās nav. Izglītība rada zināšanas, kā labāk, vieglāk un kvalitatīvāk izpildīt šo smago misiju – izmeklēšanu. Atbildība ir kaut kas cits, tā jāmeklē kaut kur citur. Kur?
Atbildību parasti neuzņemas, ja to var neuzņemties. Tā jāuzliek.
Kā lai “tiek” pie atbildības, ja Kriminālprocesa likums to sistēmiski atņem? Neticat, palasiet likuma 17.pantu, kurā noteikti meli, ka cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkcija pirmstiesas procesā un apsūdzības, aizstāvības un tiesas spriešanas funkcijas kriminālprocesā ir nodalītas. Praksē un citos likuma pantos tas jau izslēgts kā “kaitīgs elements un nevajadzīga izšķērdība”, iespējams, lai kriminālprocesus varētu manipulēt, shēmot, ietekmēt “vajadzīgu” personu interesēs.
Katrs lasītājs jau zina, kā notiek izmeklēšana, kas to regulē un vada, kā tajā pārklājas katras tiesvedības procesa sastāvdaļas – izmeklēšanas, uzraudzības un tiesas. Un jau 26. pantā pateikts, ka konkrētajā kriminālprocesā pilnvaras ir procesa virzītājam – varētu būt – izmeklētājam, izmeklēšanu uzraugošajam prokuroram, amatā augstākam prokuroram, izmeklētāja tiešajam priekšniekam un citiem procesa dalībniekiem.
Uzmanīgi lasot šo likuma pantu, sapratīsiet, ka izmeklēšanu kontrolē, tajā iejaucas visi priekšnieki un to vietnieki, prokurori. Kur te ir nodalītas funkcijas, kur te ir katra atbildība, kurš par ko ir atbildīgs, - sapratīsiet, ka atbildīgo nav, kaut, ja kas sanāk greizi, parasti vaino izmeklētāju. Vienkārši lasot likumu, neko sliktu tajā nesaskatīsiet, liekas, ka tas nevainojams. Tomēr tā nav.
Ir jāpiebilst, ka likums atņem izmeklētājam patstāvību. 31.pants nosaka, ka priekšnieks (proti, arī vietnieks) dod norādījumus par izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, ja procesa virzītājs nenodrošina mērķtiecīgu izmeklēšanu un pieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē vai vilcināšanos, un viņam ir tiesības un pienākums iepazīties ar viņam pakļautās amatpersonas lietvedībā esošā kriminālprocesa materiāliem.
Tāpat likuma 39.pants nosaka tiesības un pienākumus prokuroram iejaukties izmeklēšanā, protams, to nesaucot par iejaukšanos.
Prokuroram kā procesa virzītājam likums nosaka pienākumu nepieļaut neattaisnotu vilcināšanos un likumā noteiktajā laikā uzsākt kriminālvajāšanu, izvēlēties konkrētiem apstākļiem atbilstošu vienkāršāko pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas veidu, kā arī izvēlēties un veikt tādas procesuālās darbības, lai nodrošinātu kriminālprocesa mērķa sasniegšanu pēc iespējas ātrāk un ekonomiskāk.
Te nu bija funkciju nodalīšana. Nu ko, - visa pakete par iejaukšanos (to gan nesauc par iejaukšanos, citā pantā pat apstiprina, ka nedrīkst iejaukties izmeklēšanā).
Rodas nākamais jautājums, kas izriet no iepriekš teiktā, - vai te izmeklētājs var būt atbildīgs, var uzņemties atbildību par izmeklēšanas procesu, ja likums viņam ne tikai neuzliek konkrētu, pareizāk sakot, personisku atbildību par izmeklēšanas procesu un gaitu, bet šo atbildību sadala vai uzraudzību, kā teikts, uzliek par pienākumu prokuroriem un iestādes priekšniekiem.
Piebilde – minēto amatpersonu rīcība nebūtu vērtējama kā iejaukšanās, ja izmeklētāja darbībā konstatētu tiešu, konkrētu likuma pārkāpumu. Šeit redzam ar likumu noteiktu izmeklēšanas procesa vadīšanu ar norādījumiem, turklāt amatpersonu tiesības iepazīties ar izmeklēšanas materiāliem rada iespējas nopludināt informāciju, kā tas notika pat nesen saistībā ar bijušā ģenerālprokurora rīcību, nekvalificējot to kā noziedzīgu nodarījumu vai apgalvojot, ka tas tā nav, bet tikai to minot kā piemēru, kāds var būt rezultāts, ja ar likumu noteiktās personas iepazīstas ar izmeklēšanas materiāliem.
Protams, izmeklētājam ir tiesības konsultēties ar jebkuru attiecīgu amatpersonu par izmeklēšanas kvalifikāciju un citiem jautājumiem, bet tās nevar tikt iepazīstinātas ar izmeklēšanas materiāliem. To, ka augstākās amatpersonas iepazīstas ar procesu materiāliem, pierāda arī viņu intervijas masu medijiem, kurās nekad neredzēsiet un nedzirdēsiet pašu izmeklētāju, - viņiem tādas tiesības atņemtas.
Prokuroru un priekšnieku ar likumu noteiktās tiesības ne tikai noņem atbildību no izmeklētāja, bet viss process nonāk interešu konfliktā.
Neraugoties uz to, ka nodarījuma izmeklēšanas procesu, izmeklētāja darbu procesā uzrauga un vada minētās amatpersonas, viss šīs” likumīgās” darbības rada interešu konfliktu. To nav grūti saprast pat katram, kas nemaz nav jurists vai izmeklētājs. Līdz ar to jāpajautā šīm amatpersonām, kā kriminālprocesā var vainot izmeklēšanu kā sliktu, nepilnīgu vai nekvalitatīvu, ja no sākta gala to uzrauga prokurors un izmeklētāja priekšnieki, vietnieki pēc amata?
Ar kādām tiesībām un “atbildību” prokurors, saņēmis kriminālprocesu, kurā pats vai cits prokurors lietu ir uzraudzījis, maina kvalifikāciju, pārvērtē pierādījumus un pasludina, ka neredz iespējas uzturēt apsūdzību un procesu izbeidz? Nav manīts, ka izmeklētājs šādus prokurora lēmumus pārsūdzētu. Tas ir tiešs, ar likumu noteikts interešu konflikts, kur kā izmeklētāja, tā minēto uzraugošo amatpersonu pienākumi un atbildība pārklājas, nevis nodalīta, kā izteikts minētajā 17. pantā.
Starp izmeklētāju un uzraugošām amatpersonām ne tikai rodas interešu konflikts, - tas arī padara izmeklētāju par personu, kura ir nevis procesa vadītājs, bet izpildītājs, kas viņu grauj kā profesionāli, tā morāli, neļauj viņam profesionāli augt un veidoties par tādu, uzņemties atbildību. Tas pats valstī ir starp jebkuras iestādes nomenklatūru un ierēdņiem, kuriem nav dota brīva rīcība uzņemties atbildību.
Stāsts par interešu konfliktu nebeidzas tikai ar to, ka prokurora turpmākie lēmumi pēc kriminālprocesa saņemšanas ar nodarījuma pārkvalifikāciju vai pierādījumu pārvērtēšanu, par procesa izbeigšanu nonāk konfliktā ar izmeklētāju, bet tas nonāk interešu konfliktā arī ar tiesu, ja process tiek nosūtīts izskatīšanai.
Var iedomāties, kā prokuroram uzturēt apsūdzību, ja pats vai vienkārši cits prokuratūras iestādes prokurors ir vadījis, uzraudzījis šo procesu un nav to novedis līdz loģiskam, sakarīgam rezultātam. Viņš spiests apvainot pats sevi vai citu, uzraugošo prokuroru, ja tiesa saskata, ka pierādījumi lietā ir nepietiekami? Rodas interešu konflikts starp apsūdzību uzturošo prokuroru un tiesu. Šajā gadījumā apsūdzību uzraugošais prokurors spiests manipulēt, piekāpties tiesai, mainīt savu viedokli, apsūdzību, lai noņemtu no sevis atbildību.
Toties, ja tiesa pieņem negatīvu lēmumu vai taisa pretrunīgu spriedumu, kā to bija novērtējis izmeklētājs un/vai uzraugošais prokurors, priekšnieks, apsūdzību uzraugošais prokurors zaudē morālas vai pat juridiskas tiesības izteikt protestu par tiesas spriedumu vai lēmumu interešu konflikta dēļ. Šīs visas minēto izmeklēšanas procesa dalībnieku attiecības var nosaukt par vienotas izmeklēšanas un pierādījumu vērtēšanas politikas trūkumu vai neesamību, kad katra pienākumi nav nodalīti ar personisko atbildību, bet pārklājas.
Saistītais raksts:
https://www.pietiek.com/raksti/vai_dalita_izmeklesana_nav_organizetas_noziedzibas_intereses
Seko mums 
Šībrīža Krievijas centieni atsevišķos gadījumos piesegties ar reliģiju vai reliģiju piesaistīt propagandas aparātam ir sasnieguši savā ziņā jau pašu augstāko pakāpi. Tas, ka Krievijas Konstitūcijas 14.pantā pēc būtības ierakstīts, ka reliģija ir nošķirta no valsts
Mēs, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības valdes locekļi (www.lazariga.lv), aicinām un lūdzam Latvijas iedzīvotājus sekot secinājumiem un ieteikumiem, kas izriet no zinātnes pētījumiem par COVID-19 izplatību, par to, kādi faktori to pastiprina vai ierobežo.
Vēl nesen tāda lupatveidīga radība premjera krēslā, kam Kariņš uzvārdā, ierunājās, ka naudas mums esot “tik daudz kā nekad”. Taču nevieni krājumi nav bezgalīgi, un arī lielums “tik daudz” agrāk vai vēlāk izsīks (vai tiks izpļeckāts, kas Latvijas gadījumā ir ticamāk).
Tikai pirms dažām dienām vietējais TVNET publicēja rakstu par nesen atvērto Krievijas bruņoto spēku katedrāli (BS Katedrāle). Šis raksts no Eiropas vērtību virsotnes ar mājieniem un ļoti tiešiem secinājumiem liek lasītājam saprast, ka BS Katedrāle nav demokrātiska, nav taisnīga un tīri cilvēciski ir viltīga un zemiska.