Iesaki rakstu: 
Atkal klāt nosaukumu mainīšanas laiki! Cilvēce, kaut samērā jauna parādība uz zemeslodes, tomēr ir paguvusi pārdzīvot daudz un dažādus periodus. Ir akmens laikmets un dzelzs laikmets, ir verdzība un demokrātija, ir padomju laiki un pēcpadomju laiki - un tā tālāk. Katrā laikā savi tikumi un savi likumi.
Ja tā apdomā - laikus varētu dalīt normālos laikos un nenormālos laikos. Normālos laikos cilvēki dzīvo daudzmaz saskaņā ar veselo saprātu. Neviens masveidā nemaina dažādus nosaukumus, neceļ monumentālus pieminekļus, kas pēc tam ir tik grūti un dārgi nojaucami, un normālos laikos jau arī neviens neizmanto ļoti šauras un specifiskas grupas gribētus personu vai citādus vārdus ielu un apdzīvotu vietu nosaukumu došanai.
Bet ne jau visi laiki ir normāli. Ir tādi sabiedrības dzīves un attīstības vai dažkārt satīstības periodi, kad nemitīgi maina pilsētu, laukumu, ielu un visus citus iespējamos nosaukumus, un mazāk aktīvie ļautiņi var tikai ar skumjām atcerēties, ka ir bijuši tādi periodi, kad visi dzīvo mierīgi, jo saprot - katrs laiks rada savus nosaukumus, un katrs nosaukums atspoguļo savu laiku, un cilvēki visā visumā ir tik stipri savā garā, ka nelēkā katrai pirmsvēlēšanu vai citu cēloņu izsauktai modei līdz.
Bet mani kaut kas visā šajā lietā mulsina. Ja gribēšanas un negribēšanas periodi ir ļoti tuvu viens otram, tad dažkārt iznāk tā, ka no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem sastāvoša sabiedrība ir kaut ko gan gribējusi, gan negribējusi. Un cilvēki? Jādomā - brīžiem gribējuši, brīžiem ne. Vai tā var būt, ka tas, kurš kaut ko ļoti gribējis, tagad to tikpat ļoti negrib? Ak vai - kas to vairs izpētīs. Tikai dažreiz man jādomā – vai tik nav tā, ka tas viss nav kapitālisma vai padomju laiku ļaundabīgās paliekas, kas iesniedzas tālu uz priekšu nākamajos periodos un uz ko nākamais periods var velt visas vainas, bet gan cilvēkiem visos laikos hroniski piemītošās īpašības – akla paklausība vadošiem norādījumiem un izkalpoties kāre. Tās nez kāpēc zied un plaukst visos laikos.
Bet beigsim teoretizēt - ir jārisina svarīgi aktuāli uzdevumi.
Tātad – ir konstatēts, ka Ventspilī vēl aizvien sastopami veseli četri nepiedienīgi ielu nosaukumi. To ir konstatējis Publiskās atmiņas centrs, īstenojot “komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu oficiālos vietvārdos”. Var pastāvēt tikai tādi nosaukumi, kas atbilst labiem tikumiem. Kā tas centrs to nosaka, to zina tikai viņš pats. Dokuments ir garš un zinātnisks, skaidrs, ka to nav sacerējis viens cilvēks, jo viens vien cilvēks jau nevarētu spēt tik gari, smalki un juceklīgi izteikties.
Ielas šādas:
Pionieru iela. PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Vladimira Iljiča Ļeņina Vissavienības pionieru organizācija.
A.Puškina iela – viņš nodēvēts par Krievijas dzejnieku un Krievijas Impērijas militārpersonu. Vārdu Impērija nevis es rakstu ar lielo burtu, tā atkārtoti savā tekstā dara Publiskās atmiņas centrs. Redzams, tam pret impērijām liela bijība. Gramatika to neprasa.
I.Mičurina iela – I.Mičurins - PSRS un Krievijas selekcionārs. Kāpēc papriekš PSRS un tad tikai Krievija – nemāku teikt, to zina tikai Publiskās atmiņas centrs.
Maskavas iela. PSRS un Krievijas Federācijas galvaspilsētas Maskavas septiņas ielas. Šo es īsti nesaprotu.
Saraksts beidzas ar bargu norādījumu - Aicinām Jūs nekavējoties pārdēvēt visus minētos oficiālos vietvārdus.
Mēs nekavējoties sākam domāt. Nez kur tas centrs bijis trīsdesmit un nez cik gadus? Mēs tak sen esam pārdēvējuši visu, kas vien bija pārdēvējams. Tas notika, tikko bija iespējams – tālajos 1989. un 1990. gados. Toreiz tika pārdēvētas vismaz aptuveni 50 ielas un laukumi, kam tikpat lielā centībā, kā pašlaik cenšas izskaust, savā laikā tika sadoti revolūciju un komunisma celšanu slavinoši, attiecīgus varoņus pieminoši nosaukumi. Ka toreiz kāds sūtītu konkrētas instrukcijas un tiešus norādījumus, tas gan netika manīts. Bet procesu jau var uzlabot, lai gan nabaga daudz cietušie latvieši paši visu dikti labi saprot.
Toreiz vairumā gadījumu ielām tika atdoti atpakaļ vecie vēsturiskie nosaukumi. Mūsuprāt – kādu nosaukumu iela bija dabūjusi, kad radās, tādu tai bija jānēsā. Varēja būt izņēmumi, bet reti.
Bet nu par “nekavējoties pārdēvējamajiem”.
Tātad - Pionieru iela. Pionieru iela tā saucās kopš izbūvēšanas kaut kad 1950. - 1960. gados. Cita nosaukuma nav bijis. Tā kā iela atbilst arī vārda “pionieris” pirmatnējai nozīmei (tā ilgāku laiku atradās pilsētas apbūvētās daļas pašā malā), nosaukums tika atstāts. Arī iedzīvotājiem nebija iebildumu.
Ar Puškina ielu ir interesanti. Vissenāk tā saucas Kapu iela, tad - vēl cara laikos - Fridriha iela. Kad sākās Pirmais pasaules karš, lielā panikā tika likvidēti vāciskie nosaukumi, un jau 1914. gadā – tikko Pēterburgu pārsauca par Petrogradu – Fridriha ielu pārdēvēja par Puškina ielu. Var tikai amizēties, konstatējot domāšanas radniecību dažādu laiku modrajos ierēdņos. Viņi tik labi saprot gan to, ko vajag, gan to, ko nevajag, un galvenais – kā vajag. Atšķirība tikai - kādi nu patrāpās tie laiki, kuros jākalpo.
Bet visumā sabiedrībai par godu jāsaka, ka Puškina vārdu vairāk nekā 100 gadus garā periodā visas varas ir likušas mierā – iela nekad pēc tam nav tikusi pārdēvēta, ne Ulmaņa laikā, ne Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā. Vēl vairāk – 1937. gadā Latvijā plaši atzīmēja Puškina nāves 100 gadu atceri, izdeva Puškina Rakstus, uzsverot, ka šo gadu atzīmē visa kultūras pasaule, ka Puškinam liela nozīme Eiropas un pasaules mērogā utt.
Vēl jau tas trakums tāds, ka mūsu pašu Herberts Dorbe kā pirmais iztulkojis latviski “Jevgēņiju Oņeginu” jau 1928. gadā un rediģējis arī jau minētos 1937. gadā izdotos Puškina Rakstus. Vai viņu kāds par to ir jau nosodījis? Nē - uztaisa vēl memoriālo muzeju! Ak vai – vēl 2009. gadā Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā notiek izstāde “Aleksandrs Puškins un Latvija”, arī gleznu izstāde un visādas tādas rusicismu un impērismu slavinošas lietas. Pašā Rīgā! Laikam tak Publiskās atmiņas centrs ap to laiku vēl nav uzradies - vai varbūt ir piemidzis.
Tad vēl tā lieta par Puškinu kā “Krievijas Impērijas militārpersonu”. Te jādomā - vai tikai Krievijas, impērisma un rusicisma pētniekiem nav sajucis dzejnieks Aleksandrs Sergejevičs Puškins ( 1799-1837) ar viņa paša dēlu Aleksandru Aleksandroviču Puškinu (1834-1914), kas tiešām bija beidzis prestižo Krievijas militāro mācību iestādi - Pāžu korpusu un bija gan Krimas kara, gan 1877.-1878. gada krievu-turku kara dalībnieks. Par dzejnieka Puškina paša militāru karjeru tā kā nekas nebūtu dzirdēts. Tas nu tā – bet savā nosaukumu mainīšanas kampaņā mēs Puškina ielai likām mieru.
Kas nu tālāk? Mičurina iela.
1936. gadā bijušās Kustes muižas laukos tika nospraustas 4 jaunu ielu trases - Varoņu, Virsaiša, Mednieku, Ķiršu ielas. Bet tās pastāvēja tikai teorētiski un līdz Otrajam pasaules karam neizveidojās. Daļēji Varoņu un Virsaiša ielu iecerētajā trasē padomju laikā izveidojās tagadējā Mičurina iela. Mičurina ielas nosaukums saglabājies arī mūsdienās, jo tā veidojusies tad, kad šajā teritorijā – toreiz LPSR Ventspils rajona Tārgales ciemā - atradās Mičurina kolhozs (1949 – 1979). Nosaukt šo ielu Varoņu vai Virsaiša ielu vārdā nešķita piemēroti šīm nelabiekārtotajām ielām ar necilo apbūvi. Pat cara laikos, neskatoties uz visu rusicismu un impērismu, tomēr skatījās, kā ielu nosaukums atbilst tās veidolam. Piemēram - 1912. gadā Ganību ielu nepārdēvēja par Romānovu ielu, kā tika ierosināts, jo tajā atradās meitu māja un pāris alus dzertuves. Turklāt Mičurina vārds mums nešķita kaitīgs. Mēs viņu pazinām kā izcilu zinātnieku un selekcionāru, kura radītās augļu un ogu šķirnes Latvijā plaši audzē vēl šodien. Kurš gan nepazīst viņa stipri uzlaboto antonovkas ābolu šķirni? Vēl šodien Ventspils tirgū var dabūt. (Nosaukums gan rusicisks un impērisks. Varbūt pārdēvēt par antiņiem?) Tā kā mums nenāca prātā noliegt vispārzināmus vēstures faktus, tad šīs ielas nosaukumu atstājām.
Kas tad vēl paliek? Maskavas iela. Ar to nav nekādi joki. 1936. gadā jau pie ielu nosaukumiem pieķeras stingrāk. Līdz tam visiem bijis skaidrs, ka Ventspils Maskavas iela, pa kuras trasi pilsētā ienāk Maskavas-Ventspils-Ribinskas 1901. gadā jau izbūvētā dzelzceļa līnija, kas Ventspili pārvērtusi par Krievijas eksportostu un vēl neredzēti veicinājusi tās izaugsmi, šo nosaukumu vēsturiski un loģiski ir saglabājusi un kopš tiem laikiem arī tā saucas. Bet 1936. gadā ielas pārdēvē “ atbilstoši laika garam”. Tikai toreiz tā arī pasaka. Un Maskavas ielu pārdēvē par Dzintara ielu. Bet daļa no tās saglabājusi veco nosaukumu. Dzintara nosaukums arī ir interesants, - jo totalitārāks režīms, jo plašāk to izmanto. Laikam šķiet, ka ar dzintaru visu ko var aizsmērēt. Nu – mums ir abi nosaukumi, un ventspilnieki jau galu galā savu vēsturi daudzmaz zina un, ko pilsētai nozīmē dzelzceļš, to arī zina, un nemaz netaisās zināšanas par vēsturi un Maskavas ielas nosaukumu zaudēt.
Tā šķiet, ka ar nekavējošu pārdēvēšanu nekas neiznāks. Bet esmu spiesta aizrādīt uz Publiskās atmiņas centra pārāk mīkstsirdīgo cīņu pret impērismu un rusicismu, kā arī par vairāku nosodāmu parādību ignorēšanu.
Sāksim uzskaitīt. Vispirms – kā var nesaredzēt, ka Ventspilī vairākas ielas saglabājušas pareizticīgo baznīcas svēto vārdus. Ko te grib ieviest? Viens cars, viena valoda, viena ticība - kā cara laikos??? Steidzīgi likvidēt Aleksandra, Andreja, Pētera, Pāvila, Nikolaja ielu nosaukumus. Vladimira iela par laimi jau nosaukumu pazaudējusi un tagad ir Vītolu iela.
Nākamais. Veselu pilsētas gabalu pie Piltenes ceļa sauc par Krievlaukiem. Kas tā par lietu? Nu labi – šo posmu sāka apbūvēt 19. gadsimta beigās, kad cara valdība piešķīra nelielus zemes gabaliņus tiem, kas bija atgriezušies no garajiem dienesta gadiem cara armijā. Nu - un tad? Lai gan - iet armijā toreiz sauca – iet krievos, un padomju laikā jau arī tā teica. Redziet - nav jau viegli dzīvot ar kādu tautu kaimiņos un izvairīties nosaukt viņu vārdā. Ko lai dara? Lūdzu priekšlikumus.
Vēl ir aizdomīgā Austrumu iela. Kāpēc ne rietumu - kāpēc tieši austrumu? Censties ierobežot vēja pūšanu no austrumiem! Tad varbūt varēs pārdēvēt.
Par Uzvaras ielu jau arī aizdomīgi – kas tā par uzvaru? Viss atkarīgs no tā, kad nosaukums dots. Vai tas ir noskaidrots, ka uzvara ir pareizā??
Bet - ja mēs atgriežamies pie Krievijas impērijas militārpersonām, tad gan ir viena problēma. Kā varēja nepamanīt, ka Ventspilī ir Krievijas militārpersonas Andreja Pumpura (1841 – 1902) vārdā nosaukta iela? Vai kāds maz viņu redzējis citādi kā Krievijas armijas virsnieka uniformā ar visiem cara medāļiem? Brīvprātīgi armijā iestājies! Junkuru skolu beidzis! Desmitiem gadu dienējis Krievijas impērijas armijā! Vai gan kāds Lāčplēsis spēj viņu glābt un attaisnot? Steidzīgi kaut kas jādara.
Bet ir vēl viena lieta, kas jāapspriež. Ja pionieru organizācija uz visiem laikiem sabojājusi jēdzienu pionieris, vai tad Ļeņina mazbērni oktobrēni to pašu nav izdarījuši ar oktobra mēneša nosaukumu? Varbūt oktobra mēnesim vajag dot citu nosaukumu?
Gaidām priekšlikumus par problemātiskajiem nosaukumiem. Ka nav tā, ka pēc kāda laika Publiskās atmiņas centrs kļūst modrāks, pārbauda ielu nosaukumus atkārtoti, saredz gan minētos, gan vēl neminētus trūkumus un sūta mums atkal garus un grūti lasāmus papīrus.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
