Atklāta vēstule Jānim Iesalniekam no latvijieša
Artjoms Ļipins, latvijietis29.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mani sauc Artjoms Ļipins. Parasti es rakstu krievvalodīgajā TVNET daļā. Bet man liekas svarīgi paskaidrot, kāpēc tas, ko ceturtdien no Saeimas tribīnes teica deputāts Jānis Iesalnieks, sabiedrības daļai (un nē, ne tikai "okupantiem") var likties aizvainojoši.
Labdien, Iesalnieka kungs. Kā jau minēju, mani sauc Artjoms. Es piedzimu 1994. gadā Latvijā. Precīzāk sakot - Daugavpilī, kur arī nodzīvoju pirmos 18 sava mūža gadus. Mana dzimtā valoda ir krievu, tā ir arī manu abu vecāku dzimtā valoda.
Es mācījos mazākumtautību skolā. Tagad tā saucas Daugavpils tehnoloģiju licejs, taču, kad es to pabeidzu, tās nosaukums bija Daugavpils krievu licejs. Tāpēc gandrīz visu savu mūžu es runāju krieviski.
Es iestājos Latvijas Universitātē Rīgā. Godīgi sakot, es baidījos. Es biju pieradis paļauties uz savām krievu un angļu valodas prasmēm gan mācībās, gan sadzīvē, gan, veidojot labas attiecības ar apkārtesošajiem cilvēkiem.
Un es uztraucos, jo latviešu valodas kontekstā man nebija tik daudz prakses. Es zināju, ka varēšu mācīties (paldies skolai un skolotājiem). Taču vai es spēšu atrast draugus? Vai spēšu jokot un improvizēt? Vai mani sapratīs pareizi? Cik slikti skan mans akcents?
Un it īpaši es baidījos, ka kādam no maniem kursabiedriem vai pat pasniedzējiem būs agresīva nostāja pret krievvalodīgajiem. Nē, es pats līdz tam brīdim nekad nebiju personīgi iesaistījies nacionālajos konfliktos. Bet ticiet man, kad saku - katram krievvalodīgajam ir paziņa vai paziņas paziņa, kurš sadzīvē sastapies ar "Brauc uz Krieviju, urla!" vai "Okupanta dēls!", vai ko līdzīgu.
Bailes bija veltīgas. Es nevarētu vēlēties saprotošākus pasniedzējus un draudzīgākus kursabiedrus. Protams, manas latviešu valodas zināšanas nebija perfektas. Bet es centos, un, pateicoties latviešiem man apkārt, es nekad nejutos kā otrās šķiras cilvēks.
Tas nonāca līdz tam, ka es pat sāku nodarboties ar mākslu latviešu valodā, ko es nekad nebiju darījis pirms tam. Es uzrakstīju vairākas dziesmas latviešu valodā, sāku nodarboties ar stand-up, iestājos improvizācijas teātrī.
Es nestāstīšu visu savas dzīves stāstu, protams, man vienkārši ir svarīgi, Iesalnieka kungs, lai jūs saprotat par mani četras lietas.
Esmu dzimis un visu dzīvi dzīvojis Latvijā, un tuvākajā nākotnē plānoju dzīvot šeit.
Mana dzimtā valoda ir krievu.
Pirms atbraukšanas uz Rīgu es baidījos no tā, kā sava akcenta un tautības dēļ tikšu uztverts.
Laipnība un cieņa no latviešiem apkārt man palīdzēja atrast pašpārliecību un vēlmi pilnveidoties.
Kāpēc tas ir svarīgi? Jo man ir krievvalodīgie draugi, kuri sastapušies ar necieņu viņu tautības un dzimtās valodas dēļ. Un nē, viņi nav Putina slavētāji vai okupācijas atbalstītāji. Viņi ir Latvijas pilsoņi, kuri mīl mūsu valsti un ciena Latvijas cilvēkus un Latvijas kultūru.
Un katru reizi, kad tas notiek, es saku: "Klau, cilvēki ir dažādi. Ir krievi, kas ir agresīvi un necienīgi pret latviešiem; un ir tādi paši latvieši. Tādu cilvēku ir mazākums, nacionalitāte nav svarīga, ja cilvēkam ir pareizās vērtības dzīvē."
Bet to kļūst grūtāk teikt, dzirdot to, ko jūs, Iesalnieka kungs, paziņojāt ceturtdien Saeimas sēdē.
Es ļoti atvainojos, Iesalnieka kungs, ka šīs feisbuka posts ir uzrakstīts krieviski. Man ir svarīgs video, nevis teksts.
Savā runā jūs teicāt, ka Latvijas sabiedrība dalās divās daļās: latviešos un okupantos. Un jūs cerat, ka pēc kāda laika 95% procenti Latvijā būs latvieši.
Manuprāt, ir divi veidi, kā izprast sacīto. Protams, ka jūsu politiskie oponenti izmantos otro veidu, bet man patīk dot tā saukto benefit of the doubt.
Tātad. Pirmais veids, kā to saprast, ir šāds. Jūs, Iesalnieka kungs, vārdu latvietis domājāt nevis nacionālajā, bet sociālajā kontekstā. Un, sakot "latvieši", jūs domājat jebkādas tautības cilvēkus, kuri izkopj Latvijas un Eiropas vērtības. Un tad "okupanti" ir vienkārši tie cilvēki, kuri slavina Putina agresiju Ukrainā, uzskata ka PSRS okupācija bija labums Latvijai un tā tālāk...
Un, ja jūs to domājāt tā, es pat piekristu šādam sentimentam. Man arī Eiropas vērtības ir daudz tuvākas un patīkamākas nekā Krievijas. Mēs tad, protams, varētu sākt diskusiju par to, kas tieši ir Eiropas vērtības un vai jūs, Iesalnieka kungs, pilnībā izkopjat tās - piemēram, LGBT+ cilvēku kontekstā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Bet, pat ja jūs to domājāt šādi, es ļoti jums lūgtu, Iesalnieka kungs, izmantot precīzākus vārdus vai vismaz izskaidrot teikto. Jo ir arī otrs veids, kā to izprast. Un, ticiet man, tieši tā to saprata ne tikai LKS pārstāvji, bet arī Eiropas vērtību cilvēki.
Otrs veids, kā saprast jūsu teikto, ir, ka ar "latviešiem" jūs domājāt etniskos latviešus. Un tad "okupanti" ir visi pārējie. Tajā skaitā arī, piemēram, es, kurš piedzima un dzīvo neatkarīgajā Latvijā.
Vai mana mamma? Jā, viņa piedzima PSRS, bet Ilūkstē, mācījās Liepājā un tagad vairāk nekā 30 gadus strādā bērnudārzā, savā dzīvē izaudzinājusi vairākus tūkstošus Latvijas pilsoņu.
Vai okupants ir Deniss Vasiļjevs - Latvijas daiļslidotājs? Mēs, starp citu, mācījāmies vienā skolā. Vai ar 12. vietu Olimpiādē pietiek, lai no "okupanta" statusa pārietu uz statusu "latvietis"?
Vai es pareizi saprotu, ka okupants šajā gadījumā ir arī Ņikita Trojanskis? Viņš visas pandēmijas laikā aktīvi cīnījās par Latvijas cilvēku informēšanu, kamēr Nacionālā apvienība neļāva valstij sarunāties pat ar tiem iedzīvotājiem, kuri krievu valodu saprot labāk par latviešu valodu. Interesanti, cik cilvēki nomira tāpēc, ka jums, Iesalnieka kungs, valodas jautājums bija tik principiāls? 10? 100? 1000? Un, jā, viņu vidū noteikti bija ne tikai "okupanti".
Es varētu turpināt. Bet man gribētos ticēt, ka jūs domājāt tieši pirmo variantu. Tāpēc vēlreiz lūdzu - lūdzu, esiet precīzāks savos izteikumos! Jo citādi jūs aizvainojat ne tikai "Krievijas pasaules mīlētājus", bet arī adekvātos krievvalodīgos Latvijas pilsoņus.
Jo man apnicis pēc gandrīz 28 gadu dzīves Latvijā pierādīt, ka esmu lojāls tās pilsonis. Man apnicis baidīties, kā to, ka es uz ielas runāju krieviski, uztver apkārtējie. Man apnicis meklēt veidus, kā izprast vairāku politiķu sacīto ne kā uzbrukumu sev un savai ģimenei. Man apnicis, ka es nejūtos vēlams Latvijā.
Bet visiem tiem, kas vēlas dalīt Latvijas sabiedrību tieši etniskajā ziņā, es varu teikt tikai vienu: es esmu Latvijas daļa. Es mīlu šo valsti, es padaru to par labāku vietu. Šī ir mana zeme, mani cilvēki, mana nākotne.
Iesalnieka kungs, jūs taču man palīdzēsiet cīņā par labāku Latviju?
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
