Iesaki rakstu: 
8.janvārī Rīgas lielākajos interneta medijos tika ievietota pēcpadomju gados tematiski klasiska un tāpēc emocionāli vienaldzīga informācija. Taču tai tomēr piemīt zināma atraktivitāte. Informācijā teikts: “Ierīkojot Latvijas un Krievijas robežas joslu, vismaz 7,4 miljoni eiro (!?) valsts budžeta līdzekļu un mantas izlietoti prettiesiski, secinājusi Valsts kontrole (VK). Tāpat VK secinājusi, ka vismaz viens miljons eiro (!?) budžeta līdzekļu un mantas prettiesiski izlietoti Latvijas - Igaunijas un Latvijas - Lietuvas robežas joslas uzturēšanā.”
8,4 miljoni! Tātad gaidāmi nāves sodi! Cits soda mērs nav adekvāts minētajiem noziegumiem. Noziegumi ir pastrādāti valsts drošības segmentā. Augstāko soda mēru pelnījis ne viens vien valsts amatvīrs.
Bet ja nopietni, tad jēdzieni "kriminālais kapitālisms" un "noziegumu brīvība" Rīgā netika izdomāti bez reālā seguma. Jēdzienu izdomāšanu stimulēja dzīves īstenība. Pēcpadomju Latvijā pilnā mērā pastāv kriminālais kapitālisms ar juridiski noformētu noziegumu brīvību. Galvenais noziedzības veids ir organizētā noziedzība. Organizētā noziedzība ir visos valsts institūtos.
Pēc 2020.gada janvārī V.Putina ierosinātajiem kardinālajiem pārkārtojumiem Krievijas valstiskumā Latvija kļūst kriminālā kapitālisma līdere. Latvijā kriminālais kapitālisms omulīgi saglabājas, un neviens to netaisās likvidēt. Kriminālais kapitālisms atbilst latviešu formāli izglītotākās daļas cilvēciskās attīstības līmenim, eksistenciālajai orientācijai un ētosam. Par to nevar būt nekādu šaubu. Latviešu varas inteliģence kriminālo kapitālismu atbalsta ar sirdi un dvēseli. Kauna un pazemojuma sajūta par līdzdalību noziedzībā latviešu varas inteliģencē nav novērojama.
Tāpēc arī šoreiz neviens netiks notiesāts. Par nāves sodiem nevar būt runas. Turklāt vietējā organizētā noziedzība ir saaudzēta ar transnacionālo organizēto noziedzību (spilgtākie piemēri Rimšēviča noziegumu “leģitimācija”, OIK). Tāpēc ir tikai viens veids morālās gaismas ieslēgšanai - karš, kas līdz pamatiem satricina pasauli, Eiropu un tajā skaitā Latviju. Cits veids – kosmoloģiskā vai tektoniskā katastrofa - nav gaidāms.
Tas ir godīgi jāatzīst: latviešiem par agru dāvināt brīvību. Par agru bija XX gs. sākumā, kad momentā tika uzceptas 120 partijas un valdības gāšana bija "elites" galvenā nodarbošanās. Nekas liels nemainījās arī pēc politiski organizatoriskā marasma ierobežošanas 1934.gadā. Savukārt XX gs. beigās pēc Jeļcina dāvinājuma momentā izvērtās masveida zagšana, zogot uz visām pusēm un galvenokārt apzogot viens otru, kad “elites” politiskā darbība ir vienīgi cīņa par piekļūšanu treknākajām silēm. Pie tam lepnā un brīvību mīlošā latviešu tauta izmantoja pirmo iespēju, lai atkratītos no suverenitātes/brīvības/ neatkarības, kas deva patīkamu iespēju piekļūt ES treknajām silēm un tās izzagt.
10.janvārī “Dienā” tika ievietots teksts ar virsrakstu “Ziemele pārliecināta, ka ST darbs sekmējis sabiedrības uzticēšanos Latvijas valstij”. Virsraksts neapšaubāmi ir atraktīvs. Katram sociāli aktīvam Latvijas iedzīvotājam noteikti gribēsies emocionāli komentēt virsrakstā ietverto tēzi. Iespējams, daudzi “Dienas” lasītāji izlasīs tikai virsrakstu un varbūt vēl pirmo teikumu: “Arī 2019.gadā Satversmes tiesa (ST) ir spējusi nodrošināt konstitucionālo taisnīgumu un tādējādi sekmējusi sabiedrības uzticēšanos Latvijas valstij, pārliecināta Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele.” Tā rīkosies tie lasītāji, kuriem nepatīk liekulīgā melošana par sabiedrības uzticēšanos Latvijas valstij. Kāda var būt uzticēšanās valstij, kuru ir bijuši spiesti pamest simtiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāju! Kāda var būt uzticēšanās ST, ja tā apkalpo valdošo kliķi un konstitūciju traktē atbilstoši kārtējās koalīcijas pasūtījumam! Tas taču ir labi zināms, ka ST galvenokārt nodarbojas ar vietējā parlamenta idiotu pieņemto kroplo likumu leģitimāciju!
Kriminālais kapitālisms nevar iztikt bez valsts augstāko amatpersonu lišķīgas melošanas, vulgāras ideoloģiskās demagoģijas un primitīvas pašreklāmas, kas viss atspoguļojas Ziemeles darbībā un bez kā varēja iztikt sociālisms. Padomju laikā valsts visaugstākajā nomenklatūrā neielaida prastus sociālisma slavinātājus. Tā, piemēram, Gorbunovs, Rubiks šodien to var smalki izskaidrot. Padomju varas visaugstākajos amatos nebija liekulīgi melotāji. Tādus tipus kā Ziemele necienīja un nevirzīja augstos amatos. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka kriminālais kapitālisms ir ievērojami deģeneratīvāks nekā sociālisms. Kriminālais kapitālisms balstās uz cilvēciskajām nevērtībām varas visaugstākajā pakāpē.
20.janvārī Latvijas sabiedrība tikās ar nepierasti atraktīvu politisko notikumu. Todien mediji vēstīja: “'Partijas tēvs' Kaimiņš aicina likvidēt 'KPV LV'. ‘KPV.LV’ dibinātājs, Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš uzskata, ka šī partija šobrīd valstij nodara vairāk ļaunuma nekā labuma un to vairs nav iespējams izglābt, tāpēc aicina biedrus februārī gaidāmajā kongresā balsot par politiskā spēka pašlikvidēšanos”.
Latviešu politiskajā vēsturē tas ir unikāls gadījums. Bet varbūt tomēr nav unikāls gadījums. Latvieši ir dibinājuši simtiem partiju. Partiju dibināšana ir latviešu cēla politiskā kaislība. Varbūt tomēr agrāk kādu partiju ir likvidējis tās dibinātājs, un latviešu izcilais žurnālists un politiķis ekselence Kaimiņš no “Suņu būdas” nevar pretendēt uz lepnu ierakstu vietējā Ginesa rekordu grāmatā. Bet tas šoreiz nav tik svarīgi.
Svarīgākais ir pavisam kas cits. Ekselences Kaimiņa un viņa odiozās partijas neapskaužamā reputācija normāliem cilvēkiem jau sen ir labi zināma. Normāli cilvēki neatbalsta intelektuāli un morāli necienīgus tipus un viņu “partijas” ar debiliem nosaukumiem un programmām. Tāpēc svarīgākais ir jautājums “Kas tie bija par cilvēkiem, kuri 2018.gada 6.oktobrī balsoja par “Suņu būdas” ekselences Kaimiņa partiju?”. 13.Saeimas vēlēšanās par “KPV.LV” balsoja 120 264 vēlētāji – 14,25% no elektorāta. Ekselences Kaimiņa partija ieguva 16 vietas parlamentā. Visvairāk balsoja Rīgā – 35 895 vēlētāji (Vidzemē – 34 341, Zemgalē – 21 934, Kurzemē – 21 220, Latgalē – 6 874).
Interesanti būtu dzirdēt no šiem 120 264 vēlētājiem atbildi uz šādu jautājumu: “Kādu labumu ir devusi viņu atbalstītā odiozā partija?”. Tāpat interesanti būtu dzirdēt atbildi uz jautājumu “Kā viņi tagad jūtas, ja viņu politiskais dārgumiņš “valstij nodara vairāk ļaunuma nekā labuma”?”. Ļoti būtiski ir šādi jautājumi: “Vai minētie 120 264 vēlētāji uzņemas atbildību par “KPV.LV” regulārajiem skandāliem? Kā viņi vērtē pieredzes bagāto ministru Nemiro, Ģirģena, Petravičas vētraino darbību?”. Ne mazāk būtisks ir šāds jautājums: “Vai 120 264 vēlētāji tagad dziļi elpo kā pamatīgi apkrāpti indivīdi, uzzinot par viņu dievinātā “partijas tēva” atraktīvo aicinājumu pašlikvidēties, jeb 120 264 vēlētājiem tas viss ir pie vienas vietas?”.
Latvijā populāra ir idiotiskā atruna “Tauta nav vainīga, vainīgi ir politiķi”. Latviešu elektorāts tradicionāli nevēlas uzņemties atbildību par viņu ievēlēto deputātu darbību. Saprotams, tā ir ļoti stulba pieeja. Kamēr valdīs tik stulba pieeja, Latvijā vienmēr būs odiozas partijas, politiķi no “suņu būdām” un no provinces krūmiem izvilkti ministri bez valstiskā darba pieredzes.
22.janvārī “nācijas tēvs” pasaules sabiedrībai atgādināja, ka atraktīvi var būt arī tumsonības paraugi. Ar pretīgi nekaunīga cilvēka maniakālo velmi katrā ziņā būt oriģinālam “nācijas tēvs” 2020.gada 22.janvārī Davosas forumā no tribīnes sarunāja šausmīgas aplamības, jo viņa pretīgā nekaunība sintezējas ar kliedzošu neizglītotību, koncentrējoties klajā tumsonībā. Portāls “Diena” raksta, ka “Levits pauda viedokli, ka esošais kapitālisma modelis ir jāmodificē, ekonomikas politikā iekļaujot sociālos un vides aspektus”.
Katram normālam cilvēkam ir zināms, ka kapitālisms un tā ekonomiskā politika bez sociālā nevar eksistēt. Ja tas tā būtu (proti, varētu eksistēt), tad tas būtu tas pats, ka cilvēks var piedzimt un eksistēt bez sirds. Sociālais ir kapitālisma organisks pamats – ģenēzes sākotne un attīstības faktors. Katrs normāls cilvēks saprot, ka kapitālismu ir radījuši cilvēki. Respektīvi, kapitālisms ir saistīts ar sociālo – sabiedrību, cilvēku dzīvi un attiecībām sabiedrībā. Kapitālisms nevar pastāvēt bez sociālā, kas ir kapitālisma neatņemams atribūts. Sociālais nevar atdalīties no kapitālisma. Tas nav iespējams. Tāpēc uzkrītoši idiotiski ir aicināt kapitālismā iekļaut sociālo it kā tas tur nebūtu. Kapitālisma ekonomiskā politika ir adresēta sociālajam – cilvēku masām, patērētāju sabiedrībai, kā saka mūsdienās.
Smieklīgs ir aicinājums ekonomiskajā politikā iekļaut sociālos aspektus. Tas pats attiecas uz aicinājumu iekļaut vides aspektus. Šo aicinājumu faktiski nav vērts komentēt, jo nav saprotams par kādu vidi ir runa. Nav saprotams, vai runa ir par kapitālisma un tā ekonomikas pastāvēšanas kontekstu – apstākļu, notikumu, faktu u.tml. kopumu (vidi), kas nepieciešams, lai varētu saskatīt vai saprast attiecīgo fenomenu, jeb runa ir par vidi kā apkārtējo dabu. Protams, jebkurā gadījumā klaja tumsonība ir aicināt kapitālismā iekļaut vides aspektus. Kapitālisms eksistē gan kontekstuālā vidē, gan dabas vidē, pie tam nespējot pastāvēt bez dabas bagātību izmantošanas.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.