Iesaki rakstu: 
Viņdien Tieslietu ministrija izplatīja atvainošanos kādam Latvijas politiķim, pret kuru tika ierosināts nepamatots kriminālprocess. Viņi rakstīja, ka atvainojas par “sagādātajām neērtībām, ciešanām un pārdzīvojumiem”. Tomēr vissvarīgākais šajā vēstījumā bija sākumā, kur ir teikts, ka “Tieslietu ministrija Latvijas Republikas vārdā” to visu formē… Tātad – pie visa vainīga republika?
Tas gan ir ērti – slēpties aiz valsts ģerboņa. It kā kriminālprocess ierosinājās pats no sevis tāpēc, ka mums ir valsts. Tā jau kriminālprocesam nebūtu jānotiek, bet valsts izdomāja, ka vajag. Interesanti, kāpēc šajā nopērtā suņa paziņojumā Tieslietu ministrija atvainojās valsts, nevis savā vārdā?
Bailes no atbildības, atzīstot, ka konkrētais gadījums ir profesionālās vides un standarta izgāšanās? Jo kriminālprocess tika ierosināts nepamatoti. Padomājiet – tika izdarīts tāds darbu kopums, savākti visādi papīri un pierādījumi, lai uzsāktu kriminālprocesu, kas beigās izrādās darīts… nepamatoti.
Starp citu, lai tiktu vispār līdz kriminālprocesam, tur nekādi nesanāk satikt stulbumu, nolaidību vai analfabētismu. Jo kārtība paredz diezgan konkrētu iedziļināšanos, vētīšanu, caurskatīšanu. Un tad vēl ir vairāk nekā viens izmeklētāju galds, pie kura spriež – rosināt vai nerosināt. Un tomēr – ierosina. Kad tas notika, tajā paziņojumā aizdomās turētajam taču nebija rakstīts – Latvijas Republikas vārdā mēs izdomājām… Tad kāpēc Latvijas Republikas vārdā jāatvainojas?
Kāpēc šajā notikumā Tieslietu ministrija savā atvainošanās vajadzībā neuzskaitīja visus tos, kas to ievārīja? Tā taču ir viņu – konkrētu amatpersonu – kļūda, nevis valsts vaina! Sākot ar to, ka noteikti kāds rakstīja apmelojošu iesniegumu, lai vispār tiktu iedarbinātas izmeklējošās institūcijas. Jo mēs taču zinām, ka bez iesnieguma Latvijas Republikas uzturētie tiesību un drošība sargi savu piekto atbalsta punktu no krēsla nepiecels. Tur, mazākais, bija divi izmeklētāji, pēc tam vismaz viens prokurors, tad – tiesneši… Visi ar uzvārdiem un personas kodiem.
Ja Tieslietu ministrija domā, ka vajag atvainoties, tad šo paziņojumu par atvainošanos paraksta visi tie, kas šo nepamatoto apsūdzību uzturēja. Jo pagaidām tas izskatās negodīgi: vieni kaut ko dara, viņiem nesanāk, bet atbildīgo par šo nolaidību nav.
Otrā pusē ir “sagādātas neērtības”, kas kriminālprocesa kontekstā neizskatās pēc ceļgala nobrāzuma. To vienu cilvēku taču pazemoja, ar visiem pārdzīvojumiem un ciešanām, kas tam neizbēgami veidojas apkārt – kā to paredz likums par kriminālprocesu. Vēl vairāk – par šo vēl tika noliets presei, žurnālistiem, kas. Sanāk, ir piedalījušies un atbalstījuši nepareizu lietu. Publiski! Bet ministrija atvainojas valsts vārdā…
Valsts jau nav tikai Tieslietu ministrija. Kad uzturējāt kriminālprocesu, vai citiem no valsts kaut ko prasījāt? Nē, jo valsts paredz kārtību: vieni atbild par tiesiskumu, citi par izglītību, vēl citi par veselību, viens bars – par nodokļu iemaksām…
Ja ārstam kaut kas nesanāk pie pacienta, vai viņš atvainojas savā vai valsts vārdā? Ja veikala kasiere jūs apskaita un jums izdodas to atklāt – interesanti, kas par šo atbild un atvainojas? Pēc Tieslietu ministrijas loģikas – vainīga ir valsts. Bet šajā jocīgākā stāstā taču ir sanākusi izdomāta lieta – nepamatota! Un tur ir ļoti konkrēti krekli, kas to paveica. Ar nodomu, bez nodoma, ieinteresēti vai stimulēti – nav svarīgi. Tur ir cilvēki, kas “sagādāja neērtības”.
Kāpēc šajā paziņojumā mēs neatrodam, kurš no neprašām ir vainīgs? Kurš ir atbrīvots no darba, kurš ielikts kaktā… Kurš no šīs barības ķēdes samaksās nepamatoti apsūdzētajam materiālo kompensāciju? Ak, atvainojiet – tā nedrīkst, jo tad izmeklētāji un tiesneši baidīsies vispār strādāt… Te nav runa par strādāšanu un darbu, te mūsu priekšā ir apzināta un mērķtiecīga ļaunprātība. Jo atkārtošos – lai tiktu līdz kriminālprocesa ierosināšanai, tas nekad nav bijis saistīts ar eksperimentiem. Sak, laižam uz tiesu, redzēs, kas galā iznāks… Nekad!
Kad pagājušajā nedēļā Valmierā atklāja kādu rūpnīcu, kas saistīta ar militāro industriju, prātā bija nevis doma, cik bruņumašīnas tiks tagad ražotas gadā, bet – kuram liekēdim vajadzētu uzšaut pa pakaļu un pirkstiem… Jo pagājušā gada septembrī ap šo rūpnīcas projektu tika sacelta brēka un vilna. KNAB darbinieki, kuri tikai esot izpildījuši kaut kādus rīkojumus no Eiropas, tajās dienās ieradās pilsētā un sāka organizēti gan spēlēt, gan dancot, atrādot maskas, žvadzinot roku dzelžus, kratot un purinot papīrus, galdus, pieliekamos… Normāli. Pēc tādām darbībām, kas netika slēptas no sabiedrības, mazākais, ko varēja sagaidīt beigās – ka vismaz viens sēž… Vismaz viens! Ka tas viens – atbild par nodarīto noziegumu. Jo procesa gaitā tika aizturēti cilvēki, viņi par kaut ko parakstījās, ka nedrīkst izpaust izmeklēšanas noslēpumu un tamlīdzīgi…
Ko redzu pēc deviņiem mēnešiem? Valmieras mērs, kas, domājams, bija galvenā aizdomās turamā persona jeb iesaistītais – stāv tagad kopā ar premjeri pie sarkanās lentītes un nikni smaida… Un fonā ir industriālais parks, par kuru teicās, ka tieši tur ir pārkāptas kaut kādas lietas. Kuri gali te neiet kopā?
Kas tā par manieri? Kas tās par pilnvarām? Ja ir savākti pierādījumi, tad tie strādā tiesiskuma un kārtības labā. Ja pierādījumus vāc pa ceļam – tad arī ir kaut kādas konsekvences. Vai nu to dara bez uguņošanas, vai ar prātu un izglītību, vai – vismaz pēc skolas laika pierakstiem. Ja Valmieras mērs toruden tika pat aizturēts, tad ko var padomāt par pašu procesu? Jā, ir gan dūmi, gan uguns…
Bet, ja viņu aizturēja un tikai pēc tam sāka domāt, vai iekuram vajadzēs skalus, kurš brauks uz mežu pēc malkas, pie kā palika sērkociņi – tas nav nedz nopietni, nedz ļoti nopietni. Te, izskatās, velk uz vēl vienu atvainošanos Latvijas Republikas vārdā, bet šīs pašas republikas vārdā var arī vaicāt – kurš šo visu pasūtīja? Jo, ja lietas ir nopietnas, tad mērs Baiks nekādi nevarēja atrasties ar šķērēm pie sarkanās lentītes… Bet, ja tas viss ievirzās nenopietnajā galā, tad atkal skatos – kuram no tiesiskuma grupiņas vajadzētu stāvēt kaktā? Konkrēti cilvēki tiesību sargājošajās institūcijās, kas vīzēja dokumentus un formēja kopā lietu. Jo nevar būt tā, ka par slikti padarītu darbu neviens no šiem darītājiem nav nekur tuvumā. Tā nedrīkst notikt tās pašas Latvijas Republikas vārdā.
Kas to var mainīt? Tikai cilvēki. Tādi cilvēki, kas atbild gan par vārdiem, gan darbiem, lai kādu uzdevumu viņiem uzticētu. Kāpēc vieni no šīs sugas var neatbildēt ne par ko, kamēr pārējiem ir jārēķinās, ka jebkurā brīdī viņiem kāds sagadās neērtības un pēc tam atvainosies republikas vārdā… Varbūt pamaināmies vietām? Varbūt tieslietu ministre varēja vismaz tik daudz izdarīt, ka minēto paziņojumu par atvainošanos nepamatoti izčakarētajam, pati parakstīt, ar savu vārdu un uzvārdu. Iesākumam… Un izņemtu no tām rindām slaveno atsauci uz valsti, jo valstij ar konkrētu amatpersonu nolaidību ir tikai tāds sakars, ka no valsts kases viens bars ar šiem amatieriem tiek uzturēti.
Normāli būtu, ja šie neprašas paši pieteiktos, iznāktu saulē, atvainodamies arī Latvijas Republikai – savā vārdā… Jo valsts uzticētos un segtos pienākumus viņi neizpildīja.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
