Augstākās Tiesas senatora amatā iecelts Levitam pietuvināts zaļknābis, kurš iepriekš nevienu dienu nav strādājis pat ne rajona tiesneša amatā
N. Andersons23.12.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Izmantojot caurumus likumā “Par tiesu varu”, par Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta tiesnesi iecelts Jānis Pleps, kurš līdz tam bija Egila Levita padomnieks un kura darba pieredze administratīvajās tiesās aprobežojas ar vienu gadu tiesneša palīga amatā.
“Rīgas pilī tiesneša zvērestu valsts prezidentam Egilam Levitam deva Augstākās tiesas tiesnesis Jānis Pleps,” medijus informēja Valsts prezidenta kancelejas Mediju centra vadītāja Justīne Deičmane.
Uzrunājot Plepu, valsts prezidents uzsvēra, ka līdzšinējā Plepa darba un akadēmiskā pieredze būs liels ieguvums tiesu varai. "Šīs zināšanas būs ārkārtīgi vērtīgas, spriežot tiesu administratīvo tiesību jomā," pauda prezidents.
Tiesa gan, šī darba pieredze, ja ir jāaplūko konkrēti fakti, neliecina par “ārkārtīgi vērtīgām zināšanām”, drīzāk pretēji.
Likuma “Par tiesu varu” 54. pants nosaka prasības Augstākās tiesas tiesneša amata kandidātam: “Uz Augstākās tiesas tiesneša amatu var pretendēt rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis vai apgabaltiesas tiesnesis, kuram ir vismaz 10 gadu kopējais darba stāžs tiesneša amatā un kurš saņēmis pozitīvu Augstākās tiesas departamenta tiesnešu kopsapulces atzinumu. Izņēmuma gadījumā uz Augstākās tiesas tiesneša amatu var pretendēt amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma apstiprināts rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis vai apgabaltiesas tiesnesis, kuram ir maģistra vai doktora grāds un kurš saņēmis pozitīvu Augstākās tiesas departamenta tiesnešu kopsapulces atzinumu.”
Jānis Pleps nevienu dienu nav nostrādājis pat ne rajona tiesas tiesneša amatā vai tikai Zemesgrāmatu nodaļas tiesneša profesijā. Saskaņā ar oficiālo biogrāfiju visa viņa saskare ar darbu tiesā ilgusi vienu gadu no 2005. gada jūnija līdz 2006. gada jūnijam, kad viņš bijis tiesneša palīgs Administratīvajā apgabaltiesā. (Vēlāk tam pievienojusies darba pieredze Satversmes tiesneša palīga amatā, taču šinī gadījumā, ieceļot par senatoru Administratīvo lietu departamentā, tā ir nederīga, jo tiesnešu darbu regulē likums “Par tiesu varu”, turpretī Satversmes tiesu regulē speciālais Satversmes tiesas likums.)
Jānis Pleps bijis teorētiķis, kurš tāpat nav strādājis ne par advokātu, ne prokuroru: viņa biogrāfijā redzami tādi amati kā “Jurista Vārda” redaktors, Saeimas Juridiskā biroja padomnieks, Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību padomnieks utt., bet ne tiesneša pieredze.
Augstajā amatā viņam ļāvusi nokļūt vēl viena izņēmuma norma, kas paredz: “Uz Augstākās tiesas tiesneša amatu var pretendēt persona, kurai ir ne mazāk kā 15 gadu kopējais darba stāžs augstskolas tieslietu specialitātes akadēmiskā personāla, zvērināta advokāta vai prokurora amatā un kura ir nokārtojusi kvalifikācijas eksāmenu, kā arī saņēmusi pozitīvu Augstākās tiesas departamenta tiesnešu kopsapulces atzinumu.”
Saskaņā ar oficiālo biogrāfiju kopš 2007. gada Jānis Pleps sācis strādāt par lektoru biznesa augstskolas “Turība” Juridiskajā fakultātē, kur bijis Publisko tiesību katedras lektors, vēlāk docējis arī Latvijas Universitātē un ieņēmis akadēmiskos amatus.
Kā rāda notikumu gaita, Egils Levits sācis virzīt savu padomnieku bez nekādas pieredzes tiesneša amatā uz ietekmīgo posteni AT Senātā faktiski tajā pašā momentā, kad J. Pleps, “aiz matiem pievelkot”, atbildis pašām minimālākajām un formālākajām prasībām: pretendents sasniedzis nepieciešamo 40 gadu vecumu 2022. gada sākumā, tomēr pēc tam vajadzējis nogaidīt līdz rudenim, kad septembrī kandidāts varējis deklarēt arī 15 gadus kopš darba uzsākšanas “Turībā”. Praktiski nekavējoties sākta J. Plepa virzīšana, kas vainagojusies ar balsojumu Saeimā 13. oktobrī.
Interesanti, ka balsojumu par tiesneša profesijā nekad nestrādājušā J. Plepa iecelšanu uzreiz Senātā izdarījis vēl iepriekšējais Saeimas sastāvs – tas pats, kurš gada sākumā noraidīja Sanitas Osipovas kandidatūru uz tieši to pašu vakanci Senāta Administratīvo lietu departamentā sakarā ar pieredzes trūkumu un nekompetenci. Pretēji Jānim Plepam S. Osipovai bija vismaz pilnvērtīga darba pieredze Satversmes tiesas tiesneses un – vēlāk – priekšsēdētājas amatā.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.