Bailēm lielas acis jeb noziegumu brīvības juridiskā kanonizācija

Iesaki rakstu:

Lielā Banda ir nobijusies. Lielā Banda ir sapratusi, ka tā ir tautai apnikusi. Tautas neapmierinātība ar Lielās Bandas stulbumu, zādzībām, nelietībām, nacionālo nodevību ir sasniegusi kritisku robežu. Tāpēc Lielajai Bandai nākas attiecīgi rīkoties. Tās rīcība ir stihiska izdarība. Lielā Banda intuitīvi apzinās sava komforta apdraudētību.

Tas ir loģiski. Tauta vienmēr visu zināja. Tauta nav muļķe. Tautu par muļķi uzskata vienīgi neglābjami muļķi, kuru muļķību var nobremzēt tikai kaps. Latviešu tauta nav muļķe. Tā vienmēr zināja par Lielās Bandas šausmīgajiem noziegumiem. Tas ir pirmais moments.

Otrais moments ir saistīts ar Lielās Bandas reakciju. Lielā Banda nolēma iebiedēt tautu. Lielā Banda citādāk nevarēja reaģēt. Tā var vienīgi iebiedēt tautu. Citu variantu nav. Tas ir vienīgais variants, uz ko ir spējīga Lielā Banda. Ja būtu citi varianti, tad nenāktos lietot vārdus “Lielā Banda”. Likumprojekts „Grozījumi Krimināllikumā” ir tautas iebiedēšana.

Lielā Banda ir sociāli deģeneratīva izpausme. Tās pamatā ir deģenerātu refleksijas, kurās nevar ietilpt vēlēšanās kalpot tautai un nemitīgi domāt par tautas labklājību. Deģenerātu pirmā un vienīgā reakcija var būt tieksme iebiedēt katru, kurš vēršās pret Lielo Bandu un apdraud tās nākotni noziegumu brīvības subtropiskajā klimatā.

Faktiski svarīgs ir vēl viens moments - tautas reakcija sakarā ar Lielās Bandas agresīvajiem centieniem iebiedēt ļaudis. Tautai ir pienācis svarīgs brīdis. Pats svarīgākais brīdis pēcpadomju laikā.

Protams, arī agrāk Lielā Banda juridiski nostiprināja savu noziedzīgo placdarmu, sev par labu izmainot likumus. Tomēr likumprojekts „Grozījumi Krimināllikumā” nav salīdzināms ar agrāko Lielajai Bandai labvēlīgo juridisko kosmētiku. Dotais likumprojekts ir nevis kosmētisks triepiens, bet grandioza ofensīva – Lielās Bandas plaša mēroga agresīvs uzbrukums latviešu tautai.

Pats par sevi saprotams, ka tauta reaģēs. Grandiozo ofensīvu tauta izvērtēs. Taču pats par sevi saprotams arī tas, ka tautas reakcija atsegs tautas kondīciju – spēju vai nespēju konkrēti pretoties Lielās Bandas odiozajām aktivitātēm. Uzdrošināšanās organizēt tik grandiozu ofensīvu liecina par Lielās Bandas ticību savai kārtējai uzvarai. Lielā Banda netic, ka latviešu tauta konstruktīvi pretosies grandiozajai ofensīvai. Lielā Banda ir pārliecināta, ka latviešu tauta atkal visu paklausīgi sagremos un dusmīgi neiepīkstēsies, kā tas bija agrāk likumu „uzlabošanas” reizēs.

Tauta nav muļķe. Tā ir socioloģiskā aksioma. Vienīgi nav skaidrs, kādos dzīves aspektos tauta nav muļķe. Iespējams, morāli tikumiskajā aspektā, taisnīguma un tiesiskuma aspektā, cilvēka cieņas aspektā, labā un ļaunā identificēšanas aspektā, skaistā un neglītā saskatīšanas aspektā, bērnu un ģimenes cieņas aspektā. Katrā ziņā būs vēl citi aspekti.

Taču katrā ziņā ir arī tas, ka zināmos aspektos tauta tomēr ir muļķe. Savādāk sakot, tautas gudrība nespēj tautu pilnā mērā aizsargāt. Tauta nav muļķe, taču tas nepasargā tautu no dažādām likstām.

Piemēram, ebreju tauta ir ļoti gudra. Ebreju tauta nav muļķe. Taču tas ebrejus nepasargāja no nacistiem. Ebreji toreiz nebija muļķi, taču tas neveicināja pretestību nacistiem.

Cits piemērs - latvieši. Latviešu tauta nav muļķe, taču reāli sevi pēdējo reizi prata aizsargāt 1905.gadā. Pēc tam nespēja aizsargāt. Arī tagad nespēj sevi aizsargāt. Turklāt nespēj sevi aizsargāt nevis pret ārējiem ļauniem spēkiem, bet pret savas tautas padibenēm un viņu atklāto ņirgāšanos par savu tautu.

Nav īsti skaidrs, kādi faktori nodrošina tautas pretestību pret ārējo ļauno spēku un iekšējo ļauno spēku apdraudējumu. Iespējams, latviešiem tāds faktors līdz 1905.gadam bija izglītība, spējot ģenētiski formēt tautas pašcieņu. Līdz XX gs. sākumam bija sakuplojušas latviešu ļaužu masas ar augstu pašcieņu, bez kā nav iespējama pretestība pazemojumiem, apspiestībai.

Iespējams, latviešiem paraugs bija citas tautas ar augstu pašcieņu. XVIII-XIX gadsimtā, kad nostiprinājās jaunā latviešu tauta (tās elite, inteliģence), Eiropas tautu pašcieņa bija tā laikmeta neatņemama sastāvdaļa. Toreiz Eiropā veidojās nacionālās valstis. Tas bija Eiropas tautu ideālas pašcieņas laikmets.

To nekādā gadījumā nevar teikt par XX gadsimtu, kad Eiropā pašcieņas vietā stājās klanīšanās, iztapšana un amerikāņi masveidā sāka klonēt pielīdējus un nacionālos nodevējus. XX gadsimts bija konjunktūras gadsimts, kad pašcieņa bija atmesta un saglabājās tikai sociālajā perifērijā. Varbūt tāpēc pēc 1905.gada mums ir tauta, kura nav muļķe, bet kura nespēj sevi aizsargāt no Lielās Bandas. XX gadsimtā izglītība neveicināja pašcieņu. Padomju laikā atsevišķi censoņi pašcieņu pat varēja nolamāt kā kaitīgu cilvēcisko īpašību („buržuāzisko īpašību”).

No „balto” cilvēku pirmsnāves klunkšķēšanas viedokļa Lielās Bandas likumprojekts nav stihiska izdarība, bet gan nekļūdīgi prognozējama izdarība. „Baltie” cilvēki enerģiski juridiski nostiprina savu deģenerāciju. Rietumeiropas zemēs par to liecina seksuālo deviāciju (noviržu) juridiskās aizsardzības sistēmas veidošana. Austrumeiropas zemēs un tajā skaitā Latvijā par to liecina noziegumu brīvības juridiskās aizsardzības sistēmas veidošana. Atšķirību starp Rietumeiropu un Austrumeiropu nosaka vēsturiskās nianses. Pie mums ir kapitāla sākotnējā uzkrājuma periods, kas Rietumos ir jau sen aizmirsts periods.

Saprotams, arī pie mums seksuālās kroplības ir demokrātijas vērtības. Pederasts un perverss tips ir brīvības un neatkarības simbols. Arī Latvijā pederasts un perverss tips ir persona grata parlamentā, ministrijās, Valsts prezidenta kancelejā, universitātēs. Latvijas TV pederasts (turklāt vēl ar šausmīgi kroplu latviešu valodu) ir nacionālais varonis.

Tomēr pie mums pagaidām pirmajā vietā ir tautas naudas (valsts budžeta un citu līdzekļu) izzagšana. Tā ir Lielās Bandas galvenā kaislība un eksistences jēga. Tautai tas vairs nepatīk. Atsevišķi mediji specializējas vietējo noziegumu atklāšanā un publiskošanā. Šie mediji mazajā Latvijā ir pratuši uzjundīt Lielajai Bandai draudīgu sociālo atmosfēru, katru dienu sabiedrību izvērsti un argumentēti informējot par valdošās kliķes aprobežotību, zādzībām, blēdībām, nelietībām, nacionālo nodevību.

Lielā Banda uzskata, ka tam ir jādara gals. Tā tas vairs nevar ilgāk turpināties. Sociālā atmosfēra nedrīkst būt naidīga Lielajai Bandai. Noziegumu brīvība beidzot ir juridiski jākanonizē – jāpārvērš par obligātu likumu. Tos tautiešus, kuriem tas nav pieņemams, ir jāizolē no Lielās Bandas aplaimotās sabiedrības. Tāpēc ļoti būtiski jāpapildina „Krimināllikums”.

Iepriekš sacīju, ka tauta reaģēs un izvērtēs grandiozo ofensīvu. Diemžēl tas nebūs viegli izdarāms. Lielās Bandas sagatavotais likumprojekts nav pieejams cilvēkiem, jo tas lielā mērā ir sagatavots postcilvēku valodā un izpratnē. Tas ir jāņem vērā. Tas ir nepārvarams šķērslis. Komunikācija starp cilvēkiem un postcilvēkiem nav iespējama. Cilvēkiem un postcilvēkiem ir katram sava pasaule. Tās ir divas nesaderīgas lingvistiskās un kognitīvās pasaules. Katra runā savā valodā un katra balstās uz savu izpratni un savām zināšanām.

Likumprojekts atklāj, ka Sarkanmatainā Tumsonība ir ne tikai īpašvārds, bet arī sugas vārds – postcilvēku kolektīvs apzīmējums. Mediji informē, ka šajā sugā ietilpst kompetenti kadri no „Latvijas Drošības policijas, Satversmes aizsardzības biroja, Militārās izlūkošanas un drošības dienesta ar Solvitu Āboltiņu un „Sorosa organizācijām””. Šī suga ir likumprojekta autore.

Tā, piemēram, cilvēkiem nekādā ziņā nav pieņemams šāds gramatiski kļūdains ieraksts likumprojektā: „Par darbību, kas vērsta pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību vai suverenitāti vai kas vērsta uz teritoriālās vienotības graušanu, valsts varas gāšanu vai valsts iekārtas grozīšanu, —soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem”.

Cilvēku sabiedrībā vienmēr ir radoša zinātniskā un politiskā attieksme pret tādām kategorijām kā „teritoriālā vienotība”, „valsts vara”, „valsts iekārta”. Tās ir kategorijas, kuras ir organiski vienotas ar zināmu evolūciju, modernizāciju, uzlabošanu, optimizāciju, pārveidošanu u.tml. Bet tas nozīmē, ka valstī pastāv zinātniskās un politiskās diskusijas par šo kategoriju apzīmēto konkrēto materiālu. Valstī ne tikai notiek diskusijas, bet izvēršas politiskā cīņa. Pret to cilvēki vienmēr ir izturējušies kā pret normālu parādību demokrātiskā valstī. Turpretī likumprojekta autori vēlas nepieļaut nekādas diskusijas un nekādu politisko cīņu, lai uzlabotu LR valsts iekārtu, izvirzītu jaunas prasības valsts varai, apspriestu bēdīgi slaveno Latgales jautājumu utt. Likumprojekta autori vēršas pret Satversmes 1.pantu: „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.” Lielajai Bandai demokrātija traucē.

Citētajā likumprojekta fragmentā cilvēkiem visnesaprotamākie (vissmieklīgākie) ir vārdi „Par darbību, kas vērsta pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību vai suverenitāti”. Skaidrs, ka šajos vārdos neatspoguļojās cilvēku izpratne par neatkarību, bet īpaši par suverenitāti.

Kas attiecās uz neatkarību, tad pēc 2004.gada runāt par LR valstisko neatkarību ir ciniska nekaunība. Tagad visi zina, ka Latvija ir iestājusies ES un nav neatkarīga valsts. LR „neatkarība” ir fiksēta mūsu konstitūcijā: „Slēdzot starptautiskus līgumus, Latvija nolūkā stiprināt demokrātiju var deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences”. Atsacīšanās no neatkarības „nolūkā stiprināt demokrātiju” ir totāla idiotija. Tāds formulējums ir idiotu formulējums. Katram normālam cilvēkam ir skaidrs, ka „daļa no valsts institūciju kompetences” var būt 99,99%. Kaut kādas mistiskas „starptautiskās institūcijas” var izlemt faktiski visus latviešu valsts jautājumus.

Likumprojektā sastopamā suverenitātes izpratne nav cilvēku izpratne. Cilvēkiem suverenitāte ir tautas īpašums. No laika gala uz Zemes ir pieņemts, ka suverenitātes īpašnieks ir tauta. Katra uz Zemes dzīvojošā tauta ir suverēna. Tautai var nebūt sava neatkarīgā valsts. Taču jeb kurā gadījumā tauta ir suverēna – savas suverenitātes īpašniece. Piemēram, lībiešiem, kurdiem, baskiem, palestīniešiem nav savas valsts, bet šīm tautām ir suverenitāte. Valstiskā neatkarība ir tikai viena no tautas suverenitātes pazīmēm.

Tikai tautai, suverenitātes īpašniecei, ir tiesības nosacīt valsts iekārtu, ekonomisko, politisko, ideoloģisko, morāli tikumisko, reliģisko, garīgās kultūras virzību. Satversmē ir teikts: „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Vēl ir skaisti ierakstīts: „Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti.”

Lielajai Bandai nepieder tautas suverenitāte. Taču Lielā Banda var censties tautai atņemt/ierobežot suverenitāti. Kas ir jaunā prasība par 500 partijas dibinātājiem? Tas ir Lielās Bandas primitīvs paņēmiens ierobežot tautas suverenitāti. Tāds paņēmiens (patiesībā – grandioza ofensīva) ir arī likumprojekts „Grozījumi Krimināllikumā”.

Seko mums