Iesaki rakstu: 
Izskatās, ka, iespējams, ar čekistu un kaimiņvalstu ietekmes virzītāju palīdzību beidzot podā tiks nolaistas arī mūsu augstskolas, kuras par spīti daudzkārtējai naudas griešanai, aizvien pieaugošam birokrātiskam teroram un mēģinājumiem nocelt kādam nepatīkamus rektorus vēl ir spējīgas strādāt un pat iekļūt prestižos pasaules reitingos.
Pēdējie gadi ir bijuši ārdoši gandrīz visām izglītības pakāpēm. Kadru maiņas pašā ministrijā, ko fundamentāli izdemolēja iepriekšējā Latvijas Universitātes rektora virzītais reformators Roberts, izdzenājot pieredzējušo ierēdņu korpusu, ir vainagojušās ar superprofesionāļu ienākšanu. Superprofesionāļi visos līmeņos mēģinājuši sareformēt visu, ko vien var sareformēt. Droši vien vietā atcerēties tādus kadrus kā Kuļšs, kura vadībā Olaines koledža tika ievietota Latvijas augstskolu reitinga pirmajā vietā, aiz sevis atstājot visas universitātes. Bija arī tādi personāži kā Stūre un citi.
Pēdējā laika notikumi liek vaicāt, vai tā ir sagadīšanās vai arī vēl joprojām kāda uzdevumā darbojas čekisti?
Šuplinskas nokļūšana izglītības un zinātnes ministra amatā ir vairāk nekā kurioza. Mēģinādama kaut kā mazināt atkarību no iepriekšējo ministru kadriem, viņa turpināja izcilo kadru politiku, ieceļot nepieredzējušus cilvēkus valsts sekretāra amatā (Volberts), valsts sekretāra vietnieka augstskolu un zinātnes jautājumos amatā (Stepanovs – pieredze - asistenta darbs institūtā un īss brīdis ministrijā). Vai viņus vienoja simpātijas agrākai PSRS varai, ņemot vērā Ilgas zinātniskos slavinājumus komjauniešu lietai?
Ja neprofesionālis klausa neprofesionālim, rodas haoss uz līdzenas vietas. Sākās bardaks visās lietās: kompetenču izglītība tā arī palikusi pusratā, sevišķi pēc kadru maiņas Valsts izglītības un satura centra vadībā - nav skaidrības, kas tas tāds ir un kā to mācīt, nav arī mācību līdzekļu, kas to paskaidrotu.
Tālāk varam runāt par visas izglītības kvalitātes graušanu, atceļot klātienes mācības kā tādas un liekot skolotājiem nodarboties ar siekalu savākšanu, nevis, piemēram, izmantot ātros testus. Par masku valkāšanu skolās pat nerunāsim.
Roberta sapnis, ka stundas un nodarbības varētu notikt tikai ārpusē, vienu brīdi tika īstenots ar pilnu sparu, neraugoties uz auksto laiku. Tad kādu brīdi valsts sekretāra vietniekam bija paslīdējis garām, ka viņš atbild arī par Augstākās izglītības padomes locekļu apstiprināšanu. Tas noveda pie tā, ka gada beigās, kad bija jāapstiprina budžeta vietu sadalījums, Augstākās izglītības padome nebija darboties spējīga. Arī Zinātnes padomes reforma tiek stiepta trīs gadu garumā un tā arī nav pabeigta vēl šobrīd.
Stepanovam darbi katru reizi aizkavējas tā, ka zinātnes nauda vairāku miljonu apmērā atrodas tikai gada beigās, kad institūti to jau vairs nevar pagūt iztērēt. Dāsni tiek maksātas naudas visādām starptautiskām biedrībām, bet vietējiem zinātniekiem nepietiek.
Visiem atmiņā arī Šuplinskas izgāšanās cīņā ar tagadējo Latvijas Universitātes likumīgi ievēlēto rektoru. Tam sekoja atriebības akts visiem - pilnīga brāķa - Augstskolu likuma grozījumu iesniegšana. Brāķi veselu gadu laboja un pilnīgi pārrakstīja Saeimas komisija, uzņemoties ministrijas pienākumus.
Putrojoties, nezinot, kā īsti notiek darbs augstskolās, tika nolemts izveidot padomes, kas turpmāk vadīs augstskolas, jo augstskolās laikam visi rektori, prorektori un profesori esot pārāk dumji un neprotot organizēt darbu, vadīt un arī strādāt.
Šķita, ka politiķi pamanījuši nišu, kur vēl nosmelt “piķi” - skaidrs, ka ideja tikt pie rektora līmeņa algas, nepieliekot nekādas pūles, varētu patikt daudziem jaunajiem un vecajiem - politiķiem un ierēdņiem. Vairākumu kandidātu padomēs izvirzīs Izglītības un zinātnes ministrija. Visu varu padomēm - atpakaļ pie Padomju Savienības sistēmas - kontrolētas izglītības. Ministrijas pilnīga kontrole ne tikai par valsts budžeta līdzekļiem, bet arī par augstskolas personāla nopelnītajiem pašu ieņēmumiem. Ņemot vērā ministrijas darbinieku “profesionalitāti” un nespēju loģiski tērēt budžeta naudu (piemēram, izgāšanās ar CO2 iekārtu iepirkumu), bail pat iedomāties, kas notiks.
Tagad nu ir sācies pats interesantākais posms – izsludināts konkurss uz augstskolu padomes locekļu amata vietām. Tie ir cilvēki, kas nodarbosies ar augstskolas finanšu resursu sadali. Dīvaini, ka pašas ministrijas mazāk nozīmīgām iestādēm kandidātu atlasi organizē premjera Valsts kanceleja, lai nodrošinātu neatkarību un novērstu savējo lobēšanu, bet neatkarīgām augstskolām - atvasinātām publiskām personām atlasi veic IZM vietējā komisija! Droši vien ar Stepanovu priekšgalā?
Viss tiek turēts noslēpumā. Gan jau paklausīgs sastāvs jau piemeklēts. Konkursam bija jānotiek 10 dienu laikā! Pēc kā tas izskatās? Te nu būtu vērts sīkāk pakavēties pie prasībām padomju locekļiem un pašu vērtētāju pieredzes un profesionalitātes, kā arī pie atalgojuma līmeņa.
Prasības augstskolu padomju locekļiem ir pamatīgas – kā jau tam būtu jābūt (tikai doktora grāds nez kāpēc netiek prasīts):
ne mazāk kā piecu gadu darba pieredze organizācijas vadībā vai citā vadošā amatā;
praktiskā darba pieredze organizācijas stratēģiskajā vai pārvaldības procesu vadībā;
profesionālā pieredze finanšu vadībā un auditā;
profesionālā pieredze risku vadībā un iekšējās kontroles sistēmā;
profesionālā pieredze starptautiskajā sadarbībā;
vadības pieredze sadarbības tīklu veidošanā, tostarp augstākās izglītības un darba tirgus sadarbībā;
vadības pieredze komandas un iesaistīto pušu vadībā;
pārmaiņu vadības pieredze;
izpratne par augstākās izglītības un zinātnes attīstības tendencēm Latvijā un pasaulē;
izpratne, kas nepieciešama augstskolas stratēģiskajai vadībai;
prezentācijas prasmes (pielietojot digitālās tehnoloģijas;
komunikācijas un argumentācijas prasmes;
angļu valodas zināšanas B2 līmenī un citas…
Kandidātu atbilstību padomes locekļa amatam trīs kārtās vērtēs vismaz šādās kompetencēs:
stratēģiskais redzējums (kritiskā kompetence),
pārmaiņu vadīšana, orientācija uz rezultātu sasniegšanu (kritiskā kompetence), orientācija uz attīstību,
plānošana un organizēšana,
lēmumu pieņemšana un atbildība,
pozitīvu attiecību veidošana un uzturēšana,
komandas vadīšana.
Jautājums, kurām no prasībām atbilst paši IZM vērtētāji? Vai nozares vadītājiem Stepanovam vai ministrei Muižniecei (attēlā) bija 5 gadu vadības pieredze? Pieredze finanšu vadībā un auditā? Risku vadībā un iekšējā kontrolē? Pārmaiņu vadībā? Komandas vadībā? Starptautiskajā sadarbībā? Vai kāds jebkad to vērtēja? Diez vai institūta asistentam un skolotājai bija jebkāda no šim pieredzēm…
Par atalgojumu – dažu universitāšu padomes locekļiem tas būs aptuveni 900 – 1000 eiro mēnesī, citiem ap 2500 eiro. Varbūt tad tomēr labāk strādāt “Lidl”? Pašam Stepanovam alga 2020.gadā – 42 772,10 eiro (vairāk nekā 3500 eiro mēnesī, pēc publiskiem VID datiem).
Pie kam, lai maksātu noteikto algu padomes locekļiem, IZM pieprasītā budžetā nauda neesot paredzēta. Vai ar studiju maksām to nāksies segt studentiem? It kā to maksāšot no Eiropas fondu projekta. Katram pēc augstajiem kritērijiem atlasītajam kvalificētajam padomes loceklim atskaites būs jānodod ministrijā, kur to vērtēs... ierēdņi, kas amatos tikuši, neizpildot nekādas tādas kvalifikācijas prasības.
Jau dzirdamas baumas, ka padomes locekļiem būs jāslēdz un jāapvieno augstskolas. Nepietiek ar Policijas akadēmijas un pedagogu augstskolas likvidēšanu. Tagad kārta Jūras akadēmijai. Trīs ļoti svarīgas profesijas – policija, pedagogi, jūrnieki. Kas tālāk? Kura interesēs tiek iznīcināta Latvijas izglītība? Apzināta rīcība vai vienkārši muļķība? Kāpēc valsts vadītāji pieļauj šo bardaku un patvaļu? Atgriežoties pie sākuma jautājuma, tad jau redzēsim, cik no čekas maisu uzvārdiem atkal būs iecelti augstskolu padomēs. Tā droši vien arī būs atbilde.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
