Iesaki rakstu: 
Sakarā ar "pēkšņajām atskārsmēm", kas vakar sākušas piemeklēt Latvijas valdošās koalīcijas politiķus sakarā ar patiesajiem uzņemamo bēgļu skaita iespējamiem apmēriem, vēlreiz publicējam Lato Lapsas viedokļrakstu par bēgļu jautājumu, kas pirmoreiz tika publicēts pirms trim nedēļām - 12. augustā, kad šie politiķi vēl vienoti muļķīgi meloja: 250 bēgļu - tas noteikti būs viss...
Negatavojos dot savu artavu apjomīgajās un pilnīgi bezjēdzīgajās diskusijās par to, vai Latvijai pieņemt vai nepieņemt bēgļus, patvēruma meklētājus, ekonomiskos migrantus - vai kā nu kuram labpatīk viņus saukt. Tā vietā nesalīdzināmi produktīvāk izgaisināt šādus tādus muļķīgus melus un naivas ilūzijas šai pašā sakarā - arī tas notikumu gaitu neietekmēs, bet vismaz ļaus izvairīties no šādām tādām vilšanām.
Kāpēc es šīs diskusijas uzskatu par bezjēdzīgām? Vienkārši tāpēc, ka tikpat labi varētu ilgi un nopietni diskutēt par to, vai Latvijai vajadzētu vai nevajadzētu, teiksim, izvairīties no globālās sasilšanas, energoresursu cenu ietekmes vai kaut kā tamlīdzīga visaptveroša un ārpus mūsu valsts valdītāju ietekmes esoša pat gadījumā, ja viņi pārmaiņas pēc būtu gatavi pieņemt kādu izlēmīgu, pārdomātu lēmumu.
Bēgļu pieņemšana ir tieši tāda pati objektīva neizbēgamība kā globālās sasilšanas (nu, vai atdzišanas) un tās seku pieņemšana. Velti cerēt, ka pat ne 100 tūkstoši kvadrātkilometru Baltijas jūras malā pēkšņi būs tā vieta, uz kuru brīnumainā veidā neattieksies globālās klimata izmaiņas, - un tikpat velti cerēt, ka uz šiem pašiem kvadrātkilometriem, tikai no politiska redzes viedokļa, neattieksies Eiropas pašlaik piedzīvotie bēgļu (varat saukt, kā gribat) plūdi.
Kāpēc? Tāpēc, ka mēs šai Eiropā esam iekšā. (Un labi vien ir, jo tagad jau ir pilnīgi skaidrs - jebkura cita alternatīva būtu bijusi nesalīdzināmi sliktāka. Patiesībā tās pat par alternatīvām nevarēja saukt.) Un tāpēc, ka, ja reiz esam iekšā, ir spēkā vispārējais reālās dzīves princips - nav iespējams, tā sacīt, gan zivtiņu apēst, gan vēl arī baudu gūt. Nav iespējams - un viss, lai kā gribētos. Vēlies būt salīdzinošā drošībā, vēlies Eiropas miljardus, - arī no savas bēgļu porcijas nekur neliksies. Nekur, spiedz kā gribi par to, ka tieši tu esi īpašs un tev pienākas gan zivtiņa, gan bauda.
Un nu pāriesim pie mums klāstītajiem muļķīgajiem meliem un pašu naivajām ilūzijām - ciktāl varu par to spriest, ņemot vērā manu pasaules klaiņojumu pieredzi un visās zemeslodes malās redzētos visu izmēru, reliģiju, ādas krāsu utt. ļaudis, kuri dažādu iemeslu dēļ pametuši savas mājas un devušies svešumā.
Bēgļu vairs nebūšot, šie 250 uzņemamie esot vienīgā porcija, citas neesot gaidāmas. Meli, protams, - stulbi un nekaunīgi. Bēgļu plūdi uz Eiropu turpinās, un kaut kur viņi būs jāliek. Tie valdībā, kuri melo, ka viņi šeit nenonāks, atgādina cilvēkus, kuri visā nopietnībā apgalvo - akceptējiet globālo sasilšanu par pusgrādu, un nekas vairāk jums nekad nebūs jāakceptē. Tas ir tikai laika jautājums, kad būs jāpieņem nākamie.
Latvija varēšot sev izvēlēties foršākos, kārtīgākos, kristīgākos un visādi citādi piemērotākos bēgļus. Meli, protams, - vairāk stulbi nekā nekaunīgi. Protams, nav grūti iedomāties, kā latvju amatpersona, iedomājusies sevi par kaut ko līdzīgu baltajam plantatoram, vergu tirgū veic atlasi - tā, tā, tā, lai nederīgie iet pie velna vecmāmiņas, mums vajag tos ar labiem zobiem un cietiem muskuļiem.
Jaunmodīgie plantatori ne tikai neapjēdz, ka viņiem ir darīšana ar Eiropu un tās morālajām vērtībām (visi cilvēki vienādi, visiem vienādas tiesības utt.), kas šai te Eiropai atšķirībā no viņiem nav tikai tukša skaņa.
Viņi nespēj aizdomāties pat tiktāl, lai uzdotu paši sev jautājumu: tātad Latvija būs tā privileģētā valsts, kurai dos iespēju atlasīt sev labākos un foršākos bēgļus, savukārt pārpalikumus - nu, tos jau savāks visādas tur "vecās" Eiropas valstis, kurām vienalga, ko ņemt pretim?
Nē, protams, tā nebūs vis: ja reiz līdz šim vienīgais, ko Latvijas politiķi un diplomāti ES ietvaros ir spējuši "panākt", ir visāda veida ierobežojumi un diskriminācija pret savu valsti un tās iedzīvotājiem, laikam gan nav nekāda pamata cerēt, ka šoreiz viss būs tieši otrādāk - tas labākais mums, bet pārpalikumi "vecajai" Eiropai.
Vēl bēgļu lielākā daļa drīz vien no Latvijas aizbraukšot turp, kur ir siltāk un labāk, - paradoksāli, ka to saka tie paši ļaudis, kuri stāsta, kā Latvija pamazām tuvojoties vidējam Eiropas labklājības līmenim. Protams, daudzi no bēgļiem centīsies aizbraukt uz tām valstīm, ko viņi uzskata par apsolīto visu labumu zemi, - taču, kā izskatās, tas nemaz nebūs tik viegli.
Realitāte būs tāda, ka viņi centīsies aizbraukt, bet tie, kam tas neizdosies, te arī paliks - un faktiski uz visiem laikiem. Tāpat kā gandrīz visi aizbraukušie latvijieši paliks tur, kur aizbraukuši labākas dzīves meklējumos: tie, kas aizbrauc labākas dzīves meklējumos, atpakaļ atgriežas tikai tad, ja šo labāko dzīvi nav atraduši, ne citādi.
Vēl mums stāsta, ka viss būšot tik smuki izdomāts un izplānots, ka bēgļi Latvijā glīti asimilēsies un integrēsies. Blēņas, protams. Ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem viņi to nedara pat valstīs, kur asimilācija un integrācija vismaz formāli ir valsts politika, - tad kāda velna pēc lai viņi to darītu Latvijā, kur pat konstitūcijā aprakstīta valsts bezgalīgā cieņa un iejūtība pret visām nacionālajām un kulturālajām minoritātēm?
Tad vēl viņi arī mācīšoties latviešu valodu. Pilnīgas blēņas - atkal ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem viņi nekādu latviešu valodu nemācīsies. Kāpēc viņiem mācīties valodu, kurā visā pasaulē runā pusotrs miljons cilvēku? Tāpēc, ka viņi dzīvos valstī, kur tā skaitās valsts valoda? Tas nav nekāds motīvs - šajā valstī var lieliski izdzīvot, runājot krievu valodā, kurā visā pasaulē runā desmitiem reižu vairāk cilvēku. Tā ka - bēglim Latvijā mācīties latviešu valodu nav nekādas praktiskas jēgas, un viņi to arī nemācīsies.
Un pēdējais, ar ko nāksies samierināties - citu ādas krāsu un izcelsmes bēgļi nav ne labāki, ne sliktāki par Latvijas pašreizējiem iedzīvotājiem, bet viņi ir pavisam citādi un tādi arī paliks. Viņiem nav rakstīti daudzi noteikumi un nosacījumi, ko mēs uzskatām par pašsaprotamiem, viņi ir daudz vitālāki nekā baltās rases pārstāvji, viņi pagaidām vēl daudz pamatīgāk vairojas, jo atšķirībā no latviešiem iznīkt negatavojas.
Ar vārdu sakot, viņi neasimilēsies, viņi paliks viņi paši arī nākamajās paaudzēs (atšķirībā no Īrijas ekslatviešiem, kuru bērni vairs nerunā latviski un ir Latvijai neatgriezeniski zaudēti), ak, jā, un vēl viņi arī pamazām vien atņems darba vietas un strādās lētāk - jo pretēji latviskajam mītam par pasaules strādīgāko tautu pretēji visādiem tur krāsainiem dīkdieņiem patiesībā melnie, brūnie, dzeltenie pasaulē lielākoties diezgan smagi un daudz strādā. Neefektīvi - tas jā, toties smagi un daudz gan.
Ak, jā, un vēl viens arguments. "Gribu ticēt, ka musulmaņu bēgļiem svarīgāka par aizsegtu seju tomēr būs pateicība par iespēju dzīvot brīvībā," šajās dienās tviterī rakstīja kāda labticīga latvju žurnāliste. Atvainošanu, bet te nu gan atliek teikt tikai vienu - ak, svētā vientiesība...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.