“Bēgļi” no Krievijas nav jāuzņem, nekādas jaunas uzturēšanās atļaujas – terminētas, pastāvīgās, vienalga kādas!
Māris Zanders22.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Latvijas Avīze” 20. aprīlī publicēja interviju ar Saeimas deputātu Ainaru Latkovski, kurā politiķim tiek uzdots, manuprāt, pamatots jautājums: “Vai ar to vien, ja atbraukušais saka, ka viņš ir pret karu un viņam nepatīk, kā rīkojas Putins, ir pietiekami?” Es personīgi uzticos gan Latkovska profesionālajai pieredzei, gan godaprātam, tomēr labprāt formulētu arī savu atbildi uz šo jautājumu. Ja īsi: nē, nepietiek.
Manā skatījumā par politiskiem emigrantiem var uzskatīt cilvēkus, kuri Krieviju pameta pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Ukrainas austrumu reģionos 2014. gadā. Savukārt apgalvojums, ka tolaik agresija notika “ne tik asiņaini”, ir vienlīdz liekulīgs un neloģisks.
Ja tu uzskati, ka tava valsts drīkst uzbrukt citai valstij un atņemt tai zemi, tad nav nozīmes tam, cik liela teritorija tiek atņemta, cik cilvēku dzīve tiek izpostīta.
Turklāt jāpiezīmē, ka nekā “mierīga” nebija – simtiem Ukrainai lojālu cilvēku Krimā tika atņemti īpašumi, desmiti (jo īpaši Krimas tatāri) tika arestēti un notiesāti; bija arī nogalinātie. Tas pats, tikai vēl lielākā apmērā, attiecas, protams, uz Donbasa reģionu, kur Ukrainai lojāli cilvēki tika nolaupīti, spīdzināti un nogalināti. Ja jaunizceptajiem “politemigrantiem” tas likās pieņemami, tad nav iemesla ticēt viņu apgalvojumiem šodien.
Kamēr Baltkrievijā t. s. kiberpartizāni un drosmīgi cilvēki dzelzceļa sistēmā reāli traucēja militāro kravu pārvadājumiem, ešeloni Krievijā netraucēti virzījās slepkavot cilvēkus Ukrainā – jo Krievijas “aitišņiki” pakoja čemodānus vai jau apguva bārus un kafejnīcas Biškekā un Erevānā. Respektīvi, kamēr Lukašenko režīma zemē iedzītie kaut ko reāli darīja Ukrainas labā, topošie emigranti no Krievijas neizdarīja neko.
Pēdējā mēneša laikā esmu veltījis apmēram 20–22 stundas, lai “YouTube” paklausītos visus šos “opozicionārus” – galvenokārt jau no Krievijas aizbraukušos. Uzkrītoši ir tas, cik daudz viņi apspriež sankciju ietekmi uz Krievijas ekonomiku, kaut kādas Kremļa aizkulises, un cik maz to, ko viņu valsts dara Ukrainā. Jo, pirmkārt un galvenokārt, viņus interesē viņi paši, nevis Ukraina. (Protams, kā vienmēr, ir izņēmumi – piemēram, advokāts Iļja Novikovs aizbrauca no Krievijas uz Kijivu, pieteicās Ukrainas pilsonībai un iestājās teritoriālās aizsardzības vienībās.)
Tomēr kopumā, atļaušos apgalvot, šo “neatkarīgo žurnālistu un analītiķu” t. s. protesta pamatā ir sabēdāšanās par viņu pašu mieru un komfortu.
Tā ir viņu izvēle un veids, kā uztvert pasauli, neredzu jēgu moralizēt vai kaut ko pārmest. Jāpiezīmē, ka arī t. s. baltā emigrācija pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā jaunajās mītnes zemēs – Belgradā vai Parīzē, Rīgā vai Prāgā – nesteidzās integrēties (piemēram, mācīties valodu), pret “vietējiem” nereti izturējās aroganti. Koloniāls aizbildnieciskums nav noslēpjams arī jauno “emigrantu” izteikumos par Armēniju, Kazahstānu vai Kirgizstānu.
Gadiem ilgas Krievijas vēstures un kultūras studijas mani personīgi ir samierinājušas ar šiem mesiānisma elementiem – skaistajam un vērtīgajam līdzi nāk arī sārņi, ko padarīsi. Tomēr es vienkārši neredzu jēgu ļaut Latvijā veidoties vēl vienai prāvai, lielā mērā noslēgtai, ar savām prioritātēm dzīvojošajai kopienai.
Ir naivi iedomāties, ka šie jaunatbraucēji kaut kā atskurbinoši ietekmēs mūsu pašmāju “putinistus”. Kā tieši? Nemācoties latviešu valodu un šādi rādot “piemēru”? Stiprinot nepatiku pret Rietumiem (vervelēšana par sankciju netaisnīgumu un ģeopolitiskas sazvērestības teorijas ir bieži nofiksējamas Krievijas t. s. liberāļu vidē)?
Rezumēju. Nekādas jaunas uzturēšanās atļaujas – terminētas, pastāvīgās, vienalga kādas. Tiem, kuri patiešām bēg no politiskas vajāšanas, novēlu veiksmi – bez ironijas – lielākās Rietumu demokrātijās, kuras var atļauties šādus imigrantus.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
