Iesaki rakstu: 
No Rīgas Centrālcietuma svētdien, 23. jūlijā izbēgušā Māra Kovaļova bēgšana esot bijusi spontāna un iepriekš neplānota, sarunā ar Latvijas Radio atklāja Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšnieks Dmitrijs Kaļins: „Amatpersonas pašu bēgšanas faktu redzēja, nekavējoties rīkojās, sekoja viņam jau brīvībā. Paralēli ziņojām arī Valsts policijai un uzsākām plašus meklēšanas darbus.”
Diezgan absurdi apgalvojumi - "amatpersonas pašu bēgšanas faktu redzēja un nekavējoties rīkojās": jāatgādina, ka bēgšana notika ap plkst. 13:45, savukārt aizturēšana ap plkst. 18:00. Ja bēgšanas fakts tika novērots un nekavējoša sekošana turpinājās ārpus ieslodzījuma vietas, tad nav saprotams laika posms, kurš bija nepieciešams bēgļa notveršanai. Tādējādi var secināt, ka IeVP kārtējo reizi sniedz patiesībai neatbilstošu informāciju.
Neizraisa brīnumu apstāklis, ka ne tikai ieslodzītie, bet arī darbinieki jo īpaši negrib atrasties iestādē, kuru vada tāds priekšnieks kā Raivis Runcis. Kopš pagājušā gada Rīgas Centrālcietumu ir pametušas vairākas amatpersonas. Tieši R. Runča diktatoriskā attieksme gan pret padotajiem, gan pret uzraugāmajiem ir cēlonis vairumam problēmu, kuras tik cītīgi tiek slēptas no pārējās pasaules. Padotajiem atbildot uz kādu iebildumu par nekorekto attieksmi no priekšnieka puses, R. Runcis norāda, ka var iedot baltu lapu, - lai rakstot atlūgumu, ja kaut kas nepatīk.
Savukārt pret ieslodzītajiem, kuru labošana un tiesiskās apziņas veicināšana ir arī viens no cietuma priekšnieka galvenajiem uzdevumiem, R. Runcis izturas kā pret personīgo inventāru. R. Runcis vairākkārt padotajiem ir norādījis, ka netaisās ielaisties sarunās ar ieslodzītajiem. Tas ir apstiprinājies praksē: kopš R. Runcis ir Rīgas Centrālcietuma priekšnieks neviens ieslodzītais nav uzklausīts un pieņemts uz pārrunām.
Turpmākie bēgšanas izmeklēšanas rezultāti un paziņojumi ir ļoti paredzami - nepieciešama nauda un jaunais Liepājas cietums. Plašākai auditorijai maz zināms ir fakts, ka šā gada maijā un jūnijā Rīgas Centrālcietumā jau tika veikti drošības pasākumi nolūkā novērst iespējamās bēgšanas, t.i. pabeigta žoga būvniecība un dzeloņstiepļu izvietošana. Gan viens, gan otrs valstij ir maksājis nesamērīgi dārgi.
Tā, piemēram, uz žoga nesamērīgajām izmaksām ir norādījis Saeimas deputāts (https://nra.lv/latvija/379196-valainis-dargs-zogs-ieslodzijuma-vietam-kartejo-reizi-apliecina-sliktu-valsts-budzeta-planosanu.htm) - metrs žoga izmaksājis 1500 EUR. Savukārt, dzeloņstieple ir maksājusi 500 EUR metrā, turklāt to un arī sietveidīgo žogu ir izvietojuši paši ieslodzītie. Tādējādi par drošības kvalitāti nav jābrīnās.
Pietiek vairākkārt ir publicējis informāciju par notiekošo Rīgas Centrālcietumā, tostarp par dīvainajiem iepirkumiem un remontu kvalitāti. Piemēram, pagājušā gada vasarā pēc vairāku mēnešu vilcināšanās tika pabeigti remontdarbi dušas telpās par vairākiem desmitiem tūkstošiem eiro. No izmantotajiem materiāliem un remonta kvalitātes redzams, ka remonts veikts ļoti zemā līmenī, savukārt materiāli nav iepirkti jauni, kā tiek norādīts tāmēs un atskaitēs, bet pamatā izmantoti tie, kuri atrasti cietuma noliktavās un darbnīcās. Ilustrācijai - foto ar jauno dušas telpu pakaramajiem. R. Runcis arī iepriekš ir izrādījis "laba" uzņēmēja iemaņas, neilgi pirms slēgšanas veicot remontu vienā no Brasas cietuma korpusiem.
Gan ilgstošās krāpnieciskās shēmas, gan arī nepamatotie iepirkumi, izšķērdējot nodokļu maksātāju līdzekļus, nav bijuši par pamatu R. Runča rīcības pārbaudei. Nav šaubu, ka arī bēgšanas fakts neradīs nekādas sekas R. Runcim. Jautājums - kam R. Runcis ir izdevīgs?! Jauns cietums, jauni žogi, remonti radīs tikai zaudējumus Latvijas valstij, kamēr šos procesus pārvaldīs tādas amatpersonas kā R. Runcis. Jānorāda, ka šā gada februārī un arī iepriekš ir ziņots par R. Runča pretlikumīgajām darbībām, ziņots tika tostarp Saeimas izmeklēšanas komisijai. Izņemot formālas atbildes par to, ka iesniegumi un sūdzības tiek ņemti vērā, nekāda rīcība nav sekojusi. Aicinu tieslietu ministri pārbaudīt norādītos faktus un publiski paziņot par turpmāku rīcību.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
