Beļģijas iecietība pret Krievijas izlūkošanas aktivitātēm – naivums vai mērķtiecīga rīcība?
Kasīklis04.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Diemžēl jau kārtējās ziņas par Krievijas spiegiem un to izdarībām netiek uztvertas kā pārsteigums. Proti, bija ziņa, ka Beļģijas izlūkdienesti, kas ir atbildīgi par Eiropas Savienības (ES) un NATO objektu aizsardzību, uzsākuši vērienīgas pārbaudes bažās par Krievijas un citu pušu iespējamo iefiltrēšanos. 15 lietas uzsāktas militārās izlūkošanas dienestā ADIV, bet iekšzemes drošības dienestā VSSE – piecas.
Ziņa par vērienīgām pārbaudēm parādās neilgi pēc kāda VSSE trauksmes cēlāja apsūdzībām, ka pretizlūkošanas dienesta vadītājs esot biedējoši iecietīgs pret Krieviju. Savukārt ADIV pretizlūkošanas vadītājs pērn tika atstādināts no amata saistībā ar trūkumiem slepenu dokumentu apritē un glabāšanā, kas bija vēl viens signāls tam, cik izplatītas ir problēmas.1
Jāatzīmē, ka spiegu jautājums Beļģijā nav tikai šī brīža aktualitāti. Par šo problēmu jau 2012.gadā runāja Beļģijas valsts drošības dienesta direktors Alēns Vino, sakot – […] ārvalstu spiegu skaits Eiropas Savienības (ES) galvaspilsētā nav skaitāms desmitos, bet gan «simtos, vairākos simtos».
Beļģijā spiegošana, krievu, kā arī citu valstu, piemēram, Ķīnas, spiegošana [ir] tādā pašā līmenī kā Aukstā kara laikā. (..) Mēs esam valsts ar milzīgu diplomātu, uzņēmēju, starptautisko institūciju - NATO, Eiropas institūciju - koncentrāciju. Tāpēc izlūkošanas virsniekam, spiegam, tas ir bērnudārzs. Tā ir vieta, kur jābūt, skaidro VSSE šefs.2
Ja jau 2012.gadā par spiegošanas problēmu Beļģijā jau tika runāts, tad rodas būtisks jautājums – kas tika darīts, lai situāciju uzlabotu? Visticamākais, mēs neuzzināsim, jo šī nav tāda informācija, kura būtu publiski pieejama, bet, ja realitātē nepastāv nopietns plāns situācijas uzlabošanai, tad ir problēma. Spiegošanas problemātika Beļģijā periodiski tiek atspoguļota plašsaziņas līdzekļos.
Arī 2015.gadā bija iespējams lasīt par vadošu institūciju pārstāvju iespējamām saistībām ar Krievijas izlūkdienestiem.3 Jāatzīmē, ka 2019.gadā Beļģija atlaida vienu militārās izlūkošanas majoru, kurš bija saistīts ar vienu Krievijas oligarhu.4 Par citu amatpersonu atlaišanu nekādu publisku ziņu nav.
Runājot par Beļģijas cīņu pret spiegiem, kuri, kā saprotams tur netrūkst, tā jānodala divos līmeņos. Pirmais – politiskais, otrs – profesionālais. Ar profesionālo domāju Beļģijas kompetento iestāžu ikdienas darbu spiegu un spiegošanas tīklu identificēšanā, novērošanā un neitralizēšanā. Savukārt politiskais – valsts politiķu rīcība politiskā un likumdošanas jomā.
Te nevar nepieminēt vienu interesantu lietu, proti, kad 2018.gadā kā reakciju uz Skripaļa lietu daudzas valstis izraidīja jau sen atklātos Krievijas spiegus, kuri darbojās zem diplomātiskā piesega diplomātus, Beļģija tikai vienu. Te kaut kas īsti neiet kopā – jau 2012.gadā publiski tiek paziņots, ka valstī spiegu ka biezs un visvairāk no Krievijas, bet, kā mēģinām sameklēt, cik ir izraidīti...
Labi, tā viena puse, bet cik dienesti/iestādes Krievijā nodarbojas ar izlūkošanu? Nu vismaz par kurām mēs kaut ko varam uzzināt no publiski pieejamas informācijas. Man sanāca četras, kaut arī ceturtā izmanto izlūkošanas metodes, bet tā tomēr nebūtu uzskatāma par klasisko izlūkdienestu.
Krievijas federālais drošības dienests (FSB), kura vēsturiskais priekštecis PSRS laikos bija Valsts drošības komiteja (KGB).
Krievijas ārējās izlūkošanas dienests (SVR) (pamatā nodarbojas ar politisko izlūkošanu), kura vēsturiskie priekšteči PSRS laikos bija Valsts drošības komitejas pirmā galvenā pārvalde.
Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU) (pamatā nodarbojas ar militāro izlūkošanu).
Krievijas federālais apsardzes dienests (darbības nodrošināšanā tiek izmantotas arī izlūkošanas metodes).
Tamdēļ pievērsīšu savu uzmanību pirmajām trijām. Lai labāk izprastu šī brīža situāciju, nepieciešams atskatīties vēsturē, un, lai to būtu vieglāk izdarīt, šībrīža dienestus vajag pielīdzināt PSRS laiku dienestiem. Jāatzīst, tas nebūs grūti, jo FSB un Krievijas ārējā izlūkošanas dienesta priekštecis ir viens – KGB. Līdz ar to FSB un Krievijas ārējam izlūkošanas dienestam ir viena sakne, līdz ar to – pamatos viena taktika un metodika.
Iesākumā – kadru politika. Ja KGB un tagad FSB un SVR savu sastāvu komplektēja arī pēc pieteikšanās principa, tad GRU visu laiku ir bijusi noslēgta vide. Uz turieni var tikai uzaicināt tamdēļ potenciālajiem GRU darbiniekiem izvirzītās prasības var tikai minēt. (minējums – izcila psiholoģiskā sagatavotība, plašas un daudzpusīgas zināšanas, pārzina vismaz vienu svešvalodu, nāk no militāras vides).
Labs indikators ir izvirzītās prasības kandidātiem, darbam izlūkdienestos. Piemēram, SVR interesē kandidāti, kuri
Ieguvuši augstāko izglītību, ar kvalifikāciju - speciālists vai maģistra grāds, humanitārās vai tehniskās zinātnēs, ar labu vai teicamu vērtējumu profilējošos priekšmetos. Tiek pieņemti arī pēdējā kursa studenti.
Kā minimums labi pārvalda vienu svešvalodu.5
Savukārt dienestam FSB tiek norādīts:
Kvalifikācijas prasības izglītības līmenim, profesionālajām zināšanām, stāžam nosaka attiecīgā dienesta vadītājs.6
Apskatot šīs pieejamās informācijas kopīgās iezīmes, var prezumēt, ka izlūkdienestā tiek pieņemti cilvēki ar svešvalodas zināšanām un iegūtu augstāko izglītību. Līdz ar to šos cilvēkus var izvirzīt dažādākos amatos kā valsts, tā arī privātajā sektorā. Tas nozīmē, ka viņi var būt visur. Nepieņemot šo nepatīkamo patiesību, mēs paši sevi nostādām neizdevīgā situācijā.
Zinot, kāda taktika un metodika tiek piekopta, var domāt par iespējamo pretdarbību. Tātad – kā darbojas Krievijas izlūkdienesti? Pēc idejas – nekā jauna. Pamata sadalījums aizsegiem ir kvalificējams divās lielās grupās – legālie un nelegālie. Legālajos ietilpst piesega amati vēstniecībās. Tieši diplomātiskā korpusa pārstāvji ir tie, par kuru izraidīšanu dēļ aizdomām par spiegošanu, sabiedrība uzzina visbiežāk. Pēc Viktora Suvorova grāmatas “Akvārijs” var secināt, ka PSRS laikos vēstniecībās dažādos amatos darbojās kā KGB, tā arī GRU darbinieki.
To, ka situācija nav mainījusies arī mūsdienās, apliecina plašsaziņas līdzekļos publiskotā informācija par diplomātiskā korpusa pārstāvju izraidīšanu, norādot viņa amatus. Piemēram, 2019.gada 4.decembrī publiskota informācija, ka Vācija izraida divus Krievijas vēstniecības militārā atašeja aparāta darbiniekus.7
Savukārt 2020.gada 24.janvārī Bulgārijas prokuratūras izplatītajā paziņojumā minēts, ka divi Krievijas pilsoņi - pirmais sekretārs Krievijas vēstniecības konsulārajā dienestā Sofijā un diplomāts Krievijas tirdzniecības pārstāvniecībā - ir savākuši „informāciju, kas satur valsts noslēpumu, lai nodotu to ārvalstij vai organizācijai”.
Tiek skaidrots, ka pirmais sekretārs centās apkopot informāciju par „vēlēšanu procesa mehānismiem valstī” laikā no 2017. gada līdz šim brīdim. Savukārt tirdzniecības amatpersona apkopojusi sensitīvu informāciju par „valsts enerģētikas nozari un energoapgādes drošību” laikā no 2018. gada oktobra līdz šim brīdim.8
No iepriekš minētajiem gadījumiem var secināt, ka Vācija izraidījusi GRU darbinieku, bet Bulgārijā fiksēti FSB un/vai SVR darbinieki. Tātad – PSRS laikos iedibinātā prakse, ka zem vienas vēstniecības jumta, zem dažādiem diplomātiskā korpusa piesega amatiem darbojas visu Krievijas izlūkdienesta pārstāvji. Turklāt – nereti viņi var būt arī piesega amata speciālisti pēc būtības, ņemot vērā kādas prasības saviem potenciālajiem darbiniekiem izvirza SVR, par kurām jau minēju iepriekš.
Analoģiska situācija var būt arī ar Krievijas pārstāvjiem dažādākās starptautiskās organizācijās un uzņēmumos, kā arī – parastās privātfirmās.
Globalizācija, kā tāda, salīdzinot ar PSRS laiku, ir atvērusi robežas un iespējas daudz vairāk un lielākām cilvēku masām pārvietoties no vienas valsts uz otru. Būtu muļķīgi domāt, ka Krievijas izlūkdienesti šo iespēju neizmantotu.
Par nelegālajiem aizsegiem var pat nerunāt – tur viss bez izmaiņām no PSRS laikiem, tikai, dēļ manis pieminēto globalizāciju, pārvietošanās iespējas ir kļuvušas tikai plašākas.
Īsais un skarbais rezumē – Krievijas izlūkdienesta pārstāvji var būt amplitūdā no vēstniecībās strādājošais diplomātiskā korpusa pārstāvjiem līdz privātā uzņēmuma apkopējai vai preču piegādātāja.
Nelielai ilustrācijai, pirms sāku rakstīt ko tālāk, jāpiemin 2018.gada 5.novembra Apollo portāla rakstā minētais: Tiek pieļauts, ka ārvalstu izlūkdienestu virsnieku skaits diplomātiskajās pārstāvniecībās Latvijā var būt 10% līdz 30% no kopējā diplomātu skaita.9 Ja jau Latvijā var būt izlūkdienesta darbinieki līdz 30% no kopējā diplomāta skaita, tad kāda proporcija varētu būt Beļģijā, kur atrodas NATO galvenā ēkā un dažādas ES institūcijas? Pēc publiskajā telpā izskanējušiem pieņēmumiem, izriet, ka aptuveni 50% no Krievijas diplomātiskā korpusa Beļģijā ir izlūkdienestu pārstāvji.10
Beļģijas organizācijas līdzās darbam nacionālo drošības interešu jomā pret ārvalstu spiegošanas aktivitātēm aizsargā arī ES un NATO ēkas. Tāpat izlūkdienesti rūpējas par to 47 000 ES un NATO darbinieku drošību, kas dzīvo Beļģijā.
Militārās izlūkošanas dienestā un iekšzemes drošības dienestā kopā strādā aptuveni 1300 darbinieku. Jāatzīmē, ka NATO un ES objektos drošību nodrošina iekšējie dienesti, bet – līdzko darbība tiek pārnesta uz citām vietām – te vajadzētu iesaistīties Beļģijas pretizlūkošanas dienestiem.
Izlūkošanas eksperts Marks Galeoti medijam "EUobserver” kādā no intervijām jau iepriekš bija norādījis, ka Beļģija ir šokējoši nepietiekami ieguldījusi savos starptautiskajos pienākumos. Viņš atzinis, ka, runājot ar ierēdņiem Eiropā, bieži saskāries ar bažām par Briseli kā vājo posmu starp Eiropas Savienību un NATO.11
Runājot finansiālā izteiksmē, Beļģija izlūkdienestu finansēšanai tērē tikai 0,01% no IKP un tas esot viszemākais rādītājs no visām NATO dalībvalstīm.12
Skatot visu iepriekš minēto kopumā, jāsecina, ka Beļģijas valdība, politiskā līmenī, apzināti vai neapzināti, ir radījusi priekšnosacījumus, kuri Krievijas izlūkdienestiem atvieglo darbību. Savukārt Krievijas izlūkdienesti vēl joprojām strādā “aukstā kara” režīmā un cenšas iegūt jebkāda veida informāciju, un pēc visām pazīmēm būtu muļķīgi gaidīt, ka šajā jautājumā notiks līdzšinējās prakses maiņa.
Risinājumi? Pirmkārt jāmēģina saprast, vai Beļģijas valdība ir ieinteresēta un vēlas uzlabot savu pretizlūkošanas dienestu darbu. Ja jā, tad skaidrs, ka, ņemot vērā NATO un ES svarīgo institūciju esamību šajā valstī, Krievijas spiegu jautājums jau sen vairs nav Beļģijas “iekšējā” lieta. Savukārt, ja Beļģijas politiskā elite ar savu bezdarbību apzināti rada priekšnosacījumus Krievijas spiegu veiksmīgai darbībai, tad NATO un ES drošības struktūrām vajag pārskatīt līdzšinējo darbības stilu un vairāk fokusēties uz savu darbinieku iekšējām pārbaudēm un radīt neiespējamus apstākļus jebkādas informācijas nesakcionētai nokļūšanai ārpus ēkas sienām. Ir daudz dažādu veidu, lai iegūtu interesējošo informāciju, bet ir tikpat daudz veidu, ja ne vēl vairāk, lai nepieļautu informācijas nonākšanu trešās personas rokās.
1 https://www.la.lv/belgijas-izlukdienestiem-bazas-par-spiegu-iefiltresanos
2 https://www.apollo.lv/5802814/belgijas-izlukdienesta-vaditajs-brisele-ir-spiegu-galvaspilseta
3 https://www.mo.be/en/news/spy-war-behind-scenes-brussels-diplomacy
4 https://www.newsru.com/world/17jun2019/spy_rus.html
5 http://svr.gov.ru/svr_today/msotr.htm
6 http://www.fsb.ru/fsb/supplement/employ.htm
7 https://meduza.io/feature/2019/12/04/germaniya-vyslala-dvuh-rossiyskih-diplomatov-iz-za-ubiystva-v-berline-chechenskogo-polevogo-komandira-glavnoe
8 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/bulgarija-apsudz-vel-divus-krievijas-diplomatus-spiegosana.a345998/
9 https://www.apollo.lv/6446110/sab-ir-zinami-krievijas-vestniecibas-piesega-stradajosie-izluki
10 https://euobserver.com/foreign/146175
11 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/belgijas-izlukdienesti-veic-verienigas-ieksejas-parbaudes-bazas-par-arvalstu-iefiltresanos.a346408/
12 https://euobserver.com/foreign/146175
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
