Iesaki rakstu: 
Par neseno skandālu saistībā ar Nacionālo bruņoto spēku virsnieku parādes zobeniem jau ir runājuši, šķiet, visi. Tāpēc ir iespējams, ka mans raksts nebūs interesants, tomēr es centīšos neatkārtot to, ko citi jau ir teikuši. Es neapskatīšu, kuri uzņēmumi, iespējams, ir nopelnījuši naudu no šī līguma, neiedziļināšos naudas manipulāciju niansēs un tamlīdzīgi. Es ierosinu paskatīties uz visu šo situāciju no malas.
Vispirms rekonstruēsim notikumu hronoloģiju:
- Aizsardzības ministrija paziņo par zobenu iegādi par 900 000 eiro;
- cilvēki ir sašutuši un runā par zādzībām;
- Sprūds sola, ka tiks galā ar situāciju;
- сilvēki joprojām ir sašutuši;
- Siliņa raksta, ka gaida atbildes no Sprūda;
- cilvēki ir sašutuši;
- Rinkēvičs atgādina Sprūdam, ka no viņa tiek gaidītas atbildes;
- Spruds aptur slikti smaržojošu līgumu.
Ko mēs šeit redzam (izņemot korupciju)? Mūsu valdības nopietnības trūkumu, lūk, ko!
Ja atceramies, ka Aizsardzības ministriju burtiski vada Andris Sprūds, rodas jautājums: vai aizsardzības ministrs zināja par 900 000 eiro līgumu? Jo izskatās, ka viņš sāka saprast, kas notiek, tikai pēc tam, kad viņa departamentam tika pārmests neracionāls līdzekļu izlietojums. Vai Aizsardzības ministrija informē savu vadītāju par savām darbībām?
Siliņa un Rinkevičs, iespējams, par šo vienošanos nezināja, bet kāpēc publiski pieprasīt atbildes no Sprūda? Šāda rīcība izskatās pēc mēģinājuma novirzīt atbildību un nomazgāt rokas. Kad Siliņa raksta “Sagaidu aizsardzības ministra Andra Sprūda nekavējošu rīcību šajā jautājumā”, starp rindiņām lasāms: „Skaties, cik es esmu laba, es pieprasu atbildes!” Tu esi tāds cīnītājs par patiesību. Galu galā viss skandāls pārvērtās par saraksti, kuru nevajadzēja publiskot. Ja Siliņa būtu mazāk spēlējusi publikai, viņa būtu uzrunājusi Sprūdu nepubliski.
Fakts, ka Sprūds tik steidzīgi apturēja līgumu, liecina par Aizsardzības ministrijas nedrošību un nekonsekvenci attiecībā uz savu galvu. Aizsardzības ministrs visā šajā situācijā izskatās pēc apjukuša zēna, kurš nezina, ko darīt.
Tagad vēlreiz atcerieties notikumu hronoloģiju. Un paskatieties, kas notiek pasaulē. Vai es esmu vienīgais, kuram šķiet, ka Latvijas iekšējā politika atgādina bērnu spēles smilšu kastē?
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.