Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šovasar, kad valdības maiņa vēl bija nerealizējies plāns, kādā Latvijas Radio raidījumā tika pieminēta īru pieredze, uzsverot, ka reiz Īrijas valdība problemātiskas situācijas risināšanai sagatavojusi ļoti konkrētu, pat sīkumos precīzu plānu. Kāds tam sakars ar ilgtspēju? Pietiekami tiešs, jo – agrāk vai vēlāk, tiešāk vai netiešāk, vairāk vai mazāk – Eiropas Savienības lielie plāni skars teju ikvienu ES pilsoni un iedzīvotāju, kālab jau savlaicīgi vēlētos zināt, piemēram, cik mēs katrs maksāsim par rakstā minēto ilgtspējas pārskatu, cik tas varētu izmaksāt uzņēmējam, kas tieši uzņēmējam, kas vēlas turpināt darbu Latvijā un, piemēram, izaudzētās ogas vai augļus, vai cepto maizi pārdot jebkurā no veikalu ķēdēm, būs jādara un cik cilvēki jāpieņem darbā vai jāapmāca tieši ilgtspējas dokumentu sagatavošanai utt.

Runājot par ES plāniem, kurus atbalstījusi arī Latvija, ļoti trūkst konkrētības un precizitātes – kas, kad, cik... Cik katram valsts pilsonim maksās ilgtspēja (ja to nodrošina šādi...) un kā tieši nepieciešamība pēc ilgtspējas ziņojumiem mainīs uzņēmējdarbības vidi Latvijā, vai vietējam Latvijas uzņēmējam ir un būs pieejami precīzi Latvijas situācijai atbilstoši dati utt. Viens top skaidrs – birokrātijas mazāk nebūs... (Tas neizklausās nedz zaļi, nedz tālredzīgi, nedz ilgtspējīgi...)

Prasība uzņēmumiem obligāti sagatavot ilgtspējas ziņojumus atbilstoši Eiropas ilgtspējas standartam, kas iekļauj vides, sociālās atbildības, cilvēktiesību un dažādus pārvaldības aspektus, būtiski mainīs uzņēmējdarbības pamatus un ietekmēs ikvienu uzņēmumu, kurš vēlēsies darboties lielu kompāniju piegāžu ķēdēs.

To intervijā stāsta Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platformas (CSR Latvia) līdzdibinātāja un SIA Sustainability Partners īpašniece Agnese Alksne-Bensone. Viņa atzīst, ka ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvas prasību izpildei ir jāsāk gatavoties nekavējoties, kaut pirmie ziņojumi lielajiem uzņēmumiem obligāti būs jāiesniedz par 2025. gadu, pretējā gadījumā būs problēmas ar pilnvērtīgas informācijas atspoguļošanu par 2024. gadu.

Ko paredz ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva?

Būtības pamatā ir ilgtspēja, kas jau ir viens no svarīgākajiem uzņēmējdarbības stūrakmeņiem, savukārt, ES Zaļais kurss un izvirzītais mērķis – klimata neitralitātes sasniegšana – tai piešķir vēl nozīmīgāku vietu, tādējādi daudziem sektoriem un uzņēmumiem būs jākoriģē vai pat jāpārskata savi līdzšinējie biznesa modeļi, ko savā ziņā stimulēs ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva, kura paredz gada pārskatos obligāti iekļaut ziņojumu par korporatīvās sociālās atbildības jomas mērķiem un to izpildi. Direktīvas piemērošana paredzēta vairākos posmos. Regulējums sākotnēji attieksies uz Eiropas lielajiem uzņēmumiem, vēlāk – arī uz vidējiem uzņēmumiem. Tas paredz atklāt informāciju par ilgtspējas riskiem, potenciālajiem scenārijiem risku ietekmei uz uzņēmumu un informāciju, kā izvēlētais uzņēmuma biznesa modelis ietekmē sociālos un vides aspektus. Proti, prasība gada pārskata vadības ziņojumā ietvert ilgtspējas ziņojumu no 2024. gada 1. janvāra attieksies uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trīs lielumiem – 500 un vairāk darbinieku, neto apgrozījums 40 milj. eiro, bilances kopsumma 20 milj. eiro (tie ir uzņēmumi, kurus skāra iepriekšējā direktīva par ne-finanšu informācijas atklāšanu).

Būtiski, ka šiem uzņēmumiem informācija jāgatavo arī par 2023. gadu. Savukārt ziņojuma prasība no 2025. gada 1. janvāra attieksies uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trīs lielumiem – 250 un vairāk darbinieku, neto apgrozījums 40 milj. eiro, bilances kopsumma 20 milj. eiro, bet no 2026. gada 1. janvāra prasība attieksies uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trīs lielumiem – 10 un vairāk darbinieku, neto apgrozījums 0,7 milj. eiro, bilances kopsumma 0,35 milj. eiro. No šāda ziņojuma gatavošanas netiks atbrīvoti arī tie trešo valstu uzņēmumi, uz kuriem no 2028. gada 1. janvāra attieksies neto apgrozījums 150 milj. eiro ES tirgū un vismaz viena struktūra ES.

Bieži skandētais – lētāk – nebūt nenozīmē vienīgo risinājumu, lai preci (pakalpojumu) pārdotu. Tas, ka uzņēmums nenodara kaitējumu videi, rīkojas sociāli atbildīgi ne tikai savās struktūrās vien, bet to pašu prasa arī no sadarbības partneriem un ir labi pārvaldīts, būs priekšnosacījums straujākai izaugsmei.

Tātad vēl viens papildu ziņojums sākotnēji lielajiem uzņēmumiem, vēlāk vidējiem.

Tā ir ļoti vienkāršota pozīcija. Direktīva paredz, ka uzņēmums ziņos par ilgtspēju, ņemot vērā 12 ESRS (European Sustainability Reporting Standards) standartos noteiktos kritērijus. Pēc diviem no standartiem – ESRS 1 (pamata prasības) un ESRS 2 (pamata informācijas atklāšana) – informācija mērķuzņēmumiem būs jāsniedz obligāti. Standarti ir iedalīti trīs ilgtspējas jomās, nosakot būtiskos ilgtspējas aspektus vides, sociālajā un pārvaldības jomā. Vides sadaļā – klimata pārmaiņas, piesārņojums, ūdens un jūras resursi, bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmas, resursu patēriņš un aprites ekonomika, sociālajā sadaļā – darbinieki, darbinieki piegādes ķēdē, ietekmētās kopienas, patērētāji un gala lietotāji, kā arī pārvaldības segmentā – uzņēmējdarbības kodekss, kas aprakstītas apmēram 350 lappušu dokumentā, ir vairāk nekā 80 atklāšanas prasības par vairāk nekā 1000 datu punktiem, kur ir vairāk nekā 80 kvantitatīvie rādītāji. Par šiem aspektiem jāsniedz informācija pēc izvēles, kas balstīta uzņēmuma dubultā būtiskuma analīzē. Tāpat uzņēmumiem būs jāpaskaidro, kādēļ par vienu vai otru ilgtspējas aspektu informācija netiek sniegta.

Direktīvas fokusā ir uzņēmuma spēja noteikt savu ietekmi ar “dubultās materialitātes jeb būtiskuma” analīzes palīdzību. Attiecīgi noteikt uzņēmuma biznesa modeļa ietekmi uz vides, sociālajiem un pārvaldības aspektiem, kā arī šo ārējo apstākļu – klimata pārmaiņu, darbaspēka pieejamības, tehnoloģiju revolūcijas, resursu pieejamības – izaicinājumu ietekmi uz uzņēmuma attīstību un izaugsmi ilgtermiņā.

Prasība, ka uzņēmumam ir jāspēj atbildēt uz klimata pārmaiņu radītajām problēmām, izstrādājot zaļās ekonomikas pārejas plānus. Klimata pārejas plānā būtu jānosaka, kā uzņēmums pielāgosies, pasaulei pārejot uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni. Tajā jāiekļauj augsta līmeņa ambīcijas, lai mazinātu klimata riskus, tostarp SEG samazināšanas mērķi, darbības, ko uzņēmums plāno veikt, lai sasniegtu esošos mērķus, tostarp to, kā šīs darbības tiks finansētas, pārvaldības un ziņošanas sistēmas, lai atbalstītu plāna izpildi, kā arī zinātniski pamatota informācija.

Par vēl vienu stūrakmeni var uzskatīt atbildības uzņemšanos par piegādes un vērtību ķēdi. Tas nozīmē, ka uzņēmumam būs jāspēj izvērtēt piegādes un vērtību ķēdes ietekmi uz ilgtspējas aspektiem un jāparedz plāni, kontroles mehānismi, mērķi, kā novērst negatīvo un vairot pozitīvo ietekmi savas ietekmes robežās. Šīs robežas tiek noteiktas ar “ilgtspējas aspektu dubultā būtiskuma analīzes” palīdzību. Šajos ziņojumos nevarēs ierakstīt jebko, jo tie būs daļa no uzņēmumu gada pārskata vadības ziņojuma un jārēķinās, ka arī šo ziņojumu auditēs auditors.

Tādējādi uzņēmumu korporatīvās sociālās atbildības un ilgtspējas prakses regulējums būs mainījis uzņēmējdarbības pamatmērķi – no tīras peļņas gūšanas par katru cenu uz peļņas gūšanu, apzinoties biznesa modeļa cenu. Kas pirms vairākiem gadiem bija uzņēmuma brīvprātīga izvēle, šobrīd var kļūt par konkurētspējas priekšrocību. Tā ir spēja paskaidrot gan investoriem, gan patērētājiem, gan darbiniekiem, kādā veidā rodas peļņa, kādu ietekmi tas atstāj uz sociālajiem, vides un labas pārvaldības jautājumiem, kā arī paskaidrot plānus attiecībā uz negatīvās ietekmes novēršanu. Kopumā pēc pašreizējām aplēsēm Eiropas Savienībā Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas pienākums tiešā veidā skars apmēram 50 000 kompāniju.

Vai Latvijā ir uzņēmumi, kuri ir gatavojuši šāda satura ilgtspējas ziņojumus?

Jau pašlaik pienākums publicēt ilgtspējas pārskatus jeb ESG (Environment, social and governance) pārskatus ir tiem uzņēmumiem, kuru akcijas vai obligācijas tiek kotētas biržā. Tādējādi ir uzņēmumi, kuri ilgtspējas pārskatus gatavo un publicē savos gada pārskatos, kurus, savukārt, vērtē ne tikai šo kompāniju esošie un potenciālie akcionāri vai obligāciju turētāji, bet arī esošie un iespējamie potenciālie sadarbības partneri (produktu, pakalpojumu pircēji un/vai izejvielu piegādātāji). Kopš 2021. gada nogales ir spēkā izmaiņas korporatīvās pārvaldības regulējumā lielajām valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, starp šīm izmaiņām ir arī pienākums kapitālsabiedrībām sagatavot ne-finanšu ziņojumus par aizvadīto pārskata gadu.

Vēl ir kompānijas, kuras brīvprātīgi ir izvēlējušās šādus ziņojumus sagatavot, tomēr līdz šim tā vairāk bija labo darbu atskaite,– kā samazinājušas radītos izmešus, taupījušas (samazinājušas) resursus, efektivizējušas darbību. No Latvijas 100 vērtīgākajiem uzņēmumiem ilgtspējas pārskatu ziņojumus gatavo tikai 10-12%, kas ir ļoti maz, vēl mazāk ir to kompāniju, kas šajos ziņojumos izvirzījušas nākotnes mērķus. Tas nozīmē, ka būtībā visiem ir jāsāk gatavoties ES direktīvas prasību ieviešanai. Var secināt, ka līdzšinējos ilgtspējas ziņojumus, kuri bija kā labo darbu atskaite, ir grūti salīdzināt ar tiem, kādi tiks prasīti turpmāk, jo īpaši, ja tajos norādītajai ietekmei un izvirzītajiem mērķiem būs jābūt datos balstītiem un neatkarīgu ekspertu (vērtētāju) apstiprinātiem. Diemžēl, vairums neko šādu ilgtspējas pārskatu gatavošanā līdz šim nav darījuši, kaut arī jau pirms teju 10 gadiem ES tika pieņemts regulējums, kas aicināja lielās kompānijas šādus ziņojumus gatavot brīvprātīgi, šāds risinājums nestrādāja, tāpēc tagad šāda ziņojuma sagatavošana ir kļuvusi par obligātu prasību. Jāņem vērā, ka ilgtspējas ziņojums var būt būtisks arguments, lai uzņēmums varētu saņemt aizdevumu savu ieceru īstenošanai, kā arī jaunu darījumu (produktu pircēju) piesaistes būtisks kritērijs.

Nevienam uzņēmumam nav 100% pašnodrošinājuma, jo īpaši ražotājiem un tirgotājiem ir pietiekami ievērojams skaits piegādātāju, kuri var būt pat ļoti nelieli. Vai šie lielie izejvielu, pakalpojumu pircēji nepieprasīs šiem nelielajiem piegādātājiem, uz kuriem neattiecas direktīvas prasība, šādus ziņojumus sagatavot, piemēram, dažādus verificētus datus par radītajiem izmešiem, tostarp CO₂ pēdas lielumu, darbiniekiem u.tml., jo citādi nevarēs izveidot savu ilgtspējas ziņojumu?

Tā kā tirgotājiem un ražotājiem ir jābūt izsekojamām piegāžu ķēdēm, ir samērā loģiski, ka tajās iesaistītajiem būs jābūt gataviem sniegt atbilstošas ziņas. Nenoliedzami, tieši caur piegāžu ķēdēm būtībā arī tie uzņēmumi, uz kuriem direktīvas prasības neattiecas, savā ziņā būs iesaistīti tās lielākā vadmotīva izpildē.

Vai šādā gadījumā neradīsies kuriozi, ka, piemēram, Latvijas lauksaimnieks nespēj sniegt prasītos datus pārstrādātājam vai tirgotājam un tas, savukārt, vietējā piegādātāja vietā izvēlas analoga produkta piegādātāju ārvalstīs, kurš prasītās ziņas spēj sniegt? Rezultātā konkrēta produkta (izejvielas) piegādei būs ievērojami lielāka CO₂ pēda, jo ievērojami lielāks būs tā transportēšanas attālums.

Tas ir labs jautājums, pagaidām – teorētisks, jo – nenoliedzami – šāds risks pastāv. Tirgotājiem ir un būs jālūkojas, kā transportētāji, piegādātāji līdz pat to pirmsākumam pilda ilgtspējas prasības attiecībā uz vidi, sociālo sfēru un labu pārvaldību. Pasaulē arvien vairāk kļūst uzņēmumu, kuri nevēlas sadarboties (iegādāties vai pārdot preces, sniegt vai saņemt pakalpojumus) ar uzņēmējiem, kuri izmanto bērnu darbu, nodarbina darbiniekus necilvēciskos apstākļos, nesaudzē vidi u.tml. Ja uzņēmumam ir skaidri noteiktas vērtības, kuras tā saimnieki redz kā neatņemamu biznesa sastāvdaļu, tad atbilstoši – uzņēmumam ir un būs jātērē papildu uzmanība un resursi. Tirgotājiem, ražotājiem ir iespēja šo izsekojamību nodrošināt, piesaistot neatkarīgus ekspertus (vērtētājus), vai arī pašiem ar auditiem apmeklēt konkrētos lauksaimniecisko vai citu produktu ražotājus.

Lauksaimniecības produkcija ir un būs viena no ietekmes aprēķināšanai sarežģītākajām sfērām. Proti, ikviens lauksaimnieks var atskaitīties par to, ko viņš ir pircis un lietojis, bet, diemžēl, viņš nevarēs atbildēt un pierādīt savas produkcijas ražošanai izmantotās zemes CO₂ emisijas, jo tādu datu vienkārši nav, vai to iegūšana prasa ilgu laiku un resursus.

Diemžēl, savā praksē, mēģinot rēķināt CO₂ pēdu, nākas secināt, ka precīzie dati ir nepilnīgi un tāpēc jāizmanto grāmatvedības metode, balstoties uz starptautiskajās datubāzēs pieejamo informāciju.

Tātad CO₂ pēdu Latvijā un, iespējams, citās ES dalībvalstīs lauksaimniecības produkcijas ražotājiem rēķinās, balstoties uz citas klimatiskās zonas un augsnes datiem? Tas nozīmē ļoti lielu varbūtību, ka nefinanšu pārskata ilgtspējas ziņojumā tiks atspoguļoti dati, kas neatbildīs realitātei!

Diemžēl, bet pašlaik šādu situāciju pilnībā izslēgt nav iespējams. Ceru, ka līdz brīdim, kad lauksaimniecības produkcijas ražotājiem tiks prasīts to ietekmes CO₂ pēdas nospiedums, Latvijā būs attiecīgi pētījumi par konkrētajām augsnēm un uz tām audzēto kultūru ietekmi uz CO₂ piesaisti un izmešiem.

Šādus pētījumus, piesaistot zinātniekus, var veikt, piemēram, nozaru asociācijas.

Ceru, ka Klimata un enerģētikas ministrija sāks nodarboties ar šo ļoti daudziem zemes izmantotājiem būtisko jautājumu.

Pašlaik vienīgais risinājums būtu izmantot direktīvā paredzētās atkāpes ilgtspējas ziņošanā, norādot, ka attiecīgo datu nav, bet tiek veikti pētījumi, lai varētu balstīties uz zinātnē pamatotiem datiem.

Tas būtu kā ielāps, kas norāda, ka konkrētais zemes apsaimniekotājs ir procesā uz attiecīgo datu ieguvi. Jāņem vērā, ka direktīvas standartu jēga slēpjas tajā, ka uzņēmums apzinās, ka tam ir jādomā par vides un sociālajiem aspektiem. Tas ir sava veida izpratnes tilts, lai ne tikai vārdos, bet arī darbos īstenotu pāreju uz zaļāku un sociāli atbildīgāku ekonomiku.

Ko darīs Latvijas lielākos eksporta ienākumus ģenerējošās nozares uzņēmumi, kuri savu produktu ražošanai izmanto Latvijā iegūstamās koksnes resursus? Proti, lai iegūtu pārstrādājamu apaļkoku, tas jānozāģē, jāatved uz ražotni, turklāt, var nākties saskarties ar dabas draugu kritiku, ka tādējādi tiek radīts kaitējums dzīvajai dabai, vienlaikus, atstājot kokus sapūšanai, tie atšķirībā no jaunaudzēm, kuras piesaista CO₂, tieši pretēji – to ģenerē!

Ilgtspējas ziņojuma sagatavošanas mērķis nav aizliegt jebkāda veida saimniecisko darbību, bet meklēt līdzsvaru starp saimniecisko darbību, apkārtējo vidi un cilvēku, kas dzīvo, un cilvēku, kurš strādā. Un galu galā jau pašlaik ir zinātnē balstīti pētījumi, kuri šo Gordija mezglu var atšķetināt. Mežu esamība Latvijā nenozīmē, ka esam zaļi un vēl zaļāki nevaram būt. Vienlaikus ir skaidrs, ka Latvijā tajās zemēs, kuras nav izmantojamas lauksaimniecībā, būs jāstāda meži. Jebkurai nozarei, kura patērē resursus, bija un būs runa par saprātīgu balansu starp ekonomisko, sociālo un vides pīlāru.

Labi, mežu nozare var stādīt jaunus mežus, bet, ko darīt nozarēs, kuras iegūst dabas resursus, piemēram, kūdru, no kuras gatavotajā substrātā tiek audzēti gan koku stādi, gan dārzeņi un puķes, kas atkal piesaista CO₂ emisijas, bet Eiropā tā tiek uzskatīta par nevēlamu nozari?

Tā ir vēl sarežģītāka joma nekā lauksaimniecība. Kūdras ieguves un to substrātu ražošana Latvijā ir nozīmīgs sektors, vienlaikus Eiropas Savienība šim sektoram nākotni neredz. Un atkal tas nav arguments, lai visu slēgtu un likvidētu, bet gan lai raudzītos, ko varam darīt. Direktīva jau saka: gadījumā, ja uzņēmums konstatē, ka tam ir būtiska ietekme uz klimata pārmaiņām un bioloģisko daudzveidību, ir jābūt pārejas plānam, kā tas rīkosies un kāds ir mērķis un cik tā sasniegšana izmaksās. Šķiet, ka kūdras nozarei ir un būs vajadzīgi pētījumi, kas jau uz zinātniski pamatotiem datiem ļautu pieņemt situācijai atbilstošus lēmumus.

Pietiekami daudz produkcijas Latvija importē, piemēram, metāla izstrādājumus gan būvniecības, gan metālapstrādes vajadzībām. Kurš atbild par metāla ieguves, ražošanas un transportēšanas laikā radītajām CO₂ emisijām un to patiesumu?

Protams, ka ilgtspējas ziņojums un tā standarti attiecas gan uz celtniekiem, gan uz nekustamo īpašumu projektu attīstītājiem, gan būvmateriālu, tostarp arī metāla izstrādājumu, vairumtirgotājiem, kas atbilst direktīvas mērķauditorijas kritērijiem, gan iesaistās piegādes un vērtību ķēdēs ar tiem, kas atbilst šiem kritērijiem.

Pēc būtības pasūtītājs ir tas, kurš var noteikt, kādus metāla izstrādājumus no kāda piegādātāja un valsts vēlas. Un atkal direktīvas pamatā ir šī sektora uzņēmumiem likt aizdomāties un saprast, kāda ir to ietekme uz vidi, sociālajiem aspektiem un vai visi ķēdes posmi ir izsekojami, vai tajos – ārzemēs – nav būtiski ietekmētas vietējās kopienas iedzīvotāju intereses, darbinieki ir saņēmuši taisnīgu un pamatotu atlīdzību u.tml. Tas nozīmē, ka konkrēta metāla, piemēram, alumīnija raktuvēm būtu jābūt sertificētām, bet, ja nav iespējams šādus apliecinājumus saņemt, visticamāk, pašam pasūtītājam jābrauc vai jānolīgst kāds, kuram uzticas, lai pārbaudītu, kas un kā notiek konkrētajā ieguves karjerā vai ražotnē ārzemēs. Piemēram, nozares var veidot pašas savus reģistrus ar atbildīgām izejvielām. Kā vienu no piemēriem var minēt pašlaik tapšanas stadijā esošo tā dēvēto zaļo būvmateriālu datubāzi – reģistru. Uzņēmums šobrīd var paļauties tikai uz dokumentiem, kas pierāda (apliecina) izsekojamību, vai veikt pašpārbaudes. Šobrīd izsekojamības nodrošināšanai vēl netiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas, bet tas ir tikai laika jautājums (piemēram, fintek algoritmi utt.). Jāņem vērā, ka tiem uzņēmumiem, kuru biznesa modeļa pamatā ir ārpakalpojumā piesaistīti darbinieki (ar vai bez aģentūru palīdzības), atbildība par šo darbinieku labklājību ir viens no sociālajiem aspektiem, kas arī būs jāvērtē. Šajā gadījumā par labklājību mēs uzskatām, piemēram, šo darbinieku darba tiesību ievērošanu, cilvēktiesību ievērošanu utml. Pasūtītājam ir jāatbild par ārpakalpojumos noslēgto kompāniju (cilvēku) padarīto un nepadarīto, kā arī to, cik attiecīgie pakalpojumi ir zaļi un droši.

Kā uzņēmums, kurš, piemēram, pasūtījis savā teritorijā esošu puķu dobju ravēšanu un laistīšanu, var pārbaudīt, cik lielu algu nolīgtā persona maksā saviem darbiniekiem?

Varbūt tā pašlaik kādam šķiet neiespējamā misija, bet tas būs jāvar. Būtībā pakalpojuma saņēmējs jau līgumā ar pakalpojuma sniedzēju būs iekļāvis jautājumu par darba samaksu, nodarbinātības kontroles iespējām un risinājumiem, kā arī to, kā tieši pakalpojumi tiks sniegti un kādi pasākumi tiks veikti, lai tos sniegtu videi draudzīgi.

Ja ik uzņēmumam jāspēj noteikt tā CO₂ pēdu, tad arī darba devējiem ir jābūt spējīgiem to izrēķināt, piemēram, cik daudz siltumnīcu gāzu emisiju rodas no darbinieku došanās no darba uz mājām un otrādi. Vai šobrīd ir skaidrs, kā darba devējs varēs secināt, kurš un kā ieradās darbā – ar privāto auto, ar auto, bet kopā ar kolēģi, ar vilcienu, ar sabiedrisko autobusu, kurš kā degvielu izmanto elektrību, kurš izmanto dīzeļdegvielu vai savu divriteni, vai vispār atnāca kājām, jo no pārvietošanās attāluma un veida ir atkarīgs šim nolūkam izdalītais CO₂. Kā to rēķinās? Ik dienu prasot darbinieku atskaiti vai balstoties uz kaut kādiem pieņēmumiem un algoritmiem?

Darba devēji var izstrādāt motivācijas sistēmas, kas darbiniekus motivēs izmantot videi draudzīgākus risinājumus, piemēram, sabiedrisko transportu vai došanos ar kājām. Jau pašlaik ir darba devēji, kuri aicina darbiniekus pārkāpt no iekšdedzes dīzeļdzinēja auto uz elektroauto, nodrošinot attiecīgi šādas iespējas.

Tāpat, ja darba devējs vēlas, lai darbinieki uz darbu un varbūt arī pie klientiem brauc ar velosipēdu, ir jābūt attiecīgai infrastruktūrai, kur velosipēdus novietot, un vēl svarīgāk – iespējas darbiniekiem nomazgāties dušā, jo īpaši, ja ārā ir +30 °C grādu karstums. Vienlaikus C19 pandēmijas laikā ļoti pieauga attālinātais darbs, kas būtiski samazināja CO₂ pēdas lielumu biroja darbiniekiem, kā arī saruka komandējumu apjomi, jo visas tikšanās pārcēla uz elektronisko vidi. Tieši tāpēc daudzi biroji šobrīd pāriet uz daļēji attālinātu darbu, tiek meklēti ekonomiski izdevīgāki risinājumi, iespējams, pārcelšanās uz mazākām telpām vai to iekārtošana efektīvi.

Varbūt darba devējiem līdzās savai ražotnei jābūvē saviem darbiniekiem dzīvojamās daudzdzīvokļu mājas, gluži kā tas bija pieņemts padomju laikos?

Ideja – darbinieki dzīvo tuvāk darba vietai – nav nekas jauns un pārsteidzošs, tā saskan ar ekonomiskās attīstības teoriju. Klasiskais trīsstūris – iedzīvotājs, uzņēmējs un pašvaldība –, kuram īsti jāuzņemas spert pirmo soli, lai veicinātu ekonomisko attīstību? Tā ir pašvaldība, kurai faktiski būtu jābūt tai, kas rada labvēlīgus nosacījumus biznesam, kas arī rada darba vietas, kur vietējiem cilvēkiem strādāt. Bet uzņēmējs nevar atļauties gaidīt. Jau pašlaik ir uzņēmumi, kuri būvē šādu dzīvojamo fondu saviem darbiniekiem. Gribu atgādināt, ka pirms 2008. gada ekonomiskās krīzes arī Latvijā bija darba devēji, kuri apmaksāja darbinieku atvešanu uz darbu un aizvešanu mājās, apmaksāja siltu ēdienu (pusdienas) un pat dzīvošanu.

Vēl ir prasība, ka ikvienam ir jāizvirza mērķi, kā mazināt savu negatīvo ietekmi.

Jā, tāda prasība ir! Ilgtspējas kontekstā būs jāizvērtē un jāsaprot, kādi dati uzņēmumam vispār ir pieejami, kā tie iegūti vai tiem ir izsekojamība. Vienlaikus uzņēmumam pašam sev būs jāizvirza mērķi, lai mazinātu savu negatīvo ietekmi uz vidi. Iespējams, ka šādā savas darbības izvērtējumā uzņēmumam nākas secināt, ka tā saimnieciskās darbības rezultātā rodas atkritumu kalni un milzīgs piesārņojums, kas būs būtisks signāls, lai izvērtētu vai mainītu savu tālāko darbību. Tas nenozīmē saimnieciskās darbības izbeigšanu, bet gan spēju meklēt un atrast risinājumus, kas samazina uzņēmuma saimnieciskās darbības pēdas nospiedumu uz vidi, piemēram, mainot kādas produkta izejvielas, sastāvdaļas. Te ir runa nevis tikai un vienīgi par kaut kādu atskaitīšanos, bet gan izvērstu, rūpīgi pamatotu analīzi, kas balstīta uz datiem ar jēgpilnu izpratni par to, vai esošais biznesa modelis nodara kaitējumu apkārtējai videi un cilvēkiem vai arī nē, nevis pieņēmumiem.

Vai nebūs apņemšanās – samazināsim, piemēram, elektroenerģijas patēriņu par 0,1% –, un ar to pietiks? Turklāt jaunajām ražotnēm būs grūti un ļoti dārgi kļūt vēl energoefektīvākām nekā, piemēram, vecajās ēkās strādājošajām.

Domāju, ka nē, kaut arī ražotnēs ar labākām tehnoloģijām arī elektroenerģijas patēriņa samazinājums par to pašu 0,1% būs nozīmīgs sasniegums, bet vēl iespaidīgāk, ja, palielinot ražošanas apjomus, tiks panākts elektroenerģijas patēriņa samazinājums. Faktiski ļoti tehnoloģiskām ražotnēm mērķis būtu noturēt esošo jau tā augstu pacelto latiņu. Vienlaikus var raudzīties, kā mainīt produkta recepti (izmantojamās sastāvdaļas, materiālus), lai tas kļūtu videi draudzīgāks, tam būtu mazāka CO₂ pēda. Turklāt var raudzīties uz augstākiem rādītājiem ne tikai vides un piesārņojuma, atkritumu, trokšņu, bet arī sociālās ietekmes segmentā – kā tas ietekmēs cilvēka labbūtību, ilgdzīvi un citus aspektus. Latvija ir apņēmusies samazināt atkritumu poligonos noglabājamo atkritumu daudzumu līdz 10% no savāktajiem, kā arī samazināt CO₂ emisijas un kļūt klimata neitrāla. Tas nozīmē, ka ikvienam būs jāpieliek sava roka, lai šos mērķus sasniegtu, jo īpaši, ja Latvijā nav dažu salīdzinoši lielu piesārņotāju, kuriem palīdzot nomainīt tehnoloģijas var nekavējoties iegūt lielu efektu un sasniegt izvirzītos mērķus valstij kopumā. Un vēl jau šajā procesā būtībā uzņēmums nedrīkstēs apgalvot, ka ir klimatam neitrāls, bet varēs teikt, ka ir ceļā uz klimata neitralitāti, jo tā tiks uzskatīta par zaļmaldināšanu ar visām no tā izrietošajām sekām. Ļoti būtiska vērtējumā būs sadaļa attiecībā par darbiniekiem, kāda ir attieksme pret tiem, tostarp kāds ir esošo darbinieku vecums, vai ir jauni darbinieki.

Ja uzņēmumā darbinieku vecums būs 55+, tad jautājums, vai tas var sevi dēvēt par ilgtspējīgu, un, ja vēlas sekmīgi darboties nākotnē, ir jārūpējas par gados jaunu darbinieku piesaisti. Un tā ir tikai vēl viena nianse, jo šīs jaunās prasības ar kājām gaisā apgriezīs daudzu uzņēmumu darbību, liks mainīt vai labākajā gadījumā koriģēt izvēlēto biznesa modeli un arī skatījumu nākotnē.

Pārpublicēts no zemeunvalsts.lv

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

21

Latvijā vēl aizvien attiecībā pret citādi domājošiem tiek pielietotas represijas

FotoAivars Lembergs no Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk - CVK) ir saņēmis atvainošanās vēstuli.
Lasīt visu...

18

Diemžēl man, laimīgajam budžeta iestādes darbiniekam, atvaļinājumā jau atkal nākas izrādīties šajos nicināmajos sociālajos tīklos

FotoManu sociālo tīklu joslu vakar aizpildīja briesmīgi kadri no sabombardētās Ukrainas slimnīcas. Es arī tādus pavairoju. Kādreizējā kolēģe, režisore un producente Žaklīna Cinovska savā "Facebook" laika joslā zem sirdi plosošajām fotogrāfijām bija ierakstījusi tikai vienu teikumu: "Kur ir Dievs?"
Lasīt visu...

18

Arī Latvija ir atbildīga par krievijas raķešu triecienu

Foto2024. gada 8. jūlijā kārtējā necilvēcīgā krievijas raķešu trieciena rezultātā cieta Okhmatdyt bērnu slimnīca Kijivā – viena no svarīgākajām ne tikai Ukrainā, bet arī visā Eiropā. Tas ir kārtējais krievu okupantu kara noziegums pret ukraiņu tautu. Zem gruvešiem joprojām aprakti daudzi ārsti, māsiņas, sanitāri un mazie pacienti.
Lasīt visu...

21

Vai patiesi tiks likvidēts arī Valsts valodas centrs?

Foto“Man jau pērnajā rudenī lika saprast, ka turpinājuma nebūs,” teic Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš, komentēdams savu atlaišanu no darba, kas notiks šā gada 29. septembrī. To “lika saprast” Tieslietu ministrija.
Lasīt visu...

21

Atklāta vēstule māksliniekam Agrim Liepiņam

FotoGodājamais Liepiņa kungs! Domāju, ka ne tikai man, bet arī daudziem gan mūsu novadā, gan citur Latvijā, ziņa, ka plānojat nojaukt Jūsu izloloto Uldevena senlatviešu pili Lielvārdē, bija nepatīkams pārsteigums.
Lasīt visu...

3

Ievērtējiet – tagad es esmu viedās administrācijas ministre un nekad neesmu dzīvojusi tik labi kā tagad!

FotoLatvijas daba ir mūsu bagātība, kas cauri gadsimtiem veidojusi mūs par zemi, kurā dzīvojam šodien. Mūsu senči, prasmīgi izmantojot dabas resursus, ir uzkrājuši kapitālu un radījuši pievienoto vērtību, būvējot Latviju par labklājības valsti. Kaut arī mums daudz vēl ir ko darīt cilvēku dzīves līmeņa celšanā, jāatzīst, ka nekad neesam dzīvojuši tik labi kā tagad.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Golubeva – tautas bojāejas vētrasputns

Varas bļodlaižas medijos izvilkuši no politiskās mēslaines latviskoto krievu lesbieti Mariju Golubevu. Bābiešu mīlestības priesteriene savulaik pabijusi iekšlietu ministra tronī. Tolaik...

Foto

Rezultātu nav tāpēc, ka nav mērķu un atbildīgo, – vai tas dzelzceļš, mangāns, tiesas vai ugunsgrēki...

Ziņa, ka mangāna rūdai uz Latvijas dzelzceļiem ir pienākušas beigas,...

Foto

Kas tas par ekonomiski pamatotu projektu, kura dēļ jālien parādos un jāceļ nodokļi?

Vai satiksmes ministrs ir izvērtējis un iesniedzis visas alternatīvas Rail Baltica sakarā? Manuprāt,...

Foto

Vasaļa psiholoģiskā projekcija

Cilvēkiem, reizēm veselām ļaužu grupām, ir grūti pieņemt pašcieņu traumējošus faktus. Tad ieslēdzas psiholoģiskā aizsardzība. Viens no mehānismiem ir psiholoģiskā projekcija, kad savas negatīvās...

Foto

Džordža Orvela stāsts par „Jauno Vienotību”

Orvela domas attiecas arī uz mūsdienu korumpēto partiju „Jaunā Vienotība”, kas ilgstoši vada valdību. Tāpat kā "Dzīvnieku fermā”, kur sākotnējie...

Foto

Kurš šitiem mērkaķiem iedeva granātu?

Ar Rail Baltica sarunas turpinās pa riņķi. Faktiski politiķi mēģina kaut kur nogrūst atbildību, kaut atbildīgo loks jau turpat ir - viņi paši....

Foto

Izlaupīts ražošanas uzņēmums. Seši gadi pēc uzbrukuma

2024.gada 19.jūlījā iestāsies melnā jubileja. Seši gadi pēc ekonomiskā un reideriskā uzbrukuma ražošanas uzņēmumam Ventspils ielā 63 b, Rīga....

Foto

Lūgums izvērtēt iespējamu nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšanu Jēkabpils novada attīstības pārvaldē

Lūgums izvērtēt iespējamu nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšanu Jēkabpils novada attīstības pārvaldē: domes izveidots birojs, iepirkumu...

Foto

„Rail Baltica” projekts - deputātus sāk pārņemt panika

Rail Baltica projekts - deputātus sāk pārņemt panika. Tā varētu raksturot Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas trešdienas sēdes...

Foto

Kā tikt galā ar „Rail Baltica” projekta septiņkārtīgo sadārdzinājumu un naudas trūkumu?

Ģeniāla doma - sadārdzināt vēl vairāk. „Rail Baltica” gadījumā tas nozīmē aizņemties naudu uz...

Foto

Likumprojekta nepārprotamības aritmētika

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs aicina parlamentāriešus ātrāk izskatīt trešajā lasījumā grozījumus Civilprocesa likuma 594.pantā, jau tagad, 20. jūnijā, pirms Jāņiem....

Foto

Lai nodrošinātu igauņiem vilcienu uz Eiropu, latviešiem pamatīgi jāceļ nodokļi?

Pēc gadiem divdesmit igauņi, baudot poļu alu, pa vilciena logiem vēros jostas savilkušos latviešus sērīgi raugāmies...

Foto

"Rail Baltica" projekts kā aklās zarnas izgriešana caur papēdi

“Pašlaik nav kārtīga saimnieka “Rail Baltica” īstenošanai”, “Valdība nav iestāde, kas apmaksā rēķinus”, “Premjere Siliņa parāda nostāju...

Foto

Vairums mikroģeneratoru īpašnieku būs spiesti pāriet uz dinamiskās enerģijas uzglabāšanas sistēmām

Apritējis vairāk nekā mēnesis, kopš ieviesta jaunā elektroenerģijas neto norēķinu sistēma un mājsaimniecībās uzstādīto mikroģeneratoru...

Foto

Vai bēdīgi slavenais Raimonds Lejnieks – Puķe mēģina apkrāpt tautu?

Ja pēdējos gados mēs esam uzmanīgi sekojuši līdzi gan politikai, gan masu mediju ziņām, tad mums...