Bjušā iekšlietu ministra Eklona pieņemšanā darbā „Rīgas ūdenī” saskatāmas politiskās partijas „Attīstībai/Par” nelikumīgas finansēšanas pazīmes
Pietiek lasītājs11.07.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēlos informēt par, iespējams, prettiesisku rīcību, ko savā darbībā ir pieļāvusi SIA "Rīgas ūdens" (turpmāk – RŪ) vadība un amatpersonas, kas veica darbinieka atlases procesu amatam “Drošības pārvaldnieks SIA "Rīgas ūdens" Iekšējās drošības daļā” un noslēdza darba līgumu ar atlasi izturējušo, iespējams, “visatbilstošāko” pretendentu.
Vismaz tiesiskā uzņēmumā, KAS TURKLĀT SAVĀ DARBĪBĀ BALSTĀS UZ TIESLIETU MINISTRIJAS IZSTRĀDĀTO KORPORATĪVĀS PĀRVALDĪBAS KODEKSU, un atklātā, godīgā konkursā parasti tā notiek, ka darba līgums tiek slēgts ar darbinieku, kurš ir atzīts par atbilstošāko konkrētajam amatam izvirzītajām prasībām. Taču – vai šāds tāds princips ir saistošs SIA “Rīgas ūdens” vadībai? Jāpavērtē.
Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju kā atbilstošākais kandidāts uz minēto amatu “Drošības pārvaldnieks Iekšējās drošības daļā” kopš jūnija sākuma ir pieņemts kādreizējais Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks, kādreizējais Krišjāņa Kariņa valdības iekšlietu ministrs (laikā no 26.05.2022.-14.12.2022.) Kristaps Eklons, kurš plašāk zināms nu jau kā kustības “Par” (kura, kā saka, šobrīd ir “pie varas” Rīgas domē jeb ietilpst Rīgas domes koalīcijā) politiskais dalībnieks. Viss jau būtu labi, ja būtu šis patiesi būtu atbilstošākais kandidāts uz šo vakanci.
Ņemot vērā to, ka K.Eklona CV ir publiski pieejams internetā (ieskatam pievienoju hipersaiti: https://www.mk.gov.lv/lv/darbinieks/kristaps-eklons), varam pavērtēt, cik atbilstoša ir bijusi K.Eklona kandidatūra uz šim amatam konkursā izvirzītajām prasībām. Ak, jā, amata konkursa sludinājums vairs nav publiski pieejams www.cv.lv (pieļauju, ka var izprasīt no arhīva), bet man par laimi ir saglabāti šī amata konkursa sludinājuma printscreen.
Tātad: iziesim cauri būtiskākajām RŪ prasībām salīdzinājumā ar K.Eklona CV pieejamo informāciju.
|
RŪ prasība (kas formulēta ar tekstu “SAGAIDĀM, KA TEV IR”): |
Info no K.Eklona CV |
Komentārs |
|
Augstākā izglītība, vēlams organizāciju drošības jomā |
1993 – 1997 - Maskavas Ugunsdrošības akadēmija, augstākā ugunsdrošības inženiera izglītība, tehnisko zinātņu maģistra grāds |
Skaidrs, ka šī izglītība noteikti NAV organizāciju drošības jomā. Taču, tā kā RŪ pārvaldībā ir kritiskās infrastruktūras objekti, vai ir adekvāti, ka šādā amatā tiek pieņemts kandidāts, kas izglītību ir ieguvis Krievijā? Turklāt – no kura normatīvā akta izriet tas, ka RŪ ir tiesīgs pieņemt darbā cilvēkus, kam nav LR akreditētā augstskolā iegūta augstākā izglītība? Jeb izglītība, kas iegūta Krievijā, nu jau pielīdzināma LR iegūtajai izglītībai? |
|
Drošības jomas profesionāla darba pieredze valsts un pašvaldību institūcijās vai dažādu nozaru kapitālsabiedrībās vai drošības nozares kapitālsabiedrībā vismaz 5 gadi |
1992 – 1995 - Ugunsdrošības tehniskā skola, pasniedzējs 1995 – 2022 VUGD dažādos komandiera/priekšnieka/ vietnieka amatos 2022-2022 iekšlietu ministrs |
Šai drošības jomas pieredzes prasībai, lasot gramatiski izvirzītās prasības konstrukciju, ir 3 daļas: 1) Pieredze valsts un pašvaldību institūcijās, vai 2) Pieredze dažādu nozaru kapitālsabiedrībās, vai 3) Pieredze drošības nozares kapitālsabiedrībā. No K.Eklona CV skaidri redzams, ka laikā līdz 2022.gada decembrim viņa pieredze šai prasībai neatbilst. Varbūt laikā no 01.01.2023.līdz šim brīdim viņš kaut kur kādā kapitālsabiedrībā par šiem jautājumiem ir strādājis, bet tie noteikti nebūs “vismaz 5 gadi”. BET ŠĪ IR OBLIGĀTĀ (NEVIS VĒLAMĀ) PRASĪBA!!! |
|
Pieredze vadošā amatā drošības nodrošināšanas jomā vismaz 3 gadi |
1992 – 1995 - Ugunsdrošības tehniskā skola, pasniedzējs 1995 – 2022 VUGD dažādos komandiera/priekšnieka/ vietnieka amatos 2022-2022 iekšlietu ministrs |
ŠEIT varētu pievilkt VUGD dienesta gadus, jo ugunsdrošības joma tomēr ir drošības joma. Tiesa – vai ir stratēģiski atbildīgi uzņēmuma (kura sastāvā, atgādinu, ir kritiskās infrastruktūras objekti) iekšējās drošības jomas pārraudzību nodot bijušajam ilggadējam VUGD darbiniekam, tas jau jāvērtē RŪ padomei un kapitāldaļu turētājam. |
|
Pieredze, kas balstīta zināšanās par personas datu un valsts noslēpuma un klasificētās informācijas aizsardzības jomu |
CV informācija, kas apliecinātu K.Eklona pieredzi darbā ar personas datiem, valsts noslēpumu un klasificētās informācijas aizsardzību nav |
Šī vispār ir ļoti interesanta prasība. Man patiesi interesanti, vai RŪ paši saprot, kā definējuši šo prasību? Neviens no K.Eklona publiski pieejamā CV ierakstiem neliecina, ka viņam būtu jebkāda pieredze, kas balstīta zināšanās par personas datu un valsts noslēpuma un klasificētās informācijas aizsardzības jomu. |
Šajā pašā RŪ sludinājumā norādīts, kādu amata pienākumu izpilde tiks sagaidīta no šī visatbilstošākā darbinieka. Man jautājums – kā RŪ iedomājas, ka K.Eklons spēs izpildīt visus tos amata pienākumus, kas viņam jāveic, ja viņa līdzšinējā pieredze neliecina, ka viņam būtu izpratne par uzņēmuma iekšējās drošības pārvaldības jomu? Vai arī RŪ ir pilnīgi vienalga, kā Eklons pilda šos pienākumus? Vai varbūt K.Eklona noalgošana darbā bija politiskais norādījums no Rīgas domes vadības? Tā neviļus gribas domāt, jo tā jau tikai nejauša sakritība, ka K.Eklons savulaik bija politiski sasaistījies ar Rīgas domē šobrīd pie varas esošo „Attīstībai/Par”.
SIA "Rīgas ūdens" ir Rīgas valstspilsētas pašvaldībai piederošs uzņēmums. 100% kapitāla daļu turētājs ir Rīgas valstspilsētas pašvaldība. Tātad uz RŪ attiecas publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums.
RŪ ir izstrādājusi un apstiprinājusi savu Personāla atalgojuma un atlases politiku, kuras 46.punktā noteikts, ka “pamatkritēriji, izvēloties darbiniekus atbilstoši amata profila prasībām, ir profesionalitāte (izglītība, darba pieredze, rekomendācijas) un motivācija”. Vai šis 46.punkts nebija saistošs, atlasot Kristapu Eklonu? Vai K.Eklona profesionālās atbilstības vērtēšana nebija nepieciešama, jo K.Eklonam bija/ir atbilstoša politiskā piederībā pie atbilstošas politiskās partijas, kas šobrīd ir pie varas Rīgas domē?
Vai K.Eklona pieņemšanā darbā RŪ nav saskatāmas politiskās partijas „Attīstībai/Par”, iespējams, nelikumīgas finansēšanas pazīmes?
Saskaņā ar Komerclikumu kapitālsabiedrības valde nes atbildību par kapitālsabiedrības finanšu līdzekļu atbilstoši izlietojumu! Vai par finanšu līdzekļu atbilstošu izlietojumu var uzskatīt algas maksāšanu, iespējams, fiktīvi organizētā amata konkursā izvēlētam darbiniekam, kas, kā izskatās no publiski pieejamas informācijas, šķiet ir profesionāli neatbilstošs vismaz vairākām RŪ amata prasībām, bet pēc politiskās piederības atbilstošs darbinieks?
Šķiet, ka būtu nepieciešams veikt pārbaudi un pārliecināties, vai tiešām uz šo amatu nebija pieteikušies citi, reāli atbilstoši pretendenti, kuri tika noraidīti, jo vajadzēja taču nodrošināt darbu K.Eklonam.. Un tāpat, iespējams, būtu nepieciešams izvērtēt RŪ valdes un darbinieku atbildību, kas veica K.Eklona atbilstības amata konkursā noteiktajām prasībām vērtēšanu!
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
