Bordāna dīvainais tvīts liek domāt par jaunā romāna „justīcijas ministra Mordāna” reliģiozajiem pārdzīvojumiem
PIETIEK07.11.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Piektdienas vakarā sūtot ziņas, pirmdienas rītā brīnīsies. TM kļūdainā ziņa tiks atsaukta. Meteorīts lidos garām. Bankām naudas pietiek. Valsts apvērsums nav plānots. Un baznīcas tikai vakcinētajiem. Kaut gan... Kur loģika? Nevakcinējoties Dievu var satikt ātrāk!” – šādu savdabīgu vēstījumu nedēļas beigās sociālajā tīklā Twitter izplatīja pašreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns, liekot pat pazīstamajam adventistam Aidim Tomsonam komentēt: „Mjā, šodien uzzināju par jaunu ministra personības šķautni. Inčīgi :-D.” Bet vai tiešām šī ir jauna šķautne? Pietiek šodien publicē nelielu fragmentu no jaunās Indriķa Latvieša grāmatas „Nāve” („Bailes – 4”), kurā sniegts ieskats „caurcaurēm izdomāta justīcijas ministra Jāņa Mordāna” reliģiozajos pārdzīvojumos.
„Tas Kungs vairs nerunāja ar savu pazemīgo kalpu Jāni… nē, ne jau Jāni – Joahimu, kā Jānis Mordāns bija zināms saviem īstajiem brāļiem un kā viņš pats arī jutās jau sen, sen, kopš tās brīnumainās dienas, kad…
Bet to dienu un tās notikumus nedrīkstēja ne tikai skaļi pieminēt – pat pārāk bieži par to domāt nevajadzēja. Tam Kungam tas nepatika, to Viņš pats savam kalpam Joahimam bija licis skaidri saprast. Nevajadzēja likt Viņam kaut ko teikt divreiz. Tā Kunga dusmas varēja būt tikpat visaptverošas un milzīgas kā Viņa mīlestība un vēlīgums. Mordāns bija redzējis, kā tas notiek. Redzējis un piedzīvojis.
Savu kalpu Joahimu Tas Kungs savā vēlībā pēdējos gados bija pacēlis neredzētos augstumos un ļāvis viņam pēc visiem meklējumiem un zaudējumiem gan iegūt pašam savu partiju, gan ieņemt justīcijas ministra un ministru prezidenta vietnieka amatu, gan to visu saprātīgi un viedi izmantot, lai paveiktu daudzus svarīgus un nozīmīgus darbus savu īsteno brāļu un kopīgās lietas vārdā, gan… visu pat bija grūti uzskaitīt. Tas bija tik lieliski, tik pasakaini, tik neiedomājami.
Un tagad… tagad Tas Kungs ar viņu vairs nerunāja. Nerunāja trīs nedēļas, četras dienas un astoņas… nē, tagad jau deviņas stundas. Kāpēc, kāpēc, par kādu grēku – prātā urbās tikai viena vienīga drudžaina doma. Mordāna roka krampjaini sažņaudza sauju svēto Jeruzalemes smilšu, kas vienmēr bija viņa žaketes kabatā. Vismaz kaut kāds atbalsts, lai neteiktu vairāk…
Mājās viņam svēto smilšu bija vesela kaste… nē, goddevīgāk būtu teikt – šķirsts, un Jānis-Joahims, izmantojot Tā Kunga dāvāto augsto amatu un tā dotās iespējas, šīs smiltis pa šķipsnai vien bēra ministrijas darbiniecēm kabatās. Tumsonīgās kundzītes paklusām vīpsnāja un vēl slēptāk viebās, bet neuzdrīkstējās iebilst. Nesaprata, kāda brīnumaina velte viņām tiek pasniegta. Nekas, gan jau kādreiz, gan jau kādreiz…
Līdz pat tumsas melnajam brīdim pirms trim nedēļām, četrām dienām un nu jau deviņām stundām Tas Kungs savu pazemīgo kalpu Joahimu bija, tā teikt, gandrīz vai vedis pie rokas, rādījis pareizo ceļu, iedvesmojis, regulāri teicis viņam priekšā īstās domas un atpestījis no visa ļauna. Tiešām – atpestījis! Tam bija pierādījumi – cieti kā klints!
Nenovīdīgi ļaudis ar melnām dvēselēm pat bija uzrakstījuši ziņojumus Satversmes apsardzības birojam par justīcijas ministra “dīvaino aizraušanos” un tātad arī neuzticamību. Taču Tas Kungs parādīja savu spēku – biroja direktors Mīzītis noslimoja vairākus mēnešus, atgriezās darbā jau ratiņkrēslā un bija pazaudējis jebkādu interesi izvērtēt šos nomelnotāju ziņojumus.
Un tad pēkšņi… nē, Tas Kungs neizrādīja ne dusmas, ne neapmierinātību, vispār neko. Nebija nekādu zīmju, ka brālis Joahims kaut ko būtu darījis nepareizi vai kaut kur kļūdījies. Tas Kungs vienkārši apklusa. Apklusa – un viss. Ne čuksta vairāk. Vispār nekā. Klusums. Klusums. Klusums.
Sākumā Mordāns neko daudz nesatraucās. Šādi klusēšanas brīži bija gadījušies arī iepriekš. Tas arī bija tikai loģiski – lai cik Tas Kungs būtu visspēcīgs un visvarens, Viņam vienalga bija tik neizmērojami daudz darāmā, ka Viņa kalps Joahims nevarēja cerēt uz pastāvīgu tēvišķīgu atbalstu. Vajadzēja mācīties pieticību un pazemību – to, ko Mordāns mēģināja ar personisko piemēru mācīt arī citiem.
Taču dienas ritēja, bet Tā Kunga balss brāļa Joahima lūgšanu telpā joprojām neatskanēja. Sākotnējās klusās bažas Mordāna sirdī pārauga aizvien skaļākā nemierā, tad sākās jau regulāras baiļu lēkmes un beigās gandrīz vai nepārtraukta panika. Klusums kļuva griezīgi neizturams – bet nekas nemainījās. Nekas. Pilnīgi nekas.
Ko tikai Mordāns neizmēģināja, lai atgūtu spēju sadzirdēt To Kungu – jo par to viņš, protams, nešaubījās, ka vaina ir tieši un tikai viņā, necienīgajā un grēcīgajā. Draudzes kalpojumos viņš bija pirmais, ziedojumos tāpat, lūgšanās nebija neviena cītīgāka par viņu – un nekas nelīdzēja.
Tas Kungs vienmēr bija teicis, ka darbi ir svarīgāki par vārdiem, un Mordāns darīja, ko varēja. Viņš bija vēl neiecietīgāks pret ļaunu ceļu staigātājiem, valdības sēdēs vēl asāk iebilda pret lēmumiem, kuros bija skaidri jaušama sēra dvaka, un savā Justīcijas ministrijā bez garākas domāšanas atlaida dažas grēka pagales, kas acīmredzami stāvēja uz nepareizā ceļa.
Ministrijas valsts sekretārs gan cik necik mēģināja pretoties un iebilst, apgalvojot, ka divi no atlaižamajiem esot valstiskās lietās īpaši neaizvietojami, – bet kurš gan uztraucās par tādām ģeķībām, kad runa bija par Tā Kunga lietu. Bet joprojām nekas nelīdzēja. Nekas.
Mordāns vēl vairāk izkritās miesās, naktīs faktiski negulēja, pārstāja skūties, aizvien grūtāk viņam bija noturēties pret ļauno, ja vairs nebija sajūtas un pārliecības, ka aiz muguras stāv neizmērojamais spēks, labestība un mīlestība, kas ir Tas Kungs. Vai Viņš tur vispār vairs stāvēja? Vai arī Viņa vietu paklusām bija ieņēmis kāds cits – ar sēra dvaku un āža kāju?
Izmisuma dzīts, Mordāns pat aizgāja pie valsts vislabākā LORa, lai pārliecinātos, vai kaut kas slikts nav noticis ar viņa dzirdi. Protams, viss bija kārtībā, un vairākas dienas viņam bija kauns par šo savu patiesībā jau atklāti ķecerīgo, nožēlojamo un nepiedodamo rīcību, kas robežojās ar ticības noliegšanu. Kā gan viņš varēja kaut iedomāties, ka To Kungu dzird ar ausīm, nevis ar dziļi ticīgu sirdi un dvēseli…
Kā jau tas parasti notiek, brīnums atgadījās vismelnākā izmisuma stundā – vai vismaz brīnuma apsolījums. Viņa draudzei – kaut arī tā nebija nekāda oficiāli reģistrēta draudze, Tam Kungam noteikti nepatika šādas birokrātiskas formalitātes – pašai sava dievnama nebija, un līdz šim arī Mordānam tāds nebija šķitis vajadzīgs. Pilnīgi pietika ar saiešanas telpām, kur kopīgi pielūgt To Kungu un gremdēties sarunās…”
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
