Brīvības pieminekļa iekšienē gaidīti tikai smalki cilvēki ar smalkiem ciemiņiem
PIETIEK11.12.2012.
Komentāri (46)
Iesaki rakstu: 
Kad bijušais leģionārs Juris K. vēlējies pirms Lāčplēša dienas iekļūt Brīvības pieminekļa iekšienē esošajā Goda istabā un, iespējams, pat uzkāpt pieminekļa smailē, Rīgas Pieminekļu aģentūra uz viņa lūgumu nav pat atbildējusi. Toties, kad Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere TV raidījuma ietvaros nesen vēlējās Brīvības pieminekļa iekšienē uzņemt savus „ciemiņus” – četrus citus politiķus, aģentūra šādu iespēju labprāt deva.
Kad pagājušā gada 17. novembrī pēc restaurācijas darbu pabeigšanas tika atklāta Brīvības pieminekļa iekšienē esošā Goda istaba, kuru iesvētīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis (attēlā) paziņoja, ka dažas reizes gadā arī rīdziniekiem tikšot dota iespēja paviesoties šajā īpašajā telpā.
Taču Gailītis noklusēja, ka runa ir tikai par smalkiem cilvēkiem un ka „parastajiem rīdziniekiem” iekļūšana šeit ir faktiski neiespējama. Nesen Pietiek saņēma vēstuli no bijušā leģionāra Jura K., kurš rakstīja, ka, vēloties pirms Lāčplēša dienas iekļūt pieminekļa iekšienē esošajā Goda istabā un, iespējams, pat uzkāpt pieminekļa smailē, vērsies ar lūgumu pie Rīgas Pieminekļu aģentūras, taču tā uz viņa lūgumu nav pat atbildējusi.
Tomēr izrādās, ka smalkākiem cilvēkiem šāda iespēja tiek dota pēc pirmā pieprasījuma, turklāt vēl ļaujot uzstāties kā Goda telpas namatēviem vai namamātēm. Aizvadītajā nedēļā TV raidījumā Gandrīz ideālas vakariņas varēja vērot, kā Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere Brīvības pieminekļa Goda telpā kā namamāte uzņem četrus citus politiķus - Imantu Parādnieku, Ingrīdu Circeni, Danu Reiznieci-Ozolu un Valēriju Agešinu, ļauj ierakstīties viesu grāmatā un uzkāpt pieminekļa smailē.
Ne Rīgas Pieminekļu aģentūra, ne tās vadītājs Gailītis otrdien nevēlējās atbildēt ne uz vienu jautājumu par to, kādā veidā aģentūra izšķiro, kurš lūdzējs un kādi iemesli ir pietiekami šādas atļaujas iegūšanai, un par to, kāda motivācija jāizmanto, lai tiktu pie Saeimas deputātes „sarunātās” īpašās iespējas – uzstāties kā „Brīvības pieminekļa namamātei”.
Taču par to, ka „parastie cilvēki” Goda telpā nav gaidīti viesi, Pietiek pārliecinājās, nosūtot Pieminekļu aģentūrai lūgumu vienkārša rīdzinieka Ivo vārdā: „Noskatījos TV, ka Saeimas deputātei Lībiņai-Egnerei bija dota iespēja uzņemt ciemiņus Brīvības pieminekļa Goda telpā. Arī es gribētu uz līdzīgiem noteikumiem sarīkot nelielu ļoti cienījamu ciemiņu uzņemšanu minētajā telpā. Sakiet, lūdzu, kā es to varu darīt? Kam jāraksta pieteikums, cik ilgu laiku pirms pasākuma, kāds ir cenrādis, kur ar to varu iepazīties? Kāds ir maksimālais ieaicināmo cilvēku skaits?”
Pieminekļu aģentūra šo „vienkāršā rīdzinieka” lūgumu ignorēja, uz to tāpat kā uz Jura K. lūgumu vispār neatbildot.
Savukārt deputāte Lībiņa-Egnere otrdien nevēlējās atbildēt ne uz vienu no Pietiek jautājumiem par to, kādā tieši veidā viņa guva iespēju uzņemt viesus Brīvības pieminekļa Goda telpā, ar ko tieši viņa saskaņoja šo iespēju, kādā formā tas notika un kādu apmaksu un pēc kāda cenrāža viņa veica par šīs telpas izmantošanu.
Foto no Rīgas Pieminekļu aģentūras mājas lapas
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.