Iesaki rakstu: 
Lai arī Valsts drošības komiteja (VDK) tika likvidēta 1991. gada 3. decembrī, tomēr šīs iestādes iedibinātā kultūra un metodes dzīvo vēl aizvien. 1954. gadā VDK tika dibināta 4. pārvalde - cīņai ar pretpadomju elementiem. Šīs pārvaldes metodes, īpaši vajāšanas un iebiedēšanas metodes, ir Rīgas Centrālcietuma amatpersonu (daudzu, ne visu) ikdienā veicamo amata pienākumu sarakstā.
Rīgas Centrālcietuma Uzraudzības daļā strādā Vidvuds Rečs (attēlā). Šī amatpersona, ikdienā veicot amata pienākumus, pielieto vairākas no VDK izstrādātām metodēm (ne tikai attiecībā pret ieslodzītajiem, bet arī pret darba kolēģiem) - iebiedēšana, apzināta maldināšana, šantāža, apmelošana, aizliegtu priekšmetu piemešana nolūkā tos izņemt un šantažēt personu, vervēšana, t.i., pielietojot šantāžu, liek vākt informāciju par citiem un nodot to viņam.
Tiek pielietots psiholoģiskais terors attiecībā pret personām, kuras atļaujas kaut ko iebilst vai pat uzrakstīt. Šis terors izpaužas gan kā iebiedēšana un vajāšana, gan it kā likumīgu metožu pielietošana savtīgos (biezi vien atriebības vadītos) nolūkos. Piemēram, intensīva un regulāra personas un tās mantu pārmeklēšana (neapšaubāmi ir arī gadījumi, kad to prasa drošības apsvērumi) bez pamatota iemesla, tādējādi radot personai regulāras neērtības un veicinot bezspēcības un mazvērtības sajūtu.
Piemērs nav izsmeļošs, bet gan ilustratīvs. Šādi V. Rečs rīkojas ikdienā, un tie nav viens, divi vai pieci gadījumi. Šā gada 3. augustā minētā amatpersona darbā ieradās 6:15, kaut arī darbs sākas 8:00, un mērķtiecīgi devās uz 5. korpusa 3. vienību (kuras ieslodzītie bija uzrakstījuši sūdzības par šīs amatpersonas rīcību) nolūkā atriebties par sūdzībām.
Rezultātā tika sastādīti vairāki ziņojumi par nepareizi saklātām gultām, vizītkartes nepiestiprināšanu pie apģērba cilvēkam, kurš mazgājās, jo nesen bija pamodies, un tikai tādēļ nebija uzlicis vizītkarti. Kaut arī pārkāpumi nav smagi, tomēr tas tiek darīts, jo arī nebūtisks ziņojums var būt iemesls augstākas pakāpes nepiešķiršanai un būtiski kavēt ieslodzītā iespēju atbrīvoties pirms termiņa.
Šajā pat dienā, atriebības vadīts, V. Rečs saviem kolēģiem norādīja, ka esot informācija, ka minētie ieslodzītie (kuri rakstīja sūdzības) glabā narkotikas (kuras protams netika atrastas), un kopā ar kolēģiem devās veikt 4 stundu vienas kameras kratīšanu, kuras laikā tika izvandīts un salauzts kameras aprīkojums.
Nolūkā parādīt varu un radīt vēl lielākas neērtības V. Rečs izņēma - it kā uz pārbaudi - personīgo tehniku. Pārbaudes laikā nekas atrasts netika. Šādi V. Rečs rīkojās arī nākamajā dienā, t.i. 4. augustā veica atkārtotu kratīšanu un tehnikas izņemšanu. Papildus no nosūtītās bildes redzams, ka V. Rečs nekautrējas lietot telefonu darba laikā, bet ne darba vajadzībām.
24. jūlijā ieslodzītajam, kurš arī bija sūdzējies par V. Reča rīcību, tika izņemts radio uz pārbaudi, ieslodzītajam kategoriski tika paziņots, ka vai nu jāziņo un jāsadarbojas ar V. Reču, vai arī radio tiks atrasts aizliegts priekšmets. Ieslodzītais no sadarbības atteicās. Radio tika atvērts, un tajā atradās ielodēts rūteris.
Jānorāda, ka pārbaudes gaitā konstatēts, ka ieslodzītajam apzināti izsniegts cits radio (cits modelis, krāsa, dizains un sērijas numurs), t.i. ne tas, ko radinieki pienesumā bija nodevuši. Un arī konstatēts, ka aizsargplombes (speciālas uzlīmes) līdz radio atvēršanai, ko veica V. Rečs, nebija bojātas t.i. nevar atvērt radio tās nesabojājot. Līdz ar to saprotams, ka, kopš ieslodzītajam radio tika izsniegts, tas nav bijis atvērts. Turklāt rūteris bija ielodēts, ko kameras apstākļos nav iespējams izdarīt.
Pārkāpums tika konstatēts vien dažas dienas, pirms ieslodzītajam bija jādodas uz izvērtēšanas komisiju, kur tiktu lemts jautājums par augstākās pakāpes piešķiršanu. Lēmums sakarā ar pārkāpuma konstatēšanu bija negatīvs ieslodzītajam. Jāpiebilst, ka ieslodzītajam šis bija pirmais šāda veida pārkāpums. Būtu ieslodzītais piekritis sadarbībai ar V. Reču, pārkāpums netiktu konstatēts.
Kā jau minēju, šādas situācijas ar V. Reča dalību notiek bieži, taču sūdzības par šīs amatpersonas nelikumībām tiek izskatītas virspusēji un pavirši. Iespējams, pie vainas šīs amatpersonas tēvs, kurš visādi cenšas atbalstīt dēla karjeras izaugsmi. Tomēr šāda nesodāmība rada visatļautību...
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.