Centrālcietuma vadība neredz jēgu rūpēties par slimajiem ieslodzītajiem
Pietiek lasītāja08.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tiesībās ir pazīstams jēdziens „krietna un rūpīga saimnieka rūpība”. Laba saimnieka rūpība ir tas uzmanības un atbildības slieksnis, pēc kura tiek mērota personas atbildība par jebkura trūkuma, bojājuma vai zaudējuma atlīdzību. Ja persona ir ievērojusi „krietna un rūpīga saimnieka rūpību”, veicot savus pienākumus, tad tā nenes atbildību par nodarītajiem zaudējumiem. Tomēr nedz Civillikums, nedz Komerclikums, nedz kāds cits dokuments nenosaka konkrētu laba saimnieka rūpju robežu.
Jēdziens „krietns un rūpīgs saimnieks” cita starpā ietver personas pienākumu:
- ievērot normatīvos aktus, kas nozīmē, ka persona atbild ne tikai par savu, ar likumu noteikto, pienākumu izpildi, bet arī kopumā par to, lai no tās izrietošā struktūra, organizācija vai saimniecība ievērotu savus pienākumus savas darbības likumību;
- ievērot struktūras, organizācijas vai saimniecības iekšējo regulējumu, kompetenču un prasmju sadalījumu;
- ievērot struktūras, organizācijas vai saimniecības lēmējinstitūcijas lēmumus, pie nosacījuma, ka dalībnieku sapulces pieņemtie lēmumi nav pretēji likumiem un labiem tikumiem;
- būt lojālam un uzticamam pret struktūru, organizāciju vai saimniecību un tās dalībniekiem, kas nozīmē, ka personai ir aizliegts rīkoties savu privāto vai trešo personu interesēs;
- rīkoties ar vislielāko rūpību, pieņemot lēmumus par struktūras, organizācijas vai saimniecības darbību, tās vadību un pārvaldību. Jāatzīmē, ka jebkurā lēmuma pieņemšanā, darījuma noslēgšanā un jebkuru citu darbību veikšanā persona nedrīkst pielaist pat vieglu neuzmanību. Tāpēc katrā lietā, darījumā vai darbībā personai ir jārīkojas maksimāli efektīvi, precīzi un tiesiski prognozējot iespējamā lēmuma sekas.
Lai arī krietna un rūpīga saimnieka rūpības jēdziens nekur tiešā veidā nav definēts, no tiesību teorijas un judikatūras izriet, ka papildus visam iepriekš minētajam no laba saimnieka cita starpā tiek sagaidīts, lai tas sev piešķirtās pilnvaras izmantotu labā ticībā, saimniecības vislabākajās interesēs un nekādu citādu motīvu vadīts.
Kopš Padomju Savienības laikiem par "saimnieku" tieslietu nozarē tiek dēvēti cietuma priekšnieki. Šāds cietuma priekšnieka tituls cirkulē pamatā pašu ieslodzīto vidū. Bet šādam apzīmējumam ir sava loģika. Nav noslēpums, ka tieši cietuma priekšnieks ir galvenā figūra cietuma pārvaldībā. Līdz ar ko viņa rīcība ir pakļaujama krietna un rūpīga saimnieka rūpības jēdziena izvērtējumam.
Rīgas Centrālcietums ir lielākais cietums Latvijā. Attiecīgi šāda mēroga cietumam ir nepieciešams atbilstošs "saimnieks". Vai šāds "saimnieks" tur ir? Drīzāk nē nekā jā. Gan attieksme pret personālu un ieslodzītajiem, gan attieksme pret saviem pienākumiem un pārvaldībā esošo objektu - cietumu norāda uz to, ka Latvijā lielākā cietuma priekšnieks ne vien ir slikts "saimnieks", bet arī ir imūns pret jebkāda veida atbildību. Un, kā zināms, nesodāmība rada visatļautību. Tā tas ir noticis arī šoreiz.
Par labu "saimnieku" un cilvēku kopumā var spriest pēc viņa attieksmes pret vājākajiem/mazāk aizsargātākajiem. Šo testu Rīgas Centrālcietuma priekšnieks ir izgāzis. Ilgu laiku (vairākus gadus) slimie ieslodzītie, kuriem ir noteikta speciāla uztura norma, to nesaņem, t.i. saņem, bet tikai daži no tiem, kuriem tā ir noteikta. Attiecīgi veselībai nepieciešamais uzturs šiem ieslodzītajiem tiek nozagts.
Cietuma vadība neredz jēgu rūpēties par slimajiem ieslodzītajiem, jo tie kuru katru brīdi var nomirt un līdz ar to cietuma budžets cietīs. Tā teikt, tie ir cietuma budžetam nelojāli ieslodzītie jeb ar "zemu tiesisko apziņu", jo nesaprot, ka cietumam naudas jau tā maz, lai vēl barotu kādu ar speciālu uzturu.
Kopš COVID-19 pandēmijas sākšanās slimie ieslodzītie tiek "sakrāmēti" cietuma 2. korpusā, kurš jau vairākus gadus ir noņemts no ekspluatācijas un neatbilst cilvēku turēšanas mērķim. Ilustrācijai (skat. attēlu) - sanitārais mezgls vienā no 2. korpusa kamerām kurā tiek turēti slimie ieslodzītie 2022. gadā!
Necilvēcīgi apstākļi pastāv kā ap cietuma 2. korpusu tā arī tā iekšienē. Gar logiem sacensības rīko žurku ģimenes. Kamerās valda mitrums un līdz ar to pelējums. Gaisa temperatūra iekšā ir tikai nedaudz siltāka nekā ārā. Logi knapi turas rāmjos lielo šķirbu dēļ. Jāatgādina, ka šādos apstākļos tiek turēti slimie ieslodzītie.
Par medicīnisko aprūpi šie ieslodzītie var pat necerēt, tādas nav un nebūs. Ieslodzītie gluži kā kara laika apstākļos tiek "sakrāmēti", kur pagadās, nomiršanai. Un tiešām ļoti daudz pašnāvību notiek tieši šajā cietuma korpusā, kuru droši varētu dēvēt par morgu vēl pagaidām pie dzīvības esošajiem.
Netīrība un nekārtība valda arī cietuma virtuvē, pastaigu laukumos, cietuma korpusu koridoros u.c. Kaut cik uzkopts tiek, ja ir gaidāma cietuma priekšnieka vai kādas citas amatpersonas apgaita. Bet ir arī tādas vietas, kuras ilgstošas nesakopšanas dēļ ir tikušas pakļautas ilgstošai mitruma/pelējuma ietekmei un tādēļ nav tik viegli sakopjamas.
Piemēram, cietuma 3. korpusa pastaigu laukumi ir sapuvuši no iekšpuses un to sakopšanai būtu nepieciešams ilgstošs laiks un speciālisti, kuri ir apmācīti tikt galā ar šāda veida bojājumiem. Ieslodzīto pastaigu šādos laukumos diez vai varētu nosaukt par tiesību uz pastaigu svaigā gaisā realizāciju. Jo gaisa kvalitāte pastaigu laukumos ir sliktāka nekā kamerā! Šādas pastaigas nodara lielāku kaitējumu, nekā sniedz labumu personas veselībai.
Pēc tā, kā valsts izturas pret ieslodzītajiem, var spriest par to, kā tā izturas pret sabiedrību kopumā. Nav arī brīnums, ka pēdējo gadu laikā Latvijā ir zemākie dzimstības rādītāji pēdējo 100 gadu laikā, masveida emigrācija (lasīt - evakuācija): cilvēki pauž savu attieksmi caur rīcību! Attopieties, pie varas esošie!
Seko mums 
Aglyunīši! Svātceļnīki! Meilī draugi! Maņ ir eistyna prīca byut otkon kūpā ar jiusim Aglyunā. Sirsneigi sveicīni itymūs skaistajūs i īdvasmojušūs svātkūs!
Visi latvieši ir kā Levits un Kariņš - tupi zābaki. Jūs jau tagad grasījāties rakstīt heita komentāru. Bet vispirms izlasiet, kāpēc es šo teikumu uzrakstīju.
Paldies anonīmajam “Pietiek lasītājam” 
Ziņas no kara Ukrainā kļūst arvien trakākas. Lai gan Ukrainas spēki pārsteidzoši veiksmīgi cīnās pret lielo Krievijas pārspēku, fakts ir tāds, ka viss karš norisinās Ukrainas valsts teritorijā. Tas ir, ja neskaita raķetes, kuras tiek izšautas no Baltkrievijas vai Krievijas.
Mans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Dzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Straujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
