Centrālcietuma vadība neredz jēgu rūpēties par slimajiem ieslodzītajiem
Pietiek lasītāja08.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tiesībās ir pazīstams jēdziens „krietna un rūpīga saimnieka rūpība”. Laba saimnieka rūpība ir tas uzmanības un atbildības slieksnis, pēc kura tiek mērota personas atbildība par jebkura trūkuma, bojājuma vai zaudējuma atlīdzību. Ja persona ir ievērojusi „krietna un rūpīga saimnieka rūpību”, veicot savus pienākumus, tad tā nenes atbildību par nodarītajiem zaudējumiem. Tomēr nedz Civillikums, nedz Komerclikums, nedz kāds cits dokuments nenosaka konkrētu laba saimnieka rūpju robežu.
Jēdziens „krietns un rūpīgs saimnieks” cita starpā ietver personas pienākumu:
- ievērot normatīvos aktus, kas nozīmē, ka persona atbild ne tikai par savu, ar likumu noteikto, pienākumu izpildi, bet arī kopumā par to, lai no tās izrietošā struktūra, organizācija vai saimniecība ievērotu savus pienākumus savas darbības likumību;
- ievērot struktūras, organizācijas vai saimniecības iekšējo regulējumu, kompetenču un prasmju sadalījumu;
- ievērot struktūras, organizācijas vai saimniecības lēmējinstitūcijas lēmumus, pie nosacījuma, ka dalībnieku sapulces pieņemtie lēmumi nav pretēji likumiem un labiem tikumiem;
- būt lojālam un uzticamam pret struktūru, organizāciju vai saimniecību un tās dalībniekiem, kas nozīmē, ka personai ir aizliegts rīkoties savu privāto vai trešo personu interesēs;
- rīkoties ar vislielāko rūpību, pieņemot lēmumus par struktūras, organizācijas vai saimniecības darbību, tās vadību un pārvaldību. Jāatzīmē, ka jebkurā lēmuma pieņemšanā, darījuma noslēgšanā un jebkuru citu darbību veikšanā persona nedrīkst pielaist pat vieglu neuzmanību. Tāpēc katrā lietā, darījumā vai darbībā personai ir jārīkojas maksimāli efektīvi, precīzi un tiesiski prognozējot iespējamā lēmuma sekas.
Lai arī krietna un rūpīga saimnieka rūpības jēdziens nekur tiešā veidā nav definēts, no tiesību teorijas un judikatūras izriet, ka papildus visam iepriekš minētajam no laba saimnieka cita starpā tiek sagaidīts, lai tas sev piešķirtās pilnvaras izmantotu labā ticībā, saimniecības vislabākajās interesēs un nekādu citādu motīvu vadīts.
Kopš Padomju Savienības laikiem par "saimnieku" tieslietu nozarē tiek dēvēti cietuma priekšnieki. Šāds cietuma priekšnieka tituls cirkulē pamatā pašu ieslodzīto vidū. Bet šādam apzīmējumam ir sava loģika. Nav noslēpums, ka tieši cietuma priekšnieks ir galvenā figūra cietuma pārvaldībā. Līdz ar ko viņa rīcība ir pakļaujama krietna un rūpīga saimnieka rūpības jēdziena izvērtējumam.
Rīgas Centrālcietums ir lielākais cietums Latvijā. Attiecīgi šāda mēroga cietumam ir nepieciešams atbilstošs "saimnieks". Vai šāds "saimnieks" tur ir? Drīzāk nē nekā jā. Gan attieksme pret personālu un ieslodzītajiem, gan attieksme pret saviem pienākumiem un pārvaldībā esošo objektu - cietumu norāda uz to, ka Latvijā lielākā cietuma priekšnieks ne vien ir slikts "saimnieks", bet arī ir imūns pret jebkāda veida atbildību. Un, kā zināms, nesodāmība rada visatļautību. Tā tas ir noticis arī šoreiz.
Par labu "saimnieku" un cilvēku kopumā var spriest pēc viņa attieksmes pret vājākajiem/mazāk aizsargātākajiem. Šo testu Rīgas Centrālcietuma priekšnieks ir izgāzis. Ilgu laiku (vairākus gadus) slimie ieslodzītie, kuriem ir noteikta speciāla uztura norma, to nesaņem, t.i. saņem, bet tikai daži no tiem, kuriem tā ir noteikta. Attiecīgi veselībai nepieciešamais uzturs šiem ieslodzītajiem tiek nozagts.
Cietuma vadība neredz jēgu rūpēties par slimajiem ieslodzītajiem, jo tie kuru katru brīdi var nomirt un līdz ar to cietuma budžets cietīs. Tā teikt, tie ir cietuma budžetam nelojāli ieslodzītie jeb ar "zemu tiesisko apziņu", jo nesaprot, ka cietumam naudas jau tā maz, lai vēl barotu kādu ar speciālu uzturu.
Kopš COVID-19 pandēmijas sākšanās slimie ieslodzītie tiek "sakrāmēti" cietuma 2. korpusā, kurš jau vairākus gadus ir noņemts no ekspluatācijas un neatbilst cilvēku turēšanas mērķim. Ilustrācijai (skat. attēlu) - sanitārais mezgls vienā no 2. korpusa kamerām kurā tiek turēti slimie ieslodzītie 2022. gadā!
Necilvēcīgi apstākļi pastāv kā ap cietuma 2. korpusu tā arī tā iekšienē. Gar logiem sacensības rīko žurku ģimenes. Kamerās valda mitrums un līdz ar to pelējums. Gaisa temperatūra iekšā ir tikai nedaudz siltāka nekā ārā. Logi knapi turas rāmjos lielo šķirbu dēļ. Jāatgādina, ka šādos apstākļos tiek turēti slimie ieslodzītie.
Par medicīnisko aprūpi šie ieslodzītie var pat necerēt, tādas nav un nebūs. Ieslodzītie gluži kā kara laika apstākļos tiek "sakrāmēti", kur pagadās, nomiršanai. Un tiešām ļoti daudz pašnāvību notiek tieši šajā cietuma korpusā, kuru droši varētu dēvēt par morgu vēl pagaidām pie dzīvības esošajiem.
Netīrība un nekārtība valda arī cietuma virtuvē, pastaigu laukumos, cietuma korpusu koridoros u.c. Kaut cik uzkopts tiek, ja ir gaidāma cietuma priekšnieka vai kādas citas amatpersonas apgaita. Bet ir arī tādas vietas, kuras ilgstošas nesakopšanas dēļ ir tikušas pakļautas ilgstošai mitruma/pelējuma ietekmei un tādēļ nav tik viegli sakopjamas.
Piemēram, cietuma 3. korpusa pastaigu laukumi ir sapuvuši no iekšpuses un to sakopšanai būtu nepieciešams ilgstošs laiks un speciālisti, kuri ir apmācīti tikt galā ar šāda veida bojājumiem. Ieslodzīto pastaigu šādos laukumos diez vai varētu nosaukt par tiesību uz pastaigu svaigā gaisā realizāciju. Jo gaisa kvalitāte pastaigu laukumos ir sliktāka nekā kamerā! Šādas pastaigas nodara lielāku kaitējumu, nekā sniedz labumu personas veselībai.
Pēc tā, kā valsts izturas pret ieslodzītajiem, var spriest par to, kā tā izturas pret sabiedrību kopumā. Nav arī brīnums, ka pēdējo gadu laikā Latvijā ir zemākie dzimstības rādītāji pēdējo 100 gadu laikā, masveida emigrācija (lasīt - evakuācija): cilvēki pauž savu attieksmi caur rīcību! Attopieties, pie varas esošie!
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
