Iesaki rakstu: 
Karš ir sācies, un, lai ko šodien un turpmākajās dienās par mūsu drošību bubinātu leviti, kariņi, pabriki un rinkēviči, es nevienam neieteiktu mēģināt iežūžot sevi ilūzijās, ka krievi drusciņ pakaros ar ukraiņiem, būs viena Putina izziņotā "speciālā militārā operācija" un viss. Šis diemžēl ir tikai pats kara sākums, šis karš ietekmēs ikvienu un visus, un mums ārkārtīgi paveiksies, ja tas skars tikai mūsu labklājību.
Man ir ļoti, ļoti, ļoti nepatīkami, ka tik precīzi ir piepildījušās mana pēdējā laika „dīvāna prognozes” par kara sākumu. Vēl nepatīkamāk ir tas, ka, balstoties uz savām nelielajām vēstures un cilvēku zināšanām, man ir jāizsaka vēl viena slikta prognoze: ja Krievijas vēsture neatkārtosies un vienu pusjukušu caru nepiežmiegs viņa paša tuvākās apkārtnes ļaudis, kāda kodolsēne kaut kur Eiropā šogad ir absolūti iespējama. Kur – to nepateiks neviens.
Es pats nekad neesmu piedalījies nevienā karadarbībā un neesmu bijis ne tuvumā nevienai aktuālai frontes līnijai. Taču es esmu daudz ko lasījis un pārdomājis, bijis daudzviet pasaulē tieši tajās vietās, kur ir notikuši ilgstoši un milzīgi slaktiņi, un tā nu ir sagadījies, ka tieši pašlaik es rakstu grāmatu par Kongo, kur – kā tas gandrīz nevienam normālam cilvēkam nav zināms – vēl joprojām nav īsti beidzies divdesmit pirmā gadsimta asiņainākais karš, kurā gājuši bojā jau vismaz pieci miljoni cilvēku.
Uz šī pamata es atļaušos izteikt dažus nebūt ne obligātus, taču manā ieskatā tīri prātīgus padomus.
Ir lietas, ko mēs varam ietekmēt, un ir lietas, kuras galīgi nevaram. Tam, kas šorīt nu jau pa īstam notiek Ukrainā, var būt visdažādākā mēroga sekas – līdz pat visaptverošam Trešajam pasaules karam ieskaitot. Šajā vissliktākajā gadījumā mūs neglābs ne laivas uz Gotlandi, ne tvaikoņi uz Vāciju, ne katamarāni uz Austrāliju. Neglābs patiesībā nekas. Šādam gadījumam man nekādu padomu nav, ja nu vienīgi – nestresot par lietām, kas nav ietekmējamas.
Taču tas, kā minēts, ir vissliktākais gadījums. Mani ieteikumi ir domāti mazāk sliktiem scenārijiem.
Pirmais – ceriet uz labāko, bet rēķinieties ar sliktāko. Nepieļaujiet vislielāko kļūdu, kas visos laikos ir maksājusi dzīvību simtiem, tūkstošiem un miljoniem cilvēku visur un vienmēr – no „Titānika” līdz Kongo džungļiem. Nerēķinieties, ka kāds par jums parūpēsies, pateiks priekšā, ko darīt, un izsniegs pareizo rīcības instrukciju. Uz to var cerēt, bet ar to nedrīkst rēķināties.
Tie, kas rēķinājās, ka gan jau tie, kas visu zina labāk, viņus nostādīs pareizajā rindā pie glābšanas laivām, aizgāja pa burbuli ar visu „Titāniku”. Tas nav ne labi, ne slikti, - tā tas vienkārši ir. Ja mūsu valstī pienāks īsti dramatiskais brīdis, no visiem levitiem un kariņiem šeit būs palicis labi, ja katrs desmitais, - pārējie jau laikus būs ar airbaltika glābšanas laivām aizplivinājušies relatīvā drošībā, lai par jūsu naudu jau no turienes turpinātu „rūpēties par jūsu drošību”.
Otrais, kas automātiski izriet no pirmā. Domājiet paši. Vērtējiet paši. Lemiet paši. Neko nedariet tāpēc, ka pūlis tā dara. Jums katram ir sava dzīves pieredze, savi panākumi, savi aplauzieni, savas vilšanās un savas veiksmes. Ņemiet to visu vērā, jo pašlaik, ļoti iespējams, ir tas laiks, kad no jūsu pašu konkrētajiem lēmumiem būs atkarīga ne tikai jūsu pašu, bet arī jūsu ģimeņu, jūsu tuvinieku dzīvība. Tieši tik vienkārši.
Trešais – par praktisko pusi. Jau atkal – ņemiet vērā visu savu līdzšinējo dzīves pieredzi. Nav nekādas jēgas jau nez kuro reizi izpirkt griķus un konservus, bet ir jēga parūpēties, lai jūsu un jūsu ģimeņu dzīvei nelabojamu ļaunumu nenodarītu īslaicīga vai ne tik īslaicīga krīze jebkurā vitāli svarīgā jomā. Pastāvīgi pilna automašīnas – ja tāda ir – benzīnbāka ir pašsaprotama lieta, pietiekams skaidrās naudas krājums – arī.
Ceturtais – par cilvēkiem. Tas jau atkal ir ļoti, ļoti slikti, bet visa mana dzīves pieredze – no Kongo līdz Kambodžai, no bijušās Dienvidslāvijas līdz Centrālamerikai un no Ruandas līdz Sudānai – apliecina vienu: tumši laiki atmodina tumsu cilvēku sirdīs. Tas nav nekāds muļķīgs poētisms – vienkārši esiet gatavi aizsargāt sevi un savu ģimeni. Protams, ceriet uz labāko – proti, ka neko tādu nevajadzēs, bet vienalga rēķinieties ar sliktāko.
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.