Cik ilgi vara Latvijā īstenos naida politiku, sabiedrības ierobežošanu un pazemošanu?
Klementijs Rancāns, jurists02.11.2021.
Komentāri (0)
Apsaukājot vienu pusi - nevakcinētos, pret viņiem vēršot teroru, kas ir padzīšana no darba, izstumšana no sabiedrības ar “mājas arestu” un citiem neizvērtētiem un juridiski nepamatotiem ierobežojumiem, tieši vai netieši, vairāk vai mazāk visi, arī tie, kuri raksta, komentē vai izsakās diskusijās ar apvainojošiem epitetiem, visu sabiedrību ierauj naida kurināšanā, kas neveicina pandēmijas apturēšanu.
Liela daļa ierobežojumu, tos attiecinot tikai uz vienu sabiedrības daļu - nevakcinētajiem, kā rāda pašreizējā situācija, sabiedrību ved strupceļā, un attiecīgās amatpersonas atbildību neuzņemas. Cik tālu mēs iesim?
Iemesli, kas radīja naida politiku, attiecināmi, protams, ne tikai uz valdību, tomēr valdību lieku kā pirmo, bet otrs (vai bija pirmais) - speciālistu sākotnējie neuzmanīgie izteicieni, ka vīruss nav lipīgs, ka to viegli pārslimo jaunākā gada gājuma cilvēki un citi. Vai šos izteikumus vajadzēja tik vienkāršoti izplatīt?
Arī ne mazums kaitniecības nodara “antivakseru” kustība. Arī "gudrie" komentāri, raksti, kuros ir "viedokļi", šķeļ sabiedrību. Tāpat sevi no šīs “spēles” neizslēdzu, gan cenšoties, cik izdodas, pieturēties pie juridiskiem argumentiem, tādēļ uzskatu par pienākumu izteikties, lai aizstāvētu aizskarto tautas daļu, ja redzu, ka pandēmijas risinājuma politiskais process neatbilst Satversmei, likumiem, aizskar cilvēktiesības, kopumā grauj sabiedrības uzticību varai, jo sevišķi vakcinācijas nostādnei, ka ir jāvakcinējas.
Šī tautas pretstatīšanas politika liek šaubīties, un sabiedrībā rodas nepamatots pretošanās vilnis vakcinācijas nozīmīgumam, ko pierādījušas vairākas valstis, ka no padēmijas var glābt vakcinācija. Tomēr vakcinācija nav tikai vienīgais instruments šajā pandēmijā, ja tā nav pareizi izpildīta. Ne mazāk svarīgs tautas uzvedības faktors ir ievērot saskarsmes ētiku, ja ne svarīgākais.
Bet mūsu raibā sabiedrības veidošanās vesture arī liek padomāt, kā rīkoties, kad mēs savā uzvedībā esam samērā dažādi. Izskatās, ka vakcinācijas politika un ierobežojumi pandēmijas mazināšanai nedod rezultātus. Ir jautājums: kur tā nelaime rodas, kuri ir tie, kas vairāk izplata vīrusu?
Par brīnumu, tas netiek skaidrots, pētīts, nav arī statistikas, kā Facebook un pietiek.com rakstos izteicās Ilze Jurča un citi, ka nav statistikas, cik no ikdienā testētajiem testēti vakcinētie, cik nevakcinētie (no testēto kopējā skaita) un cik no katras grupas atsevišķi konstatēti pozitīvi, un nav citas statistikas, kas valdībai dotu labāku izpratni, priekšstatu, cik “bīstami” ir nevakcinētie, cik vakcinētie un kādu pandēmijas novēršanas politiku veidot.
Nevakcinētie tiek masveidā apvainoti, ka viņi ir "bīstami" sabiedrībai, piemērojot apzīmējumus, ka viņi ir tumsoņas, neizglītoti, nekautrējoties apsaukāt viņus pat par “mērkaķiem” (skolotāji, tiesneši, ugunsdzēsēji …), ka nevakcinējas vai tml. Pret viņiem pielieto visa veida pazemojošu un apvainojošu leksiku, sākot no valsts vadītājiem (viņu izteikumi, lai cik "maigi" izskan, ir vissmagāk aizvainojoši, kuri visvairāk parauj līdzi apvainojumu līdzskrējējus).
Esošā statistika vienīgi rāda, ka ap 1/3 daļa saslimušo ir vakcinētie, viena daļa arī mirst, bet neparāda, kuri tad ir vairāk "vainīgi" vīrusa izplatīšanā. Ir skaidrs, ka vakcinētie mazāk slimo, mazāk nonāk slimnīcā - tātad IR VĒRTS VAKCINĒTIES, bet vai vakcinētajiem ir tiesības "bradāt pa visu valsts kuģi” un plātīties ar "zaļo sertifikātu”, mest nost maskas, staigāt ar nenosegtu degunu, neierobežoti pārvietoties?
Nožēlojami, ka valdības līmenī tiek apvainoti vienīgi nevakcinētie un viņiem liek "mājas arestu", tas ir, liedz pārvietošanās brīvību sabiedrībā, atņem iztikas avotu – darbu, atvieglojumus braukt tramvajā uz aptieku vai pēc maizes, ja aiziet nespēj, u.c. Tā, atvainojos, ir jau nekaunīga politika, jo visas ziņas, ar kurām sastopos rakstos, diskusijās un statistikā, liecina, ka vakcinētie saslimst un nēsā vīrusu (Valda Zatlera u.c. piemēri) un ka vīrusu varbūt vairāk izplata tieši vakcinētie, bet nevakcinētos dzen uz slimnīcu, - un neviens necenšas pierādīt pretējo, ka tā nav.
Ar vienu māvienu varas amatpersonas, pat daži mediķi, ko nesaukšu vārdā, kliedz - nevakcinētie vainīgi, bīstami sabiedrībai (?!). Tā ir īsta NAIDA KURINĀŠANA, lai kurš prezidents vai speciālists to saka. Jā, ja visi vakcinētos, teiksim, 3 -4 mēnešu laikā 70 % un vairāk iedzīvotāju, būtu efekts, bet, ja ir aplama vakcinēšanas politika un tā izstiepusies vairāk nekā gada garumā, vakcinēšanās zaudē jēgu, jārekvacinējas trešo un ceturto, piekto... reizi.
To apstiprināja arī Ivars Kalviņš, Zinātņu akadēmijas prezidents, ka sākotnējā perioda vakcinēšana jau zaudē nozīmi, tā apmēram. Vakcinēties vai ne – tā ir katra brīva izvēle pārvarēt bailes, no kura riska ir "drošāk" izvairīties. No vakcīnas riska ir ļoti minimāla iespēja izvairīties: vienīgi varētu izraudzīties, ar kuru vakcīnu vakcinēties (cerot, ka risks mazāks, vai novēršot baiļu sindromu, ka tieši ar to vakcīnu ir noticis zināms bēdīgs rezultāts, tādēļ vakcinēties ar to bail).
Diemžēl vakcinācijas noteicēji manipulē, tev liek vakcinēties ar to vakcīnu, ar kuru viņi grib tevi vakcinēt (vai nav tā, ka tas notiek ar ražotāja vai zāļu aģentūras “draudzīgu ieteikumu” - izmantojiet mūsu vakcīnu, “uzspiediet” mūsējo?). Nav šaubu, ka tāda attieksme rada aizdomas, ka te strādā ieinteresētības princips. Lai piedomā katrs pats – kāds princips, bet gan jau visu nosaka nauda.
Pretēji tam, kā, ar kurām vakcīnām notika vakcinēšana Izraēlā, citās man zināmās valstīs, Latvijā saka: kādu dosim, tāda jāpieņem, esot "noteikta tāda kārtība". Un fakts: ja nevakcinējies, tevi dzen mājas arestā utt. Bet, kas to noteica, ka vakcīnu nedrīkst izvēlēties, gan neatklāj.
Nevakcinēties - drošības nesaslimt arī nav, lai kā tu sargātos un ievērotu saskarsmes ētiku, masku un citu ko. Tomēr pašizsargāšanās lielā mērā atkarīga no paša, vai spēsi izvairīties, lai nesaķertu Covid 19. Tu esi spiests nomest kautrīgumu un kļūt par “skandālistu”, ja tev veikalā, aptiekā, tramvajā uzbāžas.
Pat pazīstami cilvēki nāk klāt bez maskas, labākā gadījumā ar izkārtu degunu no maskas, ko dara ļoti bieži. Katru reizi var dzirdēt – esmu vakcinējies, man zaļais sertifikāts, neesmu bīstams. Nu, lūk, to jau juridiski var uzskatīt, vērtēt kā pierādījumu, ka vīrusu vairāk izplata vakcinētie, ja ņem vērā, ka aptuveni 1/3 daļa ikdienā konstatēto pozitīvo ir vakcinētie, ka viņu viena daļa nonāk arī slimnīcā un starp viņiem ir arī mirušie.
Līdz ar teikto var nonākt pie secinājuma, ka valdības politika, nosakot ierobežojumus, kas ir 2 metri, maskas (to gandrīz vairs nepiemin), pulcēšanās, jo sevišķi pārvietošanās brīvības attiecināšana galvenokārt uz nevakcinētajiem vai viņus apvainojot kā vienīgos bīstamos sabiedrībai, ir vairāk nekā netaisnīgi.
Ir pietiekami skaidrs, ka ierobežojumi ir jāatiecina uz visiem vienādi, kamēr iestāsies kaut kāds miers vai vīrusa ievērojams samazinājums. Vakcinētie iegūst “privilēģiju”, ka iemanto zināmu aizsardzību, kas jau nav maz. Apbrīnojami, valdība sper “prastu” soli, ka pat atvainojas vakcinētiem (ka viņi iegūst kaut kādu imunitāti?), ka arī viņiem ir kaut kādi liegumi, ierobežojumi, kas vērtējams kā viens no apstākļiem, iemesliem sabiedrības šķelšanai, pretstatīšanai vai - valdības atvainošanās vērtējama kā nekorektas attieksmes izrādīšana pret citiem iedzīvotājiem, ja ņem vērā, ka kā vakcinētie, tā nevakcinētie var būt vīrusa izplatītāji.
Ir zināma patiesība, ka vakcīna neaptur slimības izplatīšanu, tikai mazina saslimstības līmeni, vakcinētie retāk nonāk slimnīcā, toties ir cita bīstamība, ka vakcinētais var pat nepamanīt, ka ir saslimis ar Covid 19 un kļūst par totālu vīrusa izplatītāju, kad nevakcinētie slimo smagāk un ātrāk apzinās, ka saslimis, ātrāk nonāk izolācijā.
Katrs pats, paanalizējot teikto un ņemot klāt savu pieredzi, var secināt, cik pareiza vai nepareiza ir valdības politika ar nevakcinēto iedzīvotāju apvainošanu pandēmijas izplatīšanā, vienpusēji viņus sodot ar konstitucionāli apšaubāmiem ierobežojumiem, bet vakcinētos apdāvinot ar “zaļiem sertifiātiem” – lai izplata slimību (?). Būšu patīkami parsteigts, ja mani izteikumi tiktu atspēkoti ar pilnvērtīgu statistiku vai pētījumu, ka tā nemaz nav.