Cik lieli bruņotie spēki mums būtu vajadzīgi, lai atvairītu Krievijas uzbrukumu

Jānis Garisons
21.03.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Vēsture

Krievija vēsturiski Baltiju redzējusi kā vienu operacionālu kaujas apgabalu. Par spēku apjomiem var spriest pēc iepriekšējiem kariem, jo ģeogrāfija, teritorija jau nav mainījusies.

1940. gadā PSRS bija sagatavojusi 435 tūkstošu lielu spēku gadījumam, ja Baltijas valstis uzsāktu pretošanos (papildus 70 tūkstošiem, kas bija jau izvietoti). 1941.gadā vācu armijas grupa Nord, izmantojot pārsteiguma momentu, bija spējīga ar 655 000 ieņemt visu Baltiju pusmēneša laikā, - pretī stāvēja 786 000 liela Sarkanā armija, bet tā nebija izveidojusi aizsardzības pozīcijas un nepaspēja uzspridzināt tiltus, īstenot pretmobilitātes pasākumus (netika uzspridzināti svarīgākie tilti Iecavā, Jēkabpilī un Daugavpilī).

Savukārt 1944. gadā, kad krievu armija Baltijas virzienā virzīja 1,5 miljonus lielu spēku ar būtisku artilērijas, smagā bruņojuma un aviācijas pārsvaru, Baltijas ieņemšana prasīja 2 mēnešus bez Kurzemes cietokšņa, kas padevās tikai pēc oficiālā kara beigām. Toreiz krieviem pretī stāvēja tikai 346 000 liela vācu armija.

Tādēļ, kā redzam, vēsturiski iekarot Baltijas valstis zemākais skaitlis, kas plānots, ir bijuši 500 000, bet tas situācijā, kad krieviem jau bija bāzes Baltijas valstīs.

Pieņēmumi

Rēķinot spēku samēru, izmantošu galvenokārt sauszemes spēkus, jo, kā redzam Ukrainā, ja ir tuvās un vidējās darbības pretgaisa aizsardzība (mums jau ir, un vidējās darbības ir pasūtīta), tad Krievija nav spējīga nodibināt pārsvaru gaisa telpā.

Tas pats bija ar desantu. Pat tuvās darbības ieroči izjauca visu Krievijas desanta operāciju Hostomeļas lidlaukā pie Kijevas kara pirmajās dienās. Līdzīgi kā krasta aizsardzības sistēmas ir spējīgas nepieļaut Krievijas desantēšanos no jūras (pretkuģu raķetes arī ir pasūtītas).

Tādēļ pat sliktākajā scenārijā Latvija ar Igauniju spēs nobloķēt Krievijas kuģu kustību Baltijas jūrā.

Arī NATO operācija Dienvidslāvijā, Afganistānā un Irākā skaidri parādīja, ka tikai ar bumbošanu no gaisa un ar raķetēm nevar pretinieku sakaut, tāpat vajag karavīru/vienības, kas fiziski ieņem teritoriju.

Pretinieka spēku lielums

Lai arī, protams, precīzus skaitļus neviens nezina, tomēr mūs lielā mērā interesē vispārējā analīze. Krievijas sauszemes spēki pirms kara sākuma bija 550 000 lieli. Pēc kara sākuma tika Ukrainā mobilizēti 300 000, bet arī visdrīzāk reālie neatgriezeniskie zaudējumi varētu būt tuvu tādam pašam skaitlim.

Putins ir paziņojis, ka palielinās bruņotos spēkus par 170 000, kas visdrīzāk būs domāti, lai nosegtu robežu ar Somiju. Tādēļ pēc 5 gadiem Krievijai varētu būt 700 000 – 800 000 lieli sauszemes spēki. Vienlaicīgi pašlaik Ukrainas frontē atrodas mazliet zem 500 000 krievu karavīru.

Tas nozīmē, ka Krievija faktiski ir atsegusi un atstājusi visus parējos flangus neaizsargātus, jo tai uz visu tās milzīgo atlikušo robežu, t.sk. austrumos, nav vairāk kā 100 – 200 tūkstošu karavīru.

Bet, lai kā arī attīstītos karš Ukrainā, pieļauju, ka Krievija būs spiesta uzturēt savus spēkus pie Ukrainas robežām. Pat pamiera gadījumā nedomāju, ka Krievija varēs atļauties samazināt spēkus pie Ukrainas robežām zem 300 000. Tas nozīmē, ka visiem pārējiem virzieniem paliek ne vairāk kā 400 000 – 500 000.

400 000 – 500 000 spēki ir par mazu, lai uzsāktu karu pret visu NATO (kaut vai distances dēļ, jo KF un NATO robežas ir vairāk nekā 3000 km), tādēļ viens ir skaidrs, ka Krievija neuzsāks karu, ja NATO ir vienots, laicīgi reaģējis, pieņēmis lēmumus laikus un izvietojis Baltijas valstīs papildspēkus.

Tādēļ Krievija var vēlēties īstenot militāru operāciju pret Baltijas valstīm tikai tad, ja šie priekšnoteikumi neizpildās, respektīvi, sliktākajā scenārijā.

Bet, ja pieņemam, ka, uzsākot operāciju pret Baltiju, Krievijai (pieskaitām arī 75 000 Baltkrievijas spēkus) būs jāparedz zināmi spēki, kas fiksētu Somiju un Poliju, tad sliktākajā scenārijā pret Baltijas valstīm Krievija varētu izmantot 300 000, maksimāli 400 000 lielus spēkus.

Distances un ģeogrāfija

Baltijas valstu austrumu robežas kopējais garums ir aptuveni 1000 km, kas ir gandrīz identisks frontes garumam Ukrainā, kur pašlaik atrodas 500 000 krievu spēki. Turklāt, pēc visa spriežot, krievi ar esošiem spēkiem spēj tikai aktīvi uzturēt pāris virzienus, lielākā daļa frontes ir bez intensīvām kaujām (bet te atkal jāatceras, ka frontes līnija ir nocietināta abās pusēs).

Tāpat jāatgādina, ka Putins bija izdomājis ieņemt Ukrainu ar 130 000 lielu spēku un mēģināja ievest spēkus arī no Baltkrievijas, izveidojot vairāk nekā 2000 km frontes līniju, bet ātri saprata kļūdu un atvilka spēkus atpakaļ ziemeļos.

Būtiski ir pievērst uzmanību arī ģeogrāfijai.

Latvijas un Igaunijas austrumu robeža ir ļoti pateicīga aizsardzībai, jo militāro kolonnu kustība var notikt pa ceļiem un smagās tehnikas izmantošana ir ierobežota. 

Lietuvas ģeogrāfija ir atšķirīga, un te ir daudz vairāk atklātu līdzenumu. Tādēļ atļaušos apgalvot, ka gan 1940. gadā, gan 1944. gadā galvenokārt tieši šo apstākļu dēļ krievu spēki virzījās pa Lietuvas ziemeļiem un uz Rīgu pagriezās jau Bauskas un Jelgavas virzienā, kur Zemgales līdzenums ir pateicīgāks tanku kaujām. Un visdrīzāk Krievija darīs līdzīgi arī mūsdienās.

Mūsu spēki

Krievija testēs mūs galvenokārt caur dažādiem hibrīdiem veidiem, un jābūt gataviem dažādiem hibrīdiem draudiem jau šogad.

Vienlaicīgi Krievija ir strādājusi un turpinās strādāt pie tā, lai ietekmētu lēmumu pieņēmējus dažādās NATO valstīs un jo īpaši ASV, lai ja ne paralizētu NATO pilnībā, tad vismaz aizkavētu lēmumu pieņemšanu. 

Teorija saka, ka, rēķinot spēku samēru, tiek pieņemts - uzbrūkošajai pusei vajag skaitliski trīs reizes vairāk spēku nekā tam, kas aizstāvas. Ja ir nocietinātas pozīcijas, šī proporcija ir 1:6, bet pilsētvidē var sasniegt pat 1:10, kas lielā mērā apstiprinās arī Ukrainā.

Šādā situācijā, lai spētu atvairīt militāru uzbrukumu, Baltijas valstīm vajag kopā 150 000 – 200 000 lielus spēkus, kur Latvijas daļai būtu jābūt 60 000 lieliem NBS, kas kopā ar munīciju prasītu vismaz apmēram 2 miljardu eiro finansējumu. 

Protams, šis ir ļoti aptuvens aprēķins, un militārie plānotāji, ja gribēs, aprēķinās daudz precīzāk. Bet mans mērķis bija izskaidrot šo pamatpozīciju, jo, ja nav personāla un vajadzīgā NBS skaitliskā sastāva, daudzām citām lietām, piemēram, tai pašai robežas nocietināšanai, var būt maza pievienotā vērtība.

Un, ja runājam par NBS skaitliskā sastāva palielināšanu, tad automātiski ir jādiskutē, vai nav nepieciešama pāreja uz rezervistu armijas modeli, jo situācijā, kad jau tagad nav nokomplektētas komandējošā sastāva pozīcijas, skaitliski lielākā NBS profesionāļi varēs ieņemt tikai virsnieku un instruktoru pozīcijas, un pat ar to var nepietikt.

Tādēļ pašlaik diskusijai sabiedrībā būtu jābūt par to, kas ir tas darbu saraksts, kas jāizdara, lai mēs esam gatavi, un par ko esam gatavi maksāt.

Ja gribam būt gatavi, tad tam jābūt visas sabiedrības mērķim un iesaistei.

Otra iespēja ir uzņemties riskus un pieņemt, ka viss būs kārtībā ar NATO reaģēšanas spēju un, iespējams, vispār nekāda drauda mums jau nav, bet tad tas ir apzināts lēmums, un tad ir jāpārtrauc stresot katru reizi, kad kāds ģenerālis paziņo, ka mums jābūt spējīgiem pašiem divas nedēļas karot.

Manuprāt, mums ir laiks sagatavoties, un par to ir jābūt nopietnai diskusijai sabiedrībā, jo gatavošanās prasīs lielu finansējumu, sabiedrības izpratni un iesaisti, t.sk. stājoties Zemessardzē.

Seko mums