Cik necienīgi, ja šādi mēģina izlocīties un izmeloties valsts prezidents – tā vietā, lai godīgi atzītos, ka drusku piefantazējis...
Pietiek lasītājs26.07.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Izlasīju „Latvijas Avīzē” valsts prezidenta Egila Levita skaidrošanos par grāmatā „Viltvārdis” minētajiem faktiem, un īpašu uzmanību pievērsa prezidenta izvairīgie vārdi par viņa „pirmajām bērnības atmiņām”. Grāmatā ir daudzi fakti, ko var pārbaudīt tikai arhīvos, bet šajā gadījumā ir citādi, - katrs pats, izmantojot interneta dotās iespējas, var lieliski salīdzināt, ko prezidents ir teicis pirms un pēc grāmatas iznākšanas. Pasvītrojumi mani.
2015. gada maijs, „Mājas Viesis:
“Savu pirmo apzināto un spilgto atmiņu varu pat datēt, jo droši zinu, ka tobrīd man bija trīs gadi: mēs ar māmiņu ejam uz Rīgas staciju sagaidīt vecomāti un vecotēvu.
Vilcienam priekšā lokomotīve ar dūmiem un svilpi. No tā izkāpj veca tante un vecs onkulis, abi vateņos, gumijas zābakos, apkrāvušies ar kaut kādām pauniņām. Es skatos un domāju: vai patiešām tie ir mani vecvecāki?
Šī pirmā atmiņa man ir no 1958. gada, kad manas mātes vecāki un māsas atgriezās no izsūtījuma. Kopā ar četrdesmit tūkstošiem citu latviešu 1949. gada 25. martā viņi bija deportēti uz Sibīriju.”
2020. gada marts, „Ieva”:
“– Žurnāls, kurā publicēta šī intervija, nāks klajā 25. martā – 1949. gadā šajā dienā uz Sibīriju izsūtīja tūkstošiem latviešu ģimeņu, arī jūsu mammas ģimeni. Ko jūs bērnībā par to zinājāt?
– Mana pati pirmā bērnības atmiņa ir par to, kā ar mammu gāju uz Rīgas Dzelzceļa staciju sagaidīt manu vecomāti, vecotēvu un citus radus, kas atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā. Viņi kā zemnieki tika izsūtīti padomju okupantu lielākajā masveida represijas pasākumā pret latviešu tautu – 1949. gada 25. marta izsūtīšanā.
Man iespiedies atmiņā skats, kā iebrauca vilciens ar dūmu mutuļiem, un mamma teica: tagad tu satiksi savu vecomammu un vecopapu. Un no vagona izkāpa pufaikās tērpti cilvēki...
2020. gada aprīlis, „Ievas Stāsti” (kā noprotams, tiek pārstāstīta „Ievas” intervija):
„Egils Levits atstāsta savas pirmās bērnības atmiņas, kā ar mammu gājis uz Rīgas dzelzceļa staciju sagaidīt vectēvu un vecomāti atgriežamies no izsūtījuma. Zēna prātā palicis, ka no dūmu mutuļos ieskautā vilciena vagona izkāpuši “gumijas zābakos un pufaikā tērpts vecs onkulis un veca tante”. Un, kad vēlāk klausījies vecmāmiņas stāstus par Hamburgu un Parīzi – tas šķitis tik fantastiski, tālu un nesasniedzami.”
2020. gada 16. jūlijs, „Latvijas Avīze”, jau pēc viltvārža pieķeršanas melos, kad ir skaidrs, ka cilvēki, ko viņš uzdod par saviem vecvecākiem, atgriezušies krietni agrāk un nekādas "likteņkopības ainas" stacijā nav bijis:
„- Grāmatas autors Lato Lapsa apšauba vienu no intervijās minētām bērnības atmiņām, ka jūs kopā ar mammu dodaties uz Centrālo dzelzceļa staciju, kur pienāk vilciens un no tā izkāpj vecvecāki, kas atbraukuši no izsūtījuma Sibīrijā. Tas esot mazticams, jo jums tajā laikā bijis tikai nedaudz vairāk par vienu gadu un no šāda vecuma cilvēki parasti neko neatceroties.
- Bieži ir tā, ka agrās bērnības atmiņas veidojas arī no nostāstiem. Atmiņas man par šo notikumu ir, bet es nevaru precīzi pateikt, kad mani vecvecāki atbrauca - vai tūdaļ pēc amnestijas vai vēlāk. Intervijās godīgi atbildēju, kā es šo epizodi izjutu un atceros kā mazs puika. Tas nav zinātnisks pētījums.”
Ko lai saka – cik tas ir necienīgi, kad valsts augstākā amatpersona tā vietā, lai godīgi pateiktu – nu, drusku piefantazēju, kam negadās! -, mēģina augstākā mērā muļķīgi izlocīties un izmeloties. Vairāk nekā viss cits tas rada iespaidu – jā, grāmatai taisnība, tiešām viltvārdis...
Seko mums 
Kaspars Briškens uzsver, ka pirmajā gadā satiksmes ministra amatā ir izdevies īstenot un iniciēt virkni pasākumu un projektu, kas dod pozitīvu pienesumu izvirzītajām prioritātēm – virzībai uz zaļo kursu, drošības un piekļūstamības nodrošināšanai, labas pārvaldības ieviešanai un starptautiskās konkurētspējas stiprināšanai. Piemēram, tilta pār Salacu Salacgrīvā rekonstrukcijas uzsākšana, rasts finansējums, lai četrkāršotu vidējā ātruma mērīšanas ierīču skaitu, ieviestas izmaiņas normatīvajā regulējumā drošākai mikromobilitātei, birokrātijas mazināšana elektronisko sakaru attīstībai un 5G iespējošanai.
Rosinājums samazināt iedzīvotāju iemaksas pensiju 2. līmenī ir nopietns signāls, kas liecina par bīstamu procesu politiķu pieejā valsts pārvaldīšanai. Tā sekas vēl izjutīsim.
"Rīgas cilpa" valsts budžeta kaklā? Ir rezultāts un atbildes, ja sarežģītam jautājumam pieķeras ciparu zinātājs-finansists Andris Kulbergs. Kas mani pārsteidza?
Nacionālā apvienība (NA) lēmusi izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam, jo viņš nespējot vadīt nozari, pieņemt lēmumus un tos izskaidrot sabiedrībai. Pirms tam arī partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) Saeimas deputāti aicināja vākt parakstus Briškena demisijas pieprasījumam.
Mario Dragi brīdina par ES sabrukumu, ja nenotiks radikālas pārmaiņas. Cik var saprast no vēstījuma, tad Mario Dragi uztraucas, ka ES kuģis virzās nepareizā virzienā kur priekšā pa kursu ir pamatīgs aizbergs.
Režisora Alvja Hermaņa kolēģis, režisors Elmārs Seņkovs savā “Facebook” lapā saistībā ar Hermaņa ierakstu par raidījuma “Kultūršoks” tendenciozitāti ievietojis šādu ierakstu.
Kā jau esmu minējis iepriekš, zinātne nepielūdzami saka, ka globālās sasilšanas dēļ šajā gadsimtā cilvēce ies bojā. Daži indivīdi droši vien izdzīvos, bet esošā kārtība un valstis, manuprāt, sabruks 20-30 gadu laikā. Apsvērsim dažu praktiskus jautājumus, kā rīkoties.
Pa tam laikam Latvijas Televīzija uzbliezusi vēl vienu anonīmu vēstuli, kas ir tā kā atbildes vēstule uz savu pašu pirms tam rakstīto vēstuli. Jeb, kā Eriks Stendzenieks to ekstviterā apraksta: “Nu, cilvēki runājas paši ar sevi, atbild uz savām vēstulēm Hermanim par viņa domām un viņu raidījumu. Paškomunikācija ir ļoti svarīga, es arī strīdos ar sevi, kad mauriņu pļauju.”
Pie katrām nebūšanām, kas uzpeld politiskajā dienaskārtībā, par ieradumu kļuvis piesaukt neveiksmīgu komunikāciju. Respektīvi, nav svarīgi, kādas “ziepes ir savārītas”, svarīgi to skaisti iesaiņot un iebarot publikai.
