Cik viegli Zemkopības ministrijai un tās lobijiem piemānīt Ministru kabinetu?

Viesturs Ķerus*
16.08.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Sabiedrība pieprasa mežu saglabāšanu, bet Zemkopības minstrija uzskata, ka viss jau tagad ir lieliski

Saeimas prasīto ziņojumu sagatavoja Zemkopības ministrija (attēlā - ministrs Kaspars Gerhards), un tas tika izskatīts Ministru kabineta sēdē 10. augustā. Ziņojums atrodams šeit. Ministru kabinets pieņēma šo ziņojumu un nolēma to nosūtīt Saeimai par spīti tam, ka Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) visiem ministriem nosūtīja vēstuli, kurā detalizēti izklāstīts un pamatots tas, ka Zemkopības ministrijas sagatavotais ziņojums ir tendenciozs un nesniedz patiesu priekšstatu par mežu stāvokli Latvijā.

Protams, no Zemkopības ministrijas neko citu arī nevarēja gaidīt, – kā jau tas ierasts, informatīvā ziņojuma vietā ir iesniegts meža nozares reklāmas materiāls, kura vadmoto ir “Latvijas meži tiek apsaimniekoti nevainojami.” Zemkopības ministrijas ieskatā vienīgā darvas karote Latvijas mežu apsaimniekošanas medus mucā ir tā, ka mums ir pārāk daudz vecu mežu.

Latvijas meži nenoveco

Lai gan Valsts meža dienesta (VMD) dati liecina, ka vismaz kopš 2017. gada vidējais meža vecums pamazām samazinās (publiski pieejamie Silavas dati un vecākie VMD dati neļauj šādu aprēķinu veikt), Zemkopības ministrija žēlojas par mežu novecošanu.

Vēsturiskā mežu vecuma struktūra, dabas aizsardzības pasākumi, citi mežizstrādes ierobežojumi un īpašnieku daļas nevēlēšanās savus mežus izcirst tiešām ir ļāvusi palielināties ciršanas vecumu pārsniegušo mežu platībām, taču vidēja vecuma mežu platība strauji sarukusi (tāpēc arī vidējais mežu vecums samazinās).

Taču neaizmirsīsim, ka ciršanas vecums ir cilvēka noteikts slieksnis saimnieciska labuma gūšanai, nevis meža novecošanas rādītājs. Dabiski priedes vecums var pārsniegt 300 gadus. Pēc VMD datiem, Latvijā ir 1,41 ha par 300 gadiem vecāku priežu mežu. Egle var dzīvot ilgāk nekā 200 gadus. Šādu slieksni pārsniegušu mežu ir 34,78 ha. Un tā varētu turpināt… Īsāk sakot, audzes, kas tiek sauktas par pāraugušām, ir tikai pusaudži, un patiešām vecu mežu Latvijā nav gandrīz nemaz.

Īpaši nejēdzīga šī cīņa pret vecajiem mežiem šķiet tagad, kad ir tik daudz zināšanu un pētījumu, kas parāda šo mežu lielo nozīmi gan dabas daudzveidības saglabāšanā, gan klimata pārmaiņu mazināšanā, gan citu ekosistēmas pakalpojumu nodrošināšanā. Arī Eiropas Savienība kopumā ir vienojusies, ka vecie meži ir īpaši saudzējami.

Mežizstrādes kāpums oglekļa piesaisti mežā samazina, nevis palielina

Iemesls, kāpēc Zemkopības ministrija vēlas apgalvot, ka Latvijas meži noveco, ir jau zināmā vēlme kāpināt ciršanas intensitāti, tam par ieganstu izmantojot klimata pārmaiņas. Vecais sauklis – aizstāt vecus mežus ar jauniem, lai veicinātu oglekļa piesaisti! To, ka ciršanas vecumu pārsniegušu mežu aizstāšana ar jaunaudzēm neuzlabos oglekļa bilanci, ir pierādījusi virkne pētījumu (ko savulaik jau esmu izklāstījis šeit), un arī Latvijā veiktie LVMI Silava pētījumi rāda, ka ciršanas vecumu pārsnieguši meži arvien turpina piesaistīt oglekli. Tā kā vismaz pagaidām Silava savā interneta lapā šā pētījuma gala rezultātus nav publicējusi, var izlīdzēties ar šeit redzamo prezentāciju.

Galu galā to, ka, no oglekļa piesaistes viedokļa raugoties, vecu mežu aizstāšana ar jauniem ir aplama, skaidri parāda līdzšinējā pieredze un dati. Lai gan Zemkopības ministrija kārtējo reizi mēģina vainot vecus mežus pie tā, ka oglekļa piesaiste mežos samazinās, oficiālais ziņojums par siltumnīcefekta gāzu emisijām (kura tapšanā piedalījusies tā pati Silava) saka skaidri, ka “CO2 piesaistes samazinājums ZIZIMM sektorā saistāms ar mežizstrādes apjoma pieaugumu.” (lasīt šeit). Tātad jau tagad arvien vairāk ciršanas vecumu pārsniegušo audžu tiek aizstāts ar jaunaudzēm, un likumsakarīgs rezultāts ir CO2 piesaistes sarukums.

Turklāt Zemkopības ministrija beidzot ir izvilkusi ārvalstu zinātnieku pētījumu, kura ļaunprātīgu izmantošanu prognozēju jau pirms daudziem gadiem (lasīt šeit). Pētījums parāda to, ka Eiropas mežu oglekļa krātuve tuvinās piesātinājumam, taču ministrija nav ievērojusi būtiskāko – runa ir par piesātinājumu esošās mežizstrādes intensitātes apstākļos. 

Raksta autori skaidri norāda, ka pat ar papildu pasākumiem pieauguma veicināšanai koksnes krāja apsaimniekotos mežos parasti ir mazāka nekā dabiskos mežos. Tāpēc arī starp šī pētījuma autoru ieteikumiem ir – daļu mežu neaiztikt un ļaut tiem kļūt par dabiskiem mežiem, bet saimnieciskajos mežos pāriet uz nekailciršu saimniecību.

Mežsaimnieciskā darbība apdraud aizsargājamās sugas un biotopus

Skaidrs, ka pozitīvo stāstu par Latvijas mežiem stipri vien sagandētu informācija par meža biotopu un sugu stāvokli. Tāpēc Zemkopības ministrija savā ziņojumā par to nerunā nemaz (izņemot koku sugu daudzveidību).

Ārpus ziņojuma palicis fakts, ka neviens ES nozīmes aizsargājamais mežu biotops Latvijā nav labvēlīgā stāvoklī (sk. šeit) un ka būtiskākais drauds šiem biotopiem ir mežsaimnieciskā darbība (sk. šeit). Aizmirsies pieminēt, kā pašreizējā mežu apsaimniekošanas prakse atņem dzīvotni melnajam stārķim, mežirbei un citām īpaši aizsargājamām sugām, kuru populācija sarūk (sk. šeit).

Zemkopības ministrija, mētājoties ar dažādiem skaitļiem, veikli apgājusi arī faktu, ka Latvijā mežu, kas atvēlēti dabas aizsardzībai, īpatsvars ir mazāks nekā Eiropā vidēji (sk. šeit). Arī paša ziņojuma pielikumā skaidri redzams, ka koksnes ieguvei nepieejami (tātad stingri aizsargāti) ir tikai 6,5% mežu. Tātad mums vēl tālu jāaug, lai panāktu kaut vai ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā paredzētos 10%.

Šķiet, viens no absurdākajiem apgalvojumiem visā dokumentā ir atziņa, ka attiecībā uz klimata pārmaiņām “saimnieciskajos mežos ir jāsabalansē bioloģiskās daudzveidības un mežaudžu adaptācijas spējas uzturēšana”, kamēr gan pētījumi (piemēram, šeit), gan veselais saprāts skaidri rāda, ka bioloģiskā daudzveidība ir priekšnosacījums mežu adaptācijas spējai, nevis kaut kas tāds, kas būtu ar to pretrunā, tā liekot mums meklēt līdzsvaru.

Nav labs brīdis, lai demonstrētu nevērību pret faktiem

No vienas puses, es saprotu, ka ministrēm un ministriem varētu nebūt vēlēšanās iedziļināties šādā tehniskā dokumentā, kur ir “daudz garu vārdu”, un ir ērti paļauties uz Zemkopības ministriju. Saprotu, ka šis dokuments varētu vienkārši nešķist tik svarīgs un LOB sūtītās norādes uz aplamībām ir viegli atmest malā bez izvērtējuma ar piebildi, ka “protams, vienmēr ir kaut kādas domstarpības”.

No otras puses – ir pietiekami liela sabiedrības daļa, kam mežu apsaimniekošanas problēmas ir svarīgas (tai skaitā ManaBalss.lv iniciatīvas parakstītāji), un šī sabiedrības daļa pamana, cik viegli lēmumu pieņēmēji “norij” dokumentus, kas balstīti uz lobiju interesēm, nevis objektīviem faktiem un zinātnisku pamatojumu. Turklāt tas notiek laikā, kad tie paši lēmumu pieņēmēji tik izmisīgi cer, ka sabiedrība gan savos lēmumos balstīsies uz faktiem un zinātni.

* Dr. biol., Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs

Seko mums