Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Godātā tiesa. Mana aizstāve vairākkārt ir man izskaidrojusi, ka tiesas spriedums visticamāk nebūs atkarīgs no tā, ko es teikšu savā pēdējā vārdā; nekas nemainītos arī tad, ja es izšķirtos atteikties no sava pēdējā vārda. Tomēr ir trīs iemesli, kādēļ es vēlos izmantot savas tiesības teikt pēdējo vārdu.

Pirmkārt, es vēlējos izskaidrot savu viedokli par to, kas ir noticis šajā dīvainajā un absurdajā manas dzīves epizodē, kuras laikā es tiku dēvēts par smagos kriminālnoziegumos apsūdzētu personu. Drīzāk es teiktu, ka tas būs savdabīgas izmeklēšanas rezultāts, kuru es veicu, izmantodams materiālus, kuri atrodami krimināllietā, manā rīcībā esošu pilnu AS Eco Baltia dokumentu kopumu un intervijas ar Eco Baltia darbiniekiem.

Otrkārt, es vēlējos raksturot savas emocijas, kuras visu tiesas izmeklēšanas laiku tika slāpētas zem tiesas procesa dalībnieka racionālās maskas.

Treškārt, es vēlējos pieminēt cilvēkus, kuriem šo manu četru gadu periodā bija ļoti svarīga nozīme.

Savu runu es sākšu ar to, ka es pilnībā noliedzu savu vainu man izvirzītajās apsūdzībās. Tiem klausītājiem vai manas runas teksta lasītājiem, kuri nav detalizēti iepazinušies ar situāciju, es atgādināšu, ka man izvirzītās apsūdzības ir šādas, - būdams daudzu miljonu vērta uzņēmuma īpašnieks, es esot izkrāpis no tā divdesmit sešus tūkstošus, negūstot no tā sev nekādu ne materiālu, ne cita veida labumu, turklāt pašam uzņēmumam vairākkārtīgi noliedzot, ka tas būtu kaut kādā mērā apkrāpts vai kā citādi cietis.

Izmeklēšanas un tiesas process par šiem tā saucamajiem noziegumiem ir turpinājies piecus gadus, no 2017. gada 5. jūnija. Procesa laikā ir mainītas man ir piemērotās apsūdzības, ir mainīts kriminālprocess, kurā es esmu bijis iesaistīts, un mainījies tiesas sastāvs. Tomēr viena komponente šajā stāstā nav mainījusies, - tā ir man izvirzīto apsūdzību absurdums. Izmeklētāji, prokurori un advokāti piecu gadu garumā ir demonstrējuši pārsteidzošas prasmes operēt ar dažādiem pierādījumiem, liecībām, likumu pantiem un atsaucēm uz citām krimināllietām, draudzīgi neredzot, ka pati viņiem priekšā liktā situācija ir mulsinoša, jo lietā nav ne cietušā, ne motīva.

Es vairākkārt esmu savai aizstāvei norādījis uz šo situāciju, bet viņa man ir pamatojusi, ka konkrētajā tiesas procesā tiek izskatīta konkrēta lieta ar konkrētiem dokumentos aprakstītiem pierādījumiem, un to, vai pati situācija ir absurda vai ne, tiesa nemaz nevērtē. Iespējams, ka tas tā arī ir, tādēļ tagad, kad tiesas izmeklēšanas process ir beidzies, es gribu izklāstīt savu viedokli par notikušo nevis no juridiskās argumentācijas viedokļa, bet gluži sadzīviski saprotamā veidā.

Galvenais arguments, kādēļ apsūdzība krāpšanā, manuprāt, ir pilnīgi absurda, ir tas, ka lietā neviens nav apkrāpts vai juties, ka ir ticis krāpts. Visi uzņēmumu Eco Baltia un Eco Baltia grupa valdes locekļi, kuri bija uzņēmumu vadītāji tajā laikā, kad it kā ir notikusi krāpšana, ir vairākkārt pratināti KNAB, prokuratūrā un arī tiesas sēžu laikā. Atgādināšu šo cilvēku vārdus, tie ir Māris Simanovičs, Jānis Butkēvičs, Dace Jansone, Jolanta Jēkabsone un Anita Saulīte. Neviens no viņiem ne reizi nav pieminējis, ka viņš vai viņa personīgi būtu apkrāpti vai būtu jutuši kādu krāpšanas mēģinājumu. To viņi ne reizi nav pieminējuši arī nevienā rakstiskā liecībā, kuras ir atrodamas krimināllietu materiālos.

Manuprāt, no teiktā loģiski izriet secinājums, ka, ja nu kāds vispār ir apkrāpts, tad tas varētu būt tikai pats uzņēmums. Ir jau dīvaini, ka neviens no uzņēmuma vadītājiem nav pamanījis un savās liecībās nav norādījis to, ka uzņēmums ir apkrāpts, bet šo krāpšanu kaut kādā mistiskā veidā ir sajutis pats uzņēmums, tad par to ir uzzinājuši KNAB un prokuratūra un devušies uzņēmumu aizstāvēt.

Vēlos atgādināt, ka, lai gan juridiski un sociāli uzņēmums ir uztverams kā atsevišķa persona, vienīgais veids, kā uzņēmums var paust savu gribu, ir to paveikt ar to cilvēku palīdzību, kuriem saskaņā ar uzņēmuma statūtiem piemīt tiesības to darīt. Es pats esmu veidojis koncerna Eco Baltia pārvaldes sistēmu saskaņā ar savām biznesa zināšanām un kompetenci, kuru guvu no darba Somijas uzņēmumā StoraEnso, tādēļ šo sistēmu labi pārzinu.

Divdesmit gadu laikā visiem uzņēmumiem visā Eco Baltia koncernā bija unificēta pārvaldes sistēma – katrā uzņēmumā bija valde triju vai vairāku cilvēku sastāvā, vienmēr visus uzņēmumu svarīgākos jautājumus apsprieda valdes sēdēs, kuras notika vismaz reizi mēnesī. Valdes locekļi balsoja par svarīgākajiem jautājumiem, pieņemtie lēmumi un balsojumu rezultāti tika atspoguļoti valdes sēžu protokolos. Ārpus valdes sēdēm uzņēmuma gribu varēja paust valdes locekļi, bet nevienam no viņiem nebija tiesību to darīt vienpersoniski, parasti visus dokumentus parakstīja divi valdes locekļi kopīgi.

Es esmu pārliecināts, ka laikā, kad es strādāju uzņēmumā, tas ir, līdz 2020. gada jūnijam, šāds izkārtojums pastāvēja gan AS Eco Baltia, gan SIA Eco Baltia grupa. Labs apliecinājums, ka divu parakstu sistēma reāli pastāvēja un darbojās, ir krimināllietā iekļautie uzņēmuma Eco Baltia grupa dokumenti, piemēram, līgumi un akti, uz kuriem vienmēr ir divu valdes locekļu paraksti. Tādējādi var secināt, ka pat, ja uzņēmums kaut kādā mistiskā veidā, saviem pārvaldītājiem to nezinot, justos apkrāpts vai justos tā, ka kāds to vēlas apkrāpt, vienīgais veids, kā uzņēmums varētu paust savu nepatiku, būtu bijusi šo sajūtu dokumentēšana valdes sēdes protokolos vai vismaz divu valdes locekļu parakstītā dokumentos. Tas, protams, izklausās absurdi un neloģiski, ja atceras, ka neviens no iesaistītajiem cilvēkiem personīgi nav jutis nekādas aizdomas.

Tomēr 2017. gada beigās KNAB nonāca vairāki advokāta Artūra Zvejsalnieka parakstīti dokumenti, kas it kā pauda uzņēmuma Eco Baltia grupa gribu. Man bija patiesa interese, kas ir šis cilvēks un kurš viņu bija pilnvarojis rīkoties uzņēmuma vārdā, tādēļ es veicu šī jautājuma padziļinātu izpēti. 2020. gadā es pārdevu savas akcijas uzņēmumā Eco Baltia, un viens no darījuma nosacījumiem bija tāds, ka manā rīcībā nonāca pilns visu uzņēmuma dokumentu kopiju komplekts. Pēc rūpīgas šo dokumentu caurskatīšanas, es varu apgalvot, ka laika posmā no 2017. gada septembra līdz 2020. gada oktobrim, kad advokāts Artūrs Zvejsalnieks it kā ir pārstāvējis uzņēmumu, viņam nebija nekāda pilnvarojuma to darīt.

Proti, saskaņā ar oficiālajiem tā laika uzņēmuma dokumentiem viņam nebija deleģējuma ne rakstīt iesniegumus, ne tos labot, ne jebkur iesniegt jelkādus uzņēmuma dokumentus. Vēl vairāk, ne valdes sēžu protokolos un dokumentos, ne uzņēmuma pilnvaru reģistrā nekur ne reizi nav minēts ne advokāta Artūra Zvejsalnieka vārds, ne arī kaut mazākā norāde uz to, ka uzņēmums justos apkrāpts vai vēlētos vērsties tiesībsargājošajās institūcijās.

Tādējādi ir izveidojusies it kā amizanta vai absurda, bet patiesībā nelikumīga situācija, ka vienīgais, kurš ir paudis uzņēmuma Eco Baltia grupa gribu, ir uzņēmuma procesos neiesaistīts un tos nepārzinošs advokāts bez jebkāda pilnvarojuma. Šeit rodas divi jautājumi, uz kuriem grūti atrast labi pamatotas un dokumentētas atbildes: 1) kā advokāts Zvejsalnieks tomēr visā šajā procesā tika iesaistīts un kurš par to ir atbildīgs; 2) kādēļ ne KNAB, ne prokuratūrai nelikās dīvaina šī situācija, ka vienīgajam uzņēmuma interešu pārstāvim nav ne mazāko pilnvaru paust šis intereses?

Sākšu ar savu versiju par atbildi uz otro jautājumu. Līdzīgi kā lielākajai daļai sabiedrības locekļu arī man līdz piecdesmit piecu gadu vecumam bija pārliecība, ka izmeklētāji noskaidro, ir vai nav noticis noziegums, un tad, ja ir skaidri redzams, ka noziegums ir noticis, mēģina gan atrast tos, kas to izdarījuši, gan iegūt visa veida pierādījumus, lai šos aizdomās turamos apsūdzētu. Manuprāt, saskaņā ar nevainīguma+ prezumpcijas principu būtu pareizi vispirms izanalizēt faktus, kuri rada aizdomas par noziegumu, un tikai tad ķerties pie paša nozieguma izmeklēšanas.

Tomēr manā lietā, izrādījās, ka KNAB pirmais solis nemaz neinteresē - neiedziļinoties un nenoskaidrojot, vai noziegums vispār ir noticis, izmeklētāji jau ar pirmo izmeklēšanas dienu nodarbojas tikai ar tādu apstākļu analizēšanu un pierādījumu gūšanu, kas pamatotu viņu hipotēzi par to, ka noziegums ir noticis, nepamanot vai apzināti nepievēršot uzmanību faktiem un apsvērumiem, kas runā pretī šai hipotēzei. Ar šādu izmeklēšanas doktrīnu nav pārsteidzoši, ka KNAB balsta savas apsūdzības uz anonīmiem iesniegumiem, nelegāli veiktiem audio un video ierakstiem un, piemēram, tādu advokātu iesniegumiem, kam formāli nav nekāda sakara ar uzņēmumu, kuru viņi it kā pārstāv. Lai nu kāda būtu KNAB izmeklētāju motivācija – apzināta vai neapzināta, bet 2017. un 2018. gados viņus acīmredzami galīgi nesatrauca tas, ka advokātam Zvejsalniekam nebija ne tiesību, ne pilnvaru pārstāvēt uzņēmumu Eco Baltia grupa, – galvenais, ka viņš uz KNAB nesa dokumentus, kurus varēja pievienot uzsāktajai krimināllietai.

Tomēr intriģējošs ir jautājums par to, kāpēc advokāts Zvejsalnieks devās uz KNAB un kur viņš bija ieguvis dokumentus, kurus uz turieni nogādāja? Galu galā nevar taču nejaušs cilvēks no ielas ienākt liela uzņēmuma birojā un tā lietvedībā nemaldīgi atrast un atlasīt specifiskus dokumentus. Patiesībā jau intriga nemaz nav tik liela – vienīgais cilvēks, kuram uzņēmumā bija tik liela vara un autoritāte, lai varētu pārskatīt visu uzņēmuma lietvedību un e-pastu saraksti un iesaistīt advokātu, kurš organizētu apsūdzības, bija šī advokāta skolas biedrs un mans tā laika biznesa partneris Māris Simanovičs.

Laika periodā starp 2016. un 2018. gadiem Mārim Simanovičam mūsu uzņēmumu koncernā piederēja gandrīz neierobežota izpildvara. Protams, formāli visus jautājumus izlēma uzņēmumu valdes, un tos ar saviem parakstiem apstiprināja valdes locekļi, tomēr lielākā autoritāte uzņēmumā bija Simanovičam personīgi. Pārējos cilvēkus, kuri strādāja uzņēmuma izpildvarā, viņš bija rūpīgi selekcionējis, pieņemdams darbā tādus, kas pakļāvās viņa autoritātei, un atbrīvodamies no tiem, kuru viedoklis dažkārt atšķīrās no viņējā.

Šo procesu rezultātā 2016. gada septembrī no darba valdē aizgāja Dace Jansone un 2017. gada februārī Jānis Butkēvičs, līdz ar to abu uzņēmumu – AS Eco Baltia un SIA Eco Baltia grupa valdes kļuva nespējīgas pieņemt lēmumus. Lieta tā, ka abos uzņēmumos saskaņā ar statūtiem bija jābūt sešu cilvēku valdei un minimālais cilvēku skaits, kam bija jāpiedalās valdes sēdēs, bija četri. Ar Jāņa Butkeviča aiziešanu abu uzņēmumu valdēs palika pa trim cilvēkiem: Māris Simanovičs, Jolanta Jēkabsone un Anita Saulīte, tādēļ, juridiski korekti raugoties, abu uzņēmumu valdes jau tajā brīdī bija rīcības nespējīgas.

Lai gan Jolanta Jēkabsone veiksmīgi pildīja finanšu direktores un Anita Saulīte savukārt operatīvās direktores funkcijas uzņēmumā, Mārim Simanovičam bija ļoti liela ietekme un vara pār viņām. Manis teikto pamato, piemēram, viņu iesaiste partiju finansēšanā. Māris Simanovičs uzņēmumā bija gan valdes priekšsēdētājs, gan vadīja gan uzņēmuma naudas apriti, gan arī attiecību veidošanu ar Latvijas politiskajiem spēkiem. Kāds no uzņēmuma agrākajiem vadītājiem man atklāti izstāstīja, kā notika pats “ziedošanas” process. Simanovičs esot iedevis viņam 5 000 eiro skaidrā naudā un teicis, ka viņam tie no sava vārda jāziedo partijai “Vienotība”. Kad es izbrīnījos, kādēļ šis vadītājs bija paklausījis šim acīmredzami nelikumīgajam rīkojumam, viņa atbilde bija vienkārša: “Es taču šeit strādāju, kā man boss liek, tā es daru.”

Acīmredzami arī Jolanta Jēkabsone un Anita Saulīte bija līdzīgā veidā motivētas izpildīt Simanoviča rīkojumus, lai gan viņas nevarēja nesaprast, ka veic pretlikumīgas darbības, tikai 2017. gadā vien pa abām kopā šādā veidā “ziedojot” 20 000 eiro. Šos ziedojumus īpaši amizantus padara fakts, ka abām Eco Baltia vadītājām vēlme ziedot Vienotībai bija radusies neparasti sinhroni. Piemēram, vienā un tajā pašā dienā - 2017. gada 10. jūlijā gan Saulīte, gan Jēkabsone bija izlēmušas ziedot pilnīgi vienādas summas – 2500 eiro katra. Es vērtēju, ka gan Saulīte, gan Jēkabsone šajos darījumos iesaistījās nelabprāt, tomēr viņas nenoliedzami to darīja, no tā es izdaru secinājumu, ka Simanovičam bija kaut kāda veida būtiska ietekme pār viņām.

Varētu rasties jautājums, kā gan bija izveidojusies šāda situācija, ka viena cilvēka rokās ir oficiālā vara uzņēmumā, viņam ir ietekme pār citiem vadītājiem, viņš pārvalda naudas resursus un kontrolē saites ar politiķiem? Simanovičs ir ļoti enerģisks un aktīvs cilvēks, viņam ir fenomenālas aprēķinātāja spējas un zems morāles slieksnis. Daudzus gadus bija ļoti ērti, ka šāds censonis strādā man plecu pie pleca, paveicot ļoti lielu darbu, tai skaitā dažādus nepatīkamus uzdevumus.

Diemžēl jāatzīst, ka es kā uzņēmuma augstākais vadītājs nebiju savlaicīgi pamanījis ne varas koncentrāciju Māra Simanoviča rokās, ne nelikumības, ko viņš bija uzsācis, izmantodams šo savu pozīciju. Ir gluži likumsakarīgi, ka Simanoviča pašvērtējums pieauga ar katru gadu, līdz apmēram 2016. gadā viņam acīmredzot likās, ka viņš gribētu un varētu uzņēmumā saimniekot viens pats.

2016. gads iezīmēja nenovēršamu pārmaiņu sākšanos uzņēmuma akcionāru struktūrā. Otrs lielākais uzņēmuma akcionārs – riska kapitāla fonds Otrais Eko fonds bija spiests likvidēties, jo beidzās tā desmit gadu darbības termiņš un fondam bija jāpārdod pēdējā investīcija, kura vēl bija tā pārziņā, proti, 19,5% AS Eco Baltia akciju. Zinot, ka akcionāri uzņēmumā mainīsies, arī mēs ar ilggadējo biznesa partneri Undīni Būdi apsvērām iespējas pārdot katram no mums piederošās 16,7% no Eco Baltia akcijām. Pārdodot visas akcijas kopīgi, pārdevēji varēja cerēt uz tā saucamo vairākuma prēmiju, jo mūsu akcijas kopā veidoja vairāk par 50% no uzņēmuma akcijām. Uzņēmumu pirkšanas un pārdošanas biznesā ir daudzi tādi investori, kuri vēlas iegādāties akcijas uzņēmumos tikai ar nosacījumu, ka tiem piederēs akciju vairākums. Parasti atšķirība starp mazākuma un vairākuma akciju cenām, kas tiek saukta par vairākuma prēmiju, ir no 20 līdz 40 %.

2015. gadā mēs ar Undīni Būdi uzticības pilnā darījumā bijām Mārim Simanovičam ar pēcmaksu pārdevuši 16,7% uzņēmuma akciju, līdz ar to, ja Simanovičs nopirktu mūsu akcijas, viņš varētu kontrolēt vairāk nekā 50% no uzņēmuma. 2016. gada septembrī, mums trijatā notika pirmā apspriede par šādu scenāriju. Protams, Simanovičam pašam nebija naudas, lai mūs izpirktu, bet viņš bija aptaujājis iespējamos finansētājus un saņēmis piedāvājumu darījuma finansējumam aptuveni desmit miljonu eiro apmērā. Mēs ar Undīni Būdi vērtējām, ka, ja mēs pārdotu savas akcijas kopā ar Otro Eko fondu, mēs varētu pārdot savas akcijas par aptuveni 7 miljoniem katrs, šāda cena būtu iespējama, ierēķinot vairākuma prēmiju. Savukārt Mārim Simanovičam likās, ka, pērkot akcijas no mums, viņš varētu ar mums norēķināties kā ar mazākuma akcionāriem, tas ir, samaksājot mums pa abiem 10 miljonus.

Māris Simanovičs mums tātad piedāvāja nopirkt mūsu akcijas par it kā mazākuma cenu, un, kā tikko darījums būtu noticis un viņa kontrolē būtu vairākuma akciju pakete, visas viņam piederošās akcijas it kā maģiskā veidā pieaugtu cenā par 40%. Lai gan šādas mazas viltības ir uzņēmuma pārdošanas biznesā strādājošu cilvēku ikdiena, Māris Simanovičs kaut kā ļoti apvainojās, ka mēs viņa nolūkus atšifrējām un nepiekritām pārdot savas akcijas par viņa piedāvāto cenu. Ar šo sarunu 2016. gada septembrī mūsu attiecības sāka pasliktināties gan kā akcionāriem, gan kā uzņēmuma pārvaldītājiem. Kā tas izrādījās vēlāk, šī četru miljonu starpība akciju cenas vērtējumā acīmredzot arī bija patiesais iemesls gan nesaskaņām ar Simanoviču, gan viņa aktivitātēm KNAB un prokuratūrā.

Vienlaikus “rozā brilles” nokrita arī no manām acīm, un, veicot pārbaudes uzņēmuma darbībā, es pamanīju man iepriekš nezināmas nelikumības. Uz maniem pieprasījumiem tās skaidrot Simanovičs atbildēja ar arogantu noraidījumu, un tā nu dažu mēnešu laikā, no 2016. gada septembra līdz 2017. gada martam mūsu kādreizējās izcilās attiecības bija sabojājušās jau tik tālu, ka mēs ar Undīni izlēmām meklēt uzņēmumam citu vadītāju. Lai gan Simanoviča termiņš valdes priekšsēdētāja amatā beidzās 2017. gada maijā, viņš par mūsu plāniem nejauši uzzināja jau martā, un tas izraisīja nu jau ļoti krasu attiecību pasliktināšanos. Paralēli Simanovičs visu laiku mēģina iegūt kontroli uzņēmumā, gan pārliecinot mūs, lai mēs pieņemam viņa piedāvājumus, gan mēģinot veikt manipulācijas ar Otrajam Eko fondam piederošajām akcijām.

Vēl jau gan 2017. gada sākumā notika Ata Zakatistova un manis rūpīgi gatavotā sanāksme, kurā mēs mēģinājām pārskatīt uzņēmuma stratēģiskos darbības virzienus, bet jau tad bija skaidri jūtams, ka Simanovičam ir savs redzējums gan par uzņēmuma attīstību, gan par savu viennozīmīga līdera vietu tajā. 2017. gada maijā beidzās Māra Simanoviča pilnvaras kā AS Eco Baltia valdes loceklim, bet citu uzņēmuma padomes izvirzītu kandidāta ievēlēšanu uzņēmuma valdē bloķēja Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības bankas pārstāvis Peters Hjelts. Tādējādi ar 2017. gada maiju AS Eco Baltia valde kļuva lemt nespējīga, jo no statūtos paredzētajiem sešiem valdes locekļiem tajā bija vairs tikai divi – Anita Saulīte un Jolanta Jēkabsone.

AS Eco Baltia 100% piederošā meitas sabiedrībai SIA Eco Baltia grupa valdē vēl joprojām bija trīs locekļi – Saulīte, Jēkabsone un Simanovičs. Saulīte un Jēkabsone līdz ar to bija nonākušas dziļā interešu konfliktā, jo, būdamas padotās valdes priekšsēdētājam Simanovičam meitas uzņēmuma valdē, viņas tajā pašā laikā bija mātes uzņēmuma valdes locekles, kurām vienīgajām bija tiesības lemt par meitas uzņēmumu.

Ar ļoti lielu pārliecību es izvirzu pieņēmumu, ka 2017. gada 1. jūnijā, ieraugot samontēto video par sanāksmēm partijas KPV birojā, Simanovičs nevis patiesi centās tikt skaidrībā par kaut kādām iespējamām nelikumībām, bet izmantoja šo situāciju, lai iegūtu vēl vienu ieroci cīņā ar mani gan par varu uzņēmumā, gan par iespēju iegūt savā pārziņā kontrolējošu akciju daudzumu. Šādu motīvu vadīts, viņš sāka izskatīt iespējas, kā izveidot maksimāli mani kompromitējošu dokumentu kopumu, un šī nolūka realizācijai piesaistīja savu skolasbiedru advokātu Artūru Zvejsalnieku. Varētu rasties jautājums, kā gan represīvo institūciju vēršanās pret mani varētu palīdzēt šajos Simanoviča mērķos?

Lai gan publiski tiek pausts viedoklis, ka neviens cilvēks nevar tikt uzskatīts par vainīgu, pirms to nav atzinusi tiesa, ir viennozīmīgi skaidrs, ka jebkurš sabiedrības dalībnieks tiek smagi sodīts jau ar to brīdi, kad viņš tiek atzīts par krimināllietā apsūdzēto. Uzskaitīšu šeit piecas vērtības, kuras apsūdzētajam tiek ierobežotas un ietekmētas pirms tiesas lēmuma:

1. Brīvība. Prokuratūrai un represīvajām institūcijām (Policija, KNAB, VID) ir iespējas būtiski ierobežot personas tiesības uz brīvību.

2. Manta. Ilgstoši izmeklēšanas procesa laikā apsūdzētajam ir jāmaksā par sava aizstāvja pakalpojumiem, šie ārkārtas izdevumi viennozīmīgi būtu traktējami kā materiāla rakstura sods. Ja apsūdzētais ir aktīvs uzņēmējs, šāds process un ar to saistītā publicitāte negatīvi ietekmē arī viņa biznesu.

3. Veselība. Katram cilvēkam, kurš ir iesaistīts izmeklēšanas darbībās un ir apsūdzēts, šī situācija grauj viņa dvēseles mieru, parasti tik lielā mērā, ka nenovēršami sākas ilgstoša un visu laiku klāt esoša stresa izsauktas veselības problēmas. Tādējādi cilvēks jau ilgi pirms tiesas sprieduma tiek sodīts ar veselības iedragāšanu.

4. Cieņa. Aizturēšanas un kratīšanas procesi jau paši par sevi ir demoralizējoši un cilvēka cieņu pazemojoši, jo vairāk tas izpaužas, ja tie speciāli tiek padarīti publiski, kā tas ļoti bieži ir noticis KNAB iniciētajos procesos.

5. Reputācija. Mūsdienu pasaulē viena no lielākajām sabiedrības locekļa vērtībām ir viņa reputācija. Kad KNAB vai cita represīvā institūcija, sadarbībā ar žurnālistiem “pārbrauc ar ceļa rulli” cilvēka reputācijai, konkrētajai personai parasti tiek sagrauts gan viņa līdzšinējais darbs, gan citas iespējas, kuras bauda personas ar labu reputāciju.

Māris Simanovičs saprata, ka, ja viņam izdotos panākt situāciju, kurā es tieku apsūdzēts tik smagos noziegumos kā, piemēram, partiju nelikumīga finansēšana, tas varētu būtiski atvieglot viņa ieceri par lētu naudu pārņemt kontroli uzņēmumā. Vai nu es kā apsūdzētais tiktu atstādināts no uzņēmuma vadības, vai man nāktos noslēgt kaut kādas vienošanās, lai izbeigtu man izvirzītās apsūdzības, vai varbūt, procesam attīstoties, rastos vēl kādas iepriekš neparedzamas iespējas, kā “tīrais un godīgais” Simanovičs varētu pārņemt varu un mantu no “smagos noziegumos apsūdzētā” Tamuža. Tādēļ acīmredzot bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem mans biznesa skolnieks, kuru es biju mācījis un trenējis no 16 gadu vecuma, sāka gatavot kompromitējošus materiālus par savu vadītāju, partneri un biznesa skolotāju.

Caurskatot krimināllietā redzamos KNAB izmeklēšanas materiālus, ir redzams, ka izmeklētāja Anita Ringo ir uzsākusi krimināllietu par partiju nelikumīgu finansēšanu, balstoties uz diviem pierādījumiem – 2017. gada 29. maijā saņemto Edgara Ciniņa iesniegumu, kurā aprakstītas shēmas, kā Rūdolfs Meroni it kā ir finansējis deputātu Artusu Kaimiņu, un 2016. gada 1. jūnija Lato Lapsas iesniegtajiem video materiāliem par it kā notikušām sarunām partijas KPV LV vadītāju starpā, kurās arī bija redzams Artuss Kaimiņš. Spriežot no KNAB iekšējiem dokumentiem, izmeklēšanas darbs pirmajos mēnešos līdz 2017. gada septembrim nav bijis diez cik veiksmīgs – KNAB izmeklētāji ir nopratinājuši KPV vadītājus, tai skaitā Kaimiņu un Zakatistovu, un tā arī faktiski ir bijusi lielākā izmeklēšanas aktivitāte. Izmeklētājs Gotauts divkārt ir lūdzis pagarinājumu izmeklēšanas darbam, bet paši izmeklēšanas materiāli acīmredzot nav radījuši iespaidu, ka no tiem būtu iespējams izveidot tādu pierādījumu kopumu, uz kura varētu balstīt konkrētu personu apsūdzības.

Situācija ir būtiski mainījusies, kad 2017. gada 19. septembrī KNAB ir ieradies advokāts Zvejsalnieks un atnesis lielu dokumentu paku no uzņēmuma Eco Baltia grupa. Starp dokumentiem var atrast paša Simanoviča parakstītus līgumus un norēķinu aktus ar Ata Zakatistova uzņēmumu Per capita, tāpat tur atrodamas uzņēmuma iekšējās e-pasta sarakstes izdrukas. Lai gan tiešu pierādījumu vai liecību par kādām noziedzīgām darbībām šajos dokumentos nebija, to saturs radīja iespējas piesaistīt kriminālprocesam vēl divus cilvēkus – partijas KPV LV valdes locekli un biznesa konsultantu Ati Zakatistovu un AS Eco Baltia padomes priekšsēdētāju Viesturu Tamužu.

Pēc resoriskās pārbaudes dokumenti tika pievienoti jau uzsāktajai krimināllietai, un par to 29. novembrī tika informēts advokāts Artūrs Zvejsalnieks. Gluži vai pārsteidzošas sakritības rezultātā jau nākamajā dienā, proti, 30. novembrī, Māris Simanovičs iesniedza mums ar Undīni Būdi savu oficiālo piedāvājumu par akciju izpirkšanu.

Advokāts Zvejsalnieks, kurš ir specializējies šādās krimināllietās, noteikti zināja, kāds svars būtu oficiālai uzņēmuma pozīcijai par to, ka tas ir apkrāpts, tomēr šāda dokumenta iesniegto dokumentu starpā nav. Tāpat viņam acīmredzot nav izdevies pierunāt ne Eco Baltia valdes locekļus un pat ne Māri Simanoviču sniegt liecības, ka Viesturs Tamužs būtu apkrāpis viņus kā amatpersonas vai uzņēmumu kopumā. Pieļauju, ka Simanovičs apzinājās atbildību par šādas, apzināti nepatiesas liecības sniegšanu un nobijās to darīt. Tomēr, neskatoties uz to, ka neviens no uzņēmuma vadītājiem oficiāli šādu pozīciju nebija formulējis, Zvejsalnieks vēl joprojām bez nekāda pilnvarojuma no uzņēmuma dodas uz KNAB 22. decembrī un lūdz atzīt Eco Baltia grupu par cietušo krimināllietā, uz ko gan saņem diezgan strupu izmeklētājas Anitas Ringo atteikumu 2018. gada 5. janvārī.

Tikai 2018. gada 19. janvārī notiek Eco Baltia valdes sēde, kurā pirmo reizi oficiāli tiek apspriests uzsāktās krimināllietas statuss. Interesanti, ka no protokola ir redzams, cik ļoti Māris Simanovičs ir centies panākt valdes vienbalsīgu lēmumu par to, ka uzņēmumam būtu jāpieprasa atzīt sevi par cietušo, un tomēr viņam tas nav izdevies. Pēc sakāpinātas diskusijas, kuras laikā no valdes sēdes pat tiek izraidīts uzņēmuma iekšējais auditors, Anita Saulīte un Jolanta Jēkabsone tomēr atsakās pakļauties Simanoviča spiedienam un balsojumā atturas. To, cik svarīgs viņām ir bijis šis viņu pozīcijas dokumentējums, apliecina fakts, ka Jolanta Jēkabsone personīgi 2. februārī nogādā KNAB izmeklētājai valdes sēdes protokolu.

Varētu teikt, ka turpmākie notikumi gan uzņēmuma Eco Baltia, gan KNAB un vēlāk Ģenerālprokuratūrā ir šo aprakstīto notikumu turpinājums. KNAB izmeklētāji mēģina savākt dažādus netiešus pierādījumus, kuri apstiprinātu viņu izvirzīto hipotēzei par notikušajiem noziegumiem, tai skaitā tika vāktas izziņas no banku kontiem, telefonu saziņu izdrukas un pat dati par Zakatistova un maniem ārzemju ceļojumiem. Es ne reizi netiku izsaukts ne sniegt paskaidrojumus, ne liecināt, patiesībā man nebija ne jausmas par uzsāktajām izmeklēšanas darbībām, visa pierādījumu vākšana, lai pamatotu manu vainu it kā izdarītajos noziegumos, tika veikta pilnīgi slepeni.

Tādēļ KNAB operatīvo darbinieku grupas parādīšanās pie mana dzīvokļa durvīm 2018. gada 20. jūnija rītā man bija milzīgs pārsteigums. Manu neticību, ka viss process varētu būt nopietni uztverams, pavairoja oficiālais pamatojums par to, kādas ir man izvirzītās apsūdzības. Cik tālu es sapratu, KNAB rīcībā bija šādi fakti: 1) uzņēmums SIA Eco Baltia grupa bija noslēdzis līgumu ar uzņēmumu Per capita; 2) katru mēnesi saskaņā ar korektiem, abu pušu parakstītiem nodošanas aktiem uzņēmumi bija norēķinājušies par paveiktajiem darbiem; 3) katru mēnesi uzņēmuma īpašnieks Atis Zakatistovs likumīgā veidā bija no uzņēmuma izņēmis naudas summas; 4) katru mēnesi Atis Zakatistovs bija maksājis Swedbankai par hipotekāro parādu par dzīvokli Valdemāra ielā; 5) šajā dzīvoklī saskaņā ar ziedojuma līgumu starp Zakatistovu un partiju KPV LV vairākas reizes mēnesī pulcējās KPV LV valde un tās biedri un atbalstītāji. Milzīgs bija mans izbrīns, kad es sāku apjaust to, ka no minētajiem faktiem KNAB ir izvirzījusi apsūdzību man par partijas KPV LV nelikumīgu finansēšanu un tādēļ manā dzīvoklī notiks kratīšana un mani vedīs uz aizturēšanas izolatoru.

Pēc manas aizturēšanas un vienlaicīgas Artūra Zvejsalnieka kārtējās uzņēmuma nesankcionētās vizītes KNAB 21. jūnijā man tika mainīti apsūdzības panti, vēlāk tika mainīta pati krimināllieta, tad KNAB atzina, ka es tomēr neesmu nelikumīgi finansējis politiskās partijas, un droši vien notika vēl daudzi man nezināmi, bet manu likteni būtiski ietekmējoši notikumi.

Tikmēr uzņēmumā Eco Baltia risinājās citi ar šo procesu saistīti notikumi. Simanovičs turpināja savus akciju izpirkšanas centienus, faktiski nemainot ne cenu, ne citus noteikumus, šo gadu laikā viņš mums iesniedza piecus izpirkuma piedāvājumus. Paralēli viņš organizēja manis izstumšanu no uzņēmuma pārvaldes, gan organizējot manis nomelnošanas kampaņu presē un internetā, gan cenšoties panākt vēl kaut kādas represīvo institūciju darbības pret mani.

Savu maksimumu šie centieni sasniedza 2019. gada sākumā, kad Simanovičs radīja nākamo krimināllietu pret mani nu jau kā pret Eco Baltia padomes priekšsēdētāju. Lai cik absurdi tas neizklausītos, man tika pārmests, ka es organizēju padomes darbu, lai ievēlētu darboties spējīgu valdi uzņēmumam, kurš tajā laikā jau bija palicis vairs tikai ar vienu valdes locekli. To, cik drausmīgs naids viņu ir vadījis, var izjust, lasot viņa 2019. gada 11. janvāra iesniegumu KNAB par manu atstādināšanu no uzņēmuma padomes priekšsēdētāja posteņa. Kad KNAB šo iesniegumu noraidīja, Simanovičs bija iesniedzis sūdzību par KNAB lēmumu lietu uzraugošajam prokuroram un, kad arī uz šo sūdzību saņēma noraidījumu, vēl pārsūdzēja šo noraidījumu augstāk stāvošam prokuroram.

Mēs ar Undīni Būdi un pārējiem kolēģiem uzņēmuma padomē mēģinājām saturēt kopā Eco Baltia brūkošo biznesu valdes rīcības nespējas situācijā, pārvaldot uzņēmumu no padomes pozīcijas. Vienlaikus mēs organizējām savu akciju pārdošanu neatkarīgam investoram, līdz beidzot 2019. gada 27. gada decembrī tika parakstīts līgums par vairākuma akciju pārdošanu Lietuvas investīciju fondam Invalda ar tādiem noteikumiem, kas gandrīz precīzi atbilda mūsu 2016. gada septembra iecerēm. Varētu teikt, ka pēc četru gadu cīņas mēs ar Undīni Būdi savos biznesa mērķos sasniedzām faktiski visu iecerēto, kamēr Mārim Simanovičam viņa milzīgā un neētiskā cīņa nebija atnesusi nekādu labumu. Diemžēl šī viņa iecere ir atnesusi lielas ciešanas un zaudējumus gan man, gan man tuviem cilvēkiem.

Kā jau minēju iepriekš, apsūdzētā statuss, kāds man tika piemērots, rada ciešanas vismaz piecos dažādos veidos, uzskaitīšu tos vēlreiz, caur savu personīgo pārdzīvojumu prizmu:

1. Brīvība. Es pats piedzīvoju ārkārtīgi pazemojošu ievietošanu izolatorā, man tika piemērots tāds brīvības ierobežojums kā obligāta atrašanās dzīvesvietā. Aptuveni gadu man bija aizliegums bez izmeklētāja atļaujas izbraukt no valsts.

2. Manta. Laikā, kamēr es esmu bijis apsūdzētais, es esmu cietis gan tiešus, gan netiešus materiāla rakstura zaudējumus. Pie tiešajiem noteikti būtu pieskaitāmi advokātu honorāri, kuru kopsumma visu četru gadu laikā būtiski pārsniedz to summu, par kuras izkrāpšanu es tiku apsūdzēts. Maniem īpašumiem, kuru vērtība ir daudz lielāka nekā 26 tūkstoši, tika uzlikts arests. Būtībā šo gadu laikā man tika sagrauts viss pārējais bizness, kas man bija Latvijā, tāda triviāla iemesla dēļ, ka bankas atteicās sadarboties ar uzņēmumiem, kuros es biju akcionārs. Tādēļ es biju spiests šos uzņēmumus pārdot tā saucamajā “ugunsgrēka režīmā”, saprotams, ka tas man radīja lielus, grūti novērtējamus zaudējumus.

3. Veselība. Nenoliedzami, es esmu izjutis lielu stresu, kas ir negatīvi ietekmējis manu vispārējo veselības stāvokli. Tomēr, par laimi, man ir izdevies izvairīties no hroniskām slimībām vai neārstējamām kaitēm. Diemžēl visus notikumus ar manu apsūdzību ļoti pārdzīvoja mans tēvs, kurš bija ļoti cienījams profesors. Viņš gluži vai sabruka manu acu priekšā pēc KNAB realizētā aizturēšanas šova, un arī turpmākajā laikā viņš ārkārtīgi pārdzīvoja visu, kas ar mani notiek. Diemžēl viņa veselība pasliktinājās ļoti strauji, un 2019. gada 2. novembrī akadēmiķis Vitauts Tamužs aizgāja no dzīves.

4. Cieņa. Nenoliedzami gan aizturēšana, gan mana dzīvokļa kratīšana bija ārkārtīgi gan manu, gan manas dzīvesbiedres Brigitas Tamužas cieņu pazemojošs akts. Jau tagad ir skaidrs, ka man izvirzītās apsūdzības partiju nelikumīgā finansēšanā, ar kurām tika pamatotas šīs necienīgās rīcības, pats KNAB ir atcēlis. Esmu to publiski teicis vairākkārt un atkārtoju to atkal: es sagaidu KNAB vadības personīgu atvainošanos par šiem man un manai ģimenei nodarītajiem pazemojumiem.

5. Reputācija. Man kā liela mēroga uzņēmējam reputācija ir ārkārtīgi svarīga, un, ja nu manas reputācijas iedragāšana bija viens no Māra Simanoviča mērķiem, tad šajā ziņā viņam ir veicies. Patiesi, iespējas nodarboties ar biznesu Latvijā man ir beigušās manas oficiālās reputācijas iedragāšanas dēļ, kas galvenokārt izpaužas banku un ietekmīgu valsts iestāžu darbinieku attieksmē. Vienlaikus jāatzīst, es neesmu sastapis nevienu reāli uz dzīvi skatošos cilvēku ne Latvijā, ne ārzemēs, kurš patiesi būtu noticējis man izvirzītajām apsūdzībām un uztvertu tās nopietni.

Savas runas noslēgumā es vēlētos pieminēt cilvēkus, kuri bija iesaistīti šajā piedzīvojumā četru gadu garumā, un es sākšu ar tiem cilvēkiem, par kuru rīcību es izjūtu nožēlu.

Vēlreiz vēlos pieminēt manu biznesa skolnieku un ilgstošo biznesa partneri Māri Simanoviču. Manuprāt, viņa mantkārīgu nolūku vadītā rīcība, organizējot manu nomelnošanu un radot man ciešanas saskarsmē ar represīvajām institūcijām, ir nožēlojama. Es ļoti vēlos, lai mūsu ceļi nekad vairs nekrustotos.

Man žēl, ka manas bijušās kolēģes Anita Saulīte un Jolanta Jēkabsone pakļāvās Simanoviča viltum un spiedienam un neizrunāja visus aspektus ar mani jau tajā laikā, kad viņš organizēja savas ļaunās ieceres. Ja šāda saruna būtu savlaicīgi notikusi, ļoti daudz kas būtu noticis citādāk mūsu visu dzīvē.

Man žēl, ka Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas deleģētais padomes loceklis Peters Hjelts tik viegli paļāvās Māra Simanoviča viltum un nemēģināja pats objektīvi izpētīt un nevērtēt situāciju. Šāda viņa izteikti vienpusēja pozīcija nodarīja daudz ļaunuma gan mūsu uzņēmumam, gan man personīgi.

Savā runā vēlos pieminēt vairākus procesā iesaistītos cilvēkus ar pateicību.

Es esmu ļoti pateicīgs gan manai dzīvesbiedrei Brigitai, gan visai manai lielajai ģimenei par viņu atbalstu, kas man ļāva izturēt šos četrus gadus.

Izsaku pateicību savai ilggadīgajai biznesa partnerei Undīnei Būdei, kura dalīja ar mani visas grūtības.

Pateicos saviem kolēģiem Eco Baltia padomē Eduardam Ekartam un Uldim Tēraudkalnam, kuri ļoti korekti veica savus pienākumus šajos grūtajos apstākļos un bija spiesti pārdzīvot daudzos pret viņiem personīgi vērstos uzbrukumus.

Mana finanšu pārzinātāja Lelde Vītiņa atkal un atkal atrada veidus, kā pārdzīvot šo ārkārtīgi sarežģīto situāciju, esmu viņai par to ļoti pateicīgs.

Vēlos pateikt paldies mūsu pārdošanas darījuma konsultantiem Valērijam Kuļickim un Dmitrijam Smirnovam par viņu profesionalitāti un degsmi, ar kādu viņi meklēja un atrada iespēju realizēt akciju pārdošanas darījumu.

Ar prieku un pateicību atceros sadarbību ar Lietuvas investīciju fonda Invalda vadītājiem Vitautu Plunksni un Deimanti Korsakaiti. Lai gan mūsu darījums bija ļoti sarežģīts un daudzas reizes viņiem varētu būt bijusi iespēja uzlabot savas pozīcijas, izmantojot manu specifisko situāciju, viņi ne reizes to nedarīja un vienmēr stingri turējās pie jau panāktajām norunām.

Visbeidzot, es sirsnīgi vēlos pateikties abiem maniem advokātiem – Mārtiņam Kvēpam un Jeļenai Kvjatkovskai. Es ļoti augstu vērtēju ne tikai viņu padomus un atbalstu procesa laikā, bet arī to, ka viņi bija interesanti un erudīti sarunu biedri, no kuriem es guvu daudz vērtīgu atziņu un dzīves gudrību.

Es izsaku patiesu cerību, ka šī briesmīgā manas dzīves epizode beigsies jau šodien* un jau drīz par to liecinās tikai nedaudz sāpīgas atmiņas.

Paldies par uzmanību!

* Tiesa attaisnoja Viesturu Tamužu viņam izvirzītajās apsūdzībās.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ko zināja kolaboratori?

FotoTautas sēru un nodevības nedēļa pagājusi, un tagad jāturpina rūpēties par nākotni. Valsts prezidents, uzrunājot Saeimas deputātus, uzsvēra valsts drošību un izturētspēju kā noteicošās prioritātes. Diemžēl pirms 82 gadiem Latvijas vadība atdeva Latvijas valsti ne tikai bez kāda protesta, bet pat sludinot, ka ienākošā okupantu armija ir Latvijai draudzīga.
Lasīt visu...

21

Kāpēc mūsu lidostā atkal skan agresora valoda?

FotoBiju nepatīkami pārsteigta, šodien Rīgas lidostā dzirdot paziņojumus par lidojumiem, piemēram, uz Frankfurti, Briseli, Londonu un citiem galamērķiem trijās valodās - latviešu, angļu un arī krievu (!) valodā.
Lasīt visu...

15

Tik viena doma prātā man... un tā ir par Lembergu

FotoŠī gada 9. jūnijā Delfos tika publicēts mans raksts ar retorisku virsrakstu "Vai redzams Ventspils kleptokrātijas gals?". Reaģējot uz to, Aivars Lembergs ir publicējis pārsteidzoši viegli atspēkojamu, pat pašiznīcinošu pretrakstu ""Fake" ziņas jeb atbilde Ģirtam Valdim Kristovskim".
Lasīt visu...

21

„Fake” ziņas jeb atbilde Ģirtam Valdim Kristovskim

FotoŠī gada 9.jūnijā portālā Delfi.lv publicēts Ģirta Valda Kristovska - Ventspils domes deputāta no valdības partijas „Jaunā vienotība" un partijas "Jaunā vienotība" pārstāvja Ventspils Brīvostas valdē priekšvēlēšanu negatīvās politiskās aģitācijas raksts.
Lasīt visu...

6

Iesniegums par iespējamiem Bērnu tiesību aizsardzības likuma pārkāpumiem "Riga Pride" laikā

FotoLaika periodā no 2022.gada 13.jūnija līdz 19.jūnijam Rīgā norisinājās "Riga Pride", kas vispārzināms ir Latvijas lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (turpmāk – LGBTQ) ikgadējs pasākums, kura ietvaros 18.jūnijā tika organizēts gājiens un koncerts Vērmanes dārzā, ar mērķi  popularizēt LGBTQ tiesības.[1]
Lasīt visu...

15

Muļķība tik drīz nav gāžama, tomēr visi sauc, cik spēka, – palīdziet, glābiet Ivetu!

FotoŠī ir patīkama atkalredzēšanās ar sabiedriskās politikas centra “Providus” direktori un vadošo pētnieci, augstās Sorosa mācības koordinatori un vieslektori Latvijas augstskolās Ivetu Kažoku. Vecajā paziņā vēl kvēlo uguns, verd dzīvības sulas un neapdzēšams cīņas gars, īsi sakot, Iveta kustas kā dzīvsudrabs!
Lasīt visu...

21

Šis bija labs samits

FotoNATO samits Madridē ir noslēdzies. Nepārspīlējot var teikt, ka tas bija viens no būtiskākajiem pasākumiem Alianses pēdējo desmitgažu un arī Latvijas vēsturē.
Lasīt visu...