Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.

Katrā zemē postcilvēka ģenēzei ir sava intensitāte. Tā ir atkarīga no iedzīvotāju cilvēciskās kvalitātes, kā arī kultūras spējas sargāt cilvēkus un viņu lielāko dārgumu - cilvēciskumu. Latvijā postcilvēka ģenēze ir intensīva un burtiski katru dienu atrāda vēl lielāku spraigumu nekā iepriekšējās dienās. Latvijā cilvēku un cilvēciskumu neviens nesargā. To nedara ne valsts, ne baznīca, ne inteliģence.

Pretestība postcilvēka ģenēzei ir iespējama. Pretestību realizē speciāla ideoloģija. Tajā centrālā vieta ir cilvēka tēmai. Proti, atgādinājumam, kas ir cilvēks un kas ir cilvēciskums. Nākas pievērst uzmanību cilvēka kritērijiem. Stingri ielāgojot cilvēka kritērijus, iespējams metodiski efektīvi pretoties cilvēka antipodam – postcilvēkam.

Pretestība ir iespējama. Tomēr obligāti ir jārēķinās ar sīvu ideoloģisko divkauju. Postcilvēka ģenēzei ir pašai sava ideoloģija – dvīņu brāļi postmodernisms un neoliberālisms. Tas ir pamatīgs ideoloģiskais kvantums. Tā merkantilistiskajiem postulātiem un hēdonistiskajiem izaicinājumiem spēj pretoties vienīgi zinātniski teicamā izglītībā un morāli piesātinātā audzināšanā norūdīti indivīdi ar ģenētiski pilnvērtīgu iedzimtību. Latvijā ideoloģiskajā divkaujā cilvēki jau ir zaudējuši. Faktiski šī divkauja nemaz nesākās. Pēcpadomju gados latviešu varas inteliģence ar tās priekšpulku akadēmisko kontingentu ir zinātniski pievērsusies un masu apziņā propagandējusi vienīgi postmodernismu un neoliberālismu, tādējādi pret savu tautu pastrādājot humanitātes noziegumu. Antihumāno rīcību nosacīja latviešu “elites” neelitārā kvalitāte. Aizvadītajos 30 gados ir izaudzināta postcilvēciski orientēta paaudze – “6.oktobra paaudze”. Tai tagad ir politiskā vara. Latviešu tauta dzīvo postcilvēku zvaigznājā, un tam gals nav paredzams.

Cilvēka kritēriju formulēšanai vienmēr ir pievērsusies reliģiskā doma un filosofiskā doma. Filosofijā ir īpašs novirziens – filosofiskā antropoloģija. Protams, cilvēks ir vārda mākslas centrā. Par cilvēka būtību un cilvēka kritērijiem ir izsacījušies rakstnieki, dzejnieki, dramaturgi.

Reliģiskajā domā, tā teikt, viss ir skaidrs un saprotams bez jautājumiem. Bībelē ir ierakstīts: “Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja” (1Moz, 1:26-27).

Tātad cilvēkā ir iemiesots dievišķais. Cilvēka būtības pamats un reizē cilvēka kritērijs ir dievišķais. Ja cilvēks atsakās no Dieva, tad viņš zaudē dievišķo būtību un Dieva aizsardzību. Teologi tā visbiežāk interpretē citēto Bībeles fragmentu.

Ja reliģiskajā domā viss ir skaidrs un saprotams bez jautājumiem, tad filosofiskajā domā ir raiba aina. Tā, piemēram, netiek atzīta universālu kritēriju iespējamība. Cilvēces vēsturē neesot izstrādāti tādi kritēriji. To nav iespējams izdarīt. Katrs cilvēks ir ūnikums. Katram cilvēkam ir savas individuālās garīgās koordinātes socializācijā un inkulturācijā. Tāpēc katram cilvēkam ir jānosaka viņam specifiski kritēriji.

Daudzi filosofi un vārda mākslinieki ir bijuši izvairīgi, tiekoties ar jautājumu “Kas ir cilvēks?”. Tas attiecas, piemēram, uz Kantu. Viņš nav konceptuāli izteicies, kas ir cilvēks. Filosofijā ir populāras atziņas “cilvēks kā aksioma” un “cilvēks kā mīkla”. Tiek atgādināts, ka cilvēks sevi uzskata par galveno dabā, kaut gan viņš par sevi zina vismazāk. Arī Dostojevskis pret cilvēku izturējās kā pret noslēpumu, kura atminēšanā paies viss mūžs. Patiesība ir slēpta cilvēka dvēseles dziļumā. To nevar izmērīt, jo tas ir bezgalīgs dziļums.

Filosofiskās domas raibajā ainā tomēr var saskatīt vienu universālu kritēriju. Tas vijas cauri gandrīz visām filosofiskajām tirādēm par cilvēku.

Tāds universāls kritērijs ir garīgums. Cilvēks ir garīga būtne. Garīgums ir cilvēka galvenā pazīme un reizē galvenais kritērijs. Cilvēks bez garīguma nav cilvēks. Garīgums ir tas, kas palīdz cilvēkam pacelties pāri dabas formētajam bioloģiskajam substrātam. Bez garīguma cilvēks nevar pārvarēt dažādas merkantilistiskās tieksmes, zemapziņas instinktus un spontānos impulsus. Ja cilvēkā nav garīguma, tad viņā dominē “Erots” (seksuālā dziņa) un “Tanatoss” (nāves dziņa), kā to ironiski savā laikā sludināja Freids. Tagad minētās dziņas var papildināt ar “Mamonu” (naudas dziņu). Tagad tauta naudas dēļ atsakās no nacionālās brīvības, valstiskās neatkarības.

Filosofiskajā antropoloģijā ne reti garīgumu saista ar morāli. Tā ir sena tradīcija. Cilvēks ir morāla būtne, bet morāle nav iespējama bez garīguma. Tāpēc precīzāk ir jāsaka, ka cilvēks ir garīgi morāla būtne. Tā senatnē pirmie teica stoiķi. Viņu uzskats cienīgi saglabājas līdz mūsdienām. Tam ir dziļš iemesls. Cilvēka garīgi morālā būtība vienmēr visos laikmetos apliecina divus svarīgus momentus. Pirmkārt, garīgi morāls cilvēks pieņem saprātīgus lēmumus. Otrkārt, garīgi morāls cilvēks apzinās atbildību par savu rīcību. Lieki ir atgādināt, ka atbildības trūkums ir šodienas dzīves visu procesu demiurgu (radītāju un vadītāju) lielākā nelaime. Postcilvēkus nevar uzskatīt par garīgi morālām būtnēm. Par “583 darāmajiem darbiem”, “nācijas tēvu”, “pravieti”, “attālinātu” valdības darbu var buldurēt tikai cilvēki bez spējas pieņemt saprātīgus lēmumus un bez spējas atbildēt par savu rīcību.

Filosofiskajā antropoloģijā sava veida klasika ir garīgumu saistīt ar dzīves jēgas izpratni. Respektīvi, garīgi pilnvērtīgā cilvēkā vienmēr ir pārākumā (prevalē) doma par dzīves jēgu. Ja cilvēks nedomā par dzīves jēgu, tad tas ir nožēlojams radījums – paēdis un apģērbts siltumā dirnošs dzīvnieks.

Jau sen nav noslēpums, ka vidusmēra cilvēks (postcilvēka ģenēzes avots) nekad nedomā par dzīves jēgu. Vidusmēra cilvēka garīgās darbības mērķis nekad nav vēlēšanās sevi mocīt ar neauglīgu prātošanu. Vidusmēra cilvēka redzējumā dzīves jēgas noskaidrošana ir sholastiska nodarbošanās – laika nevajadzīga tērēšana tukšai problēmai. Vidusmēra cilvēks akceptē vienīgi nepieciešamību risināt bioloģiskās un materiālistiskās problēmas. Ja vidusmēra cilvēks ar smadzeņu kādu sektoru vairāk vai mazāk kaunīgi apzinās savas pieejas cilvēcisko seklumu, tad postcilvēkā vairs nav tāds paškritisks smadzeņu sektors un vispār postcilvēkam nav saprotama vārdu “dzīves jēga” nozīme. Postcilvēks nicīgi smejas par vārdiem “garīgums” un “garīgums kā cilvēka kritērijs”.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...