Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Brīdināšana par absurda tirāniju nav analītiskais beztaktiskums vai konspiroloģiska tēma līdzīgi konspiroloģijā iecienītajai “pasaules valdnieku” tēmai. Brīdināšana par absurda tirāniju nav arī antivēsturiska kaprīze. Jau senie dievi mītos filosofiski sprieda par cilvēku, vai viņš ir labs vai viņš ir slikts, pieļaujot bezjēdzības un bezjēdzīgai rīcībai izdomājot dažādus attaisnojumus.

Katrā laikmetā ir sastopama cilvēkfobija un cilvēkfilija. Atšķiras vienīgi proporcionālās attiecības. No Renesanses laikmeta līdz XIX gadsimta beigām proporcionālais pārsvars bija cilvēkfilijai (..filija – gr. Philia - mīlestība, draudzība). To veicināja Renesanses izlolotā humānisma ideoloģija. Humānisma ideoloģijā plaukst un zied cilvēciskuma emancipācija – atbrīvošanās no jebkāda veida pakļautības un maksimālas garīgās brīvības sasniegšana.

Cilvēciskuma emancipācijas ideoloģiskā varenība sāka strauji noplakt XIX gadsimtā, kad “baltās” rases demogrāfiskā sprādziena rezultātā Rietumu civilizācijā radās masu sabiedrība un kultūras attīstībā visu sāka diktēt vidusmēra cilvēki (vēl saka - masu cilvēki, vienkāršie cilvēki, pelēkie zvirbuļi). Vidusmēra cilvēkiem garīguma caurstrāvots cilvēciskums nav prioritāte. Vidusmēra cilvēku prāta un sirds interešu centrā ir sīkumaina pragmātika, nekaunoties diskreditēt garīgumu.

Vidusmēra cilvēkiem nav grūti aizstāvēt viņiem dārgo dzīves pozīciju. To nodrošina viņu psihiskā gravitācija – pelēko zvirbuļu vispārējā mijiedarbība, savstarpējā pievilkšanās, solidaritāte, konsolidācija u.tml. Turklāt funkcionē likumsakarība: jo šaurāka un vājāk attīstīta ir pelēko zvirbuļu garīgā pasaule un viņu ego (pašcieņa), jo spēcīgāka ir psihiskā gravitācija. Latvijā pašlaik valdošās “6.oktobra paaudzes” psihisko gravitāciju pat nespēj sašķobīt organizētās noziedzības specifika – vairāku noziedzīgo grupējumu agresīvi alkātīgā stīvēšanās pie finanšu silēm.

XIX gadsimta beigās humānismam sākās nepatikšanas. Nīče nesaudzīgi assi kritizēja humānismu. Viņa ieskatā humānisms cilvēku ir novedis līdz elles mocībām. Nīčem visvairāk nepatika Rietumu civilizācijas tehnicisma stihija. Tā cilvēku ir pārvērtusi cilvēka parodijā bez garīguma, cilvēciskuma. Cilvēks ir kļuvis bezdvēseliska verdziski kalpojoša mašīna. Nīčes Pārcilvēks cīnās pret tehnicismu. Raiņa filosofiskajās pārdomās to dara Nākotnes cilvēks. Heidegers arī atzina tehnicisma izraisītos draudus.

Pret tehnicisma, pozitīvisma, racionālisma fetišismu XX gadsimta sākumā politiski un ideoloģiski vērsās sociālisms, fašisms, sociālnacionālisms. Katram bija savi ieskati par cilvēciskumu, un katra tik tikko minētā idejiskā kustība neko nepanāca. Panāca vienīgi visaptverošu vilšanos izveidot cilvēku ar lielo burtu. Tāpēc XX gadsimta 70.gados Rietumos vispār tika atmests ar roku humānismam ar tā cilvēciskuma emancipāciju. Tā vietā sāka ciniski sludināt neoliberālisma un postmodernisma antihumānās tēzes, nekautrīgi veicinot absurda laikmeta un absurda tirānijas sākumu. Triviāli sakot, uz dzīves skatuves tika uzvesti postcilvēki – absurda tirāni. Cilvēciskuma saglabāšanās kļuva iespējama vienīgi, realizējot separātisma stratēģiju; proti, eksistējot noslēgtu grupējumu vidē.

Teiksim, latviešu tautā cilvēciskumam nepieciešamā enerģija ir saglabājusies. Taču tā ir neskaidra, bezpalīdzīga, nemitīgi tiek piemēslota. Taču visbriesmīgākais – to neviens nevada. Tādos apstākļos absurda tirānijai ir grandiozi panākumi, jo tai ir ļoti piemērota augsne. Ja PSRS laikā cilvēka esamību bojāja politiskā un ideoloģiskā nebrīvība, partijas diktatūra, dzīves zemais līmenis, tad pēcpadomju laikā cilvēks ir spiests tikties ar paaudžu konfliktiem, nacionālajiem konfliktiem, etnisko apspiestību, organizēto noziedzību, noziegumu brīvību, kriminālo kapitālismu, bezizmēra alkātību, kompradorismu, sociālo darvinismu, šausmīgu materiālo nevienlīdzību, amorālismu, patiesības nihilismu, perversijām, homoseksuālisma kultu, ģimenes sagraušanu.

Tagad absurds ir pat slavenā rekomendācija “Katram ir nepieciešams iet kopsolī ar savu laikmetu!”. Iet kopsolī ar savu laikmetu tagad ir milzīga bezjēdzība. Ar tik sliktu laikmetu, kāds ir tagad, nekādā ziņā nav ieteicams iet kopsolī. Jāiet kopsolī ar savu sirdsapziņu, savu cilvēka būtības izpratni un priekšstatu par patiesību, taisnīgumu, cilvēciskumu. Kā zināms, visprogresīvākais laikmets nav kritērijs tam visam, kam cilvēkā ir jābūt svētam.

Absurda tirānijas laikmetā gaišas perspektīvas ir iespējamas “izolētam cilvēkam” (homo differenziato), kā savā laikā izteicās itāļu filosofs. Izolētais cilvēks ārēji pakļaujas laikmeta stihijai, taču iekšēji paliek neitrāls, distancēts, neatzīst kopīgās vērtības. Respektīvi, izolētais cilvēks lielā mērā ir atrauts no absurda ģeometrijas (tā teikt, absurda teritorijas mērīšanas).

Pēcpadomju Latvijā ir divi absurda veidi: 1) absurds, kad gribas tā autoru nošaut bez tiesas, un 2) absurds, kas uzjautrina, sasmīdina vairāk kā daudzas epizodes “Mērnieku laikos”.  

Lūk, otrā varianta svaigs paraugs internetā: "Radio piesaistījis ārējo mediatori Baibu Strupišu. Vēl nav zināms, cik tas radio izmaksās. Kā uzsvēra Klapkalne, izmaksas "nebūs kosmiskas". Tas būs atkarīgs no nostrādāto stundu skaita, stundas likme ir no 35 līdz 70 eiro".

Savukārt pirmā varianta paraugs var būt šāda ziņa sakarā ar Brokas korupciju Latvijas universitātē: "Politiķe norādīja, ka apturējusi savu darbību partijā uz izmeklēšanas laiku, lai nemestu nekādu ēnu pār savu politisko darbību. Vienlaikus viņa turpinās pildīt Rīgas domes deputātes pienākumus un mandātu nenoliks."

Kā var nemest "ēnu pār savu politisko darbību", ja tika aizturēta, uzrādīta apsūdzība kriminālprocesā? Kā var tādā gadījumā nemest ēnu pār sevi - savu morāli tikumisko seju? Vai tiešām viņa ir tik dumja, ka to nesaprot? Un ko vispār nozīmē "darbība partijā"? Vai viņa tur strādā? Un ko nozīmē - "es nebūšu kādu laiku partijā"? Partijā var tikai iestāties vai izstāties? Ko nozīmē "apturēt" piederību partijai? Un ja ir jāaptur piederība partijā, kā var palikt domes deputāte, jo viņa taču ir ievēlēta no tās pašas partijas, kurā tagad "aptur" darbību. Vai tas ir dabisks idiotisms, dabiska šizofrēnija, bioloģiski nosacīta imbecilitāte jeb apzināta pieeja, cerot uz sabiedrības izpratni (izpratnes trūkumu). Katrā ziņā tas viss ir absurds. Tas viss liecina par absurda sociālo apropriāciju, apzināti piespiežot absurdu kļūt par sabiedrības īpašumu (apropriācija – lat. appropriatio – iegūšana savā īpašumā).

Rezumējot cilvēciskuma līkločus (šajā ciklā šī ir pēdējā eseja), tiekamies ar zināmu loģisko noslēgumu. Tas nav patīkams noslēgums. Bet tas ir reāls noslēgums. Pašlaik cilvēciskums vaigu vaigā tiekas ar absurdu.

An error has occured