Cīņa par "Citadeles" pīrāgu: amerikāņu un "bāleliņu" partnerības gals
Lato Lapsa16.10.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
22. oktobrī Kurzemes apgabaltiesa izskatīs civillietu, par kuru oficiālajā tiesu kalendārā atrodams tikai lakonisks ieraksts: „Informācija nav izpaužama.” Šī būs jau kārtējā tiesu instance, kurā nonākusi pašmāju uzņēmējiem piederošās SIA Callidus Capital, iespējams, pat 60 un vairāk miljonus eiro vērtā prasība pret tagadējiem oficiālajiem Citadele bankas saimniekiem Ripplewood Advisors LLC. Atbildētāju – ASV „ārzonā” Delaverā reģistrēto kompāniju lietas materiāli parāda nelabvēlīgā gaismā, detalizēti izklāstot, kā tieši pašmāju uzņēmēji cīniņā par „pīrāgu” – bankas kontrolpaketi pirms četriem gadiem tikuši izmantoti un faktiski „uzmesti”.
Daudzsološais partnerības dokuments
Iepriekšējiem mēģinājumiem beidzoties neveiksmīgi, 2014. gada pavasarī no jauna sākās sacīkstes par valstij piederošo AS Citadele banka 75% akciju paketi. Privatizācijas aģentūra šo pasākumu savos konfidenciālajos dokumentos dēvēja par Project Centurion.
15. aprīlī „investīciju kompānijas” Ripplewood izpilddirektors Kristofers Minetians un SIA Callidus Capital 50% kapitāldaļu īpašnieks, bijušais Nordea bankas darbinieks Valdis Siksnis parakstīja trīs lappuses garu „indikatīvo nosacījumu uzskaitījumu” par „provizorisko sadarbību starp Ripplewood Advisors LLC un Callidus Capital, kopīgi iegūstot Citadele bankas akcijas Latvijā”.
Trīs lappuses garais dokuments nebija oficiāli nosaukts ne par līgumu, ne par vienošanos, taču tajā bija detalizēti aprakstītas Ripplewood un Callidus attiecības itin visā, kas saistīts ar Citadele bankas akciju iegādi, bankas pārvaldi un iespējamu tālākpārdošanu. Konkrētā „vietējiem bāleliņiem” paredzētā akciju daļa nebija minēta, taču Dienai vairākkārt ir pieminēti 22,5% akciju.
Līdz ar to darījums varēja būt izcili ienesīgs ne tikai amerikāņiem, bet arī Callidus Capital un personām, kas, iespējams, stāvēja aiz šīs SIA: šāda akciju porcija, kā izrādījās 2014. gada rudenī, oficiāli būtu izmaksājusi virs 16 miljoniem eiro (realitātē – vēl daudz mazāk), savukārt tagad, dažus gadus vēlāk ir vērta jau vismaz 80-90 miljonus eiro.
Taču ne pie kādām bankas akcijām Callidus Capital tā arī netika un pēc ilgstošām pārrunām un galīga atteikuma 2015. gada vasarā vērsās ar pieteikumu Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesā, pietiekami detalizēti aprakstot notikumus pēc attiecību izjukšanas ar amerikāņiem.
Idilles brutālās beigas
Kā izriet no pieteikuma, 2014. gada 22. aprīlī Citadele bankas pārdošanas konsultants Société Générale S.A. ir gan Callidus, gan Ripplewood informējis, ka tiem ir tiesības veidot konsorciju, lai kopīgi piedalītos bankas akciju iegādē.
Vienlaikus gan konsultants norādījis, ka kompāniju sākotnējos piedāvājumos atšķiras vairākas detaļas, un ierosinājis iesniegt kopēju piedāvājumu. „Amerikāņi” un „pašmāju bāleliņi” to arī izdarījuši, cita starpā oficiāli norādot, ka ir nodibinājuši partnerību akciju iegādei, un arī oficiāli vienojās par iegādes darījuma izmaksu sadali.
Vēl vairāk, 10. jūnijā abi „partneri” kopīgi iesnieguši Société Générale dokumentu – „saistošo piedāvājumu”, kura pirmajā punktā skaidri un gaiši norādīts, ka Ripplewood un Callidus ir izveidojuši kopēju partnerību un par to informē visas ieinteresētās trešās personas.
Taču tad idille beidzās, jautājums tikai – kurā brīdī un kādu iemeslu dēļ? Pieteikumā Latvijas tiesai Callidus Capital min 2015. gada aprīli, kad lēmums par bankas pārdošanu Ripplewood vadītajam konsorcijam – kura sastāvā Callidus intereses oficiālu nebija pieminētas – jau sen bija pieņemts.
Tikai tad starp tagadējo prasītāju un atbildētāju esot radušās domstarpības par nodibinātās partnerības „raksturu un mērogiem”. Ja precīzāk, šajā brīdī Ripplewood apstrīdējis faktu, ka abas puses vispār būtu noslēgušas kādu partnerības līgumu, līdz ar ko Callidus arī neesot nekādu tiesību šai sakarā.
Gandrīz precīzi gadu pēc „indikatīvo nosacījumu uzskaitījuma” parakstīšanas Ripplewood oficiālais saimnieks, tagadējais Citadele bankas padomes priekšsēdētājs Timotijs Kolinss skaidri un gaiši pavēstījis Callidus, ka „2014. gada 15. aprīļa nosacījumu lapa nebija saistošs līgums”.
Savukārt punktu pielikusi Ripplewood pārstāvju – ASV juridiskās kompānijas Cravath, Swaine & Moore tā paša gada 4. maija oficiālā vēstule ar apliecinājumu, ka „Ripplewood nav nekādu pienākumu pret Callidus indikatīvo nosacījumu lapas ietvaros”. Šajā brīdī „bāleliņiem” vairs nebija nekādu šaubu – viņi ir „uzmesti”, un kaut ko mainīt var tikai tiesa.
Skaidrību sniedz Ņujorkas tiesas materiāli
Bet kā gan varēja būt tā, ka ilgus mēnešus pēc Laimdotas Straujumas valdības steidzīgi, pēdējā mirklī pirms pilnvaru beigām pieņemtajā lēmumā par bankas akciju paketes pārdošanu Ripplewood vadītajam konsorcijam Callidus par „uzmešanu” neuztraucās, kaut oficiāli šī konsorcija sastāvā nebija?
Lielāku skaidrību par to sniedz ASV, Ņujorkas tiesas materiāli, - kā izrādās, arī tur ir notikusi tiesvedība par to, vai Callidus vispār ir tiesības pieprasīt, lai strīdu ar Ripplewood izskata Latvijas tiesas.
Ņujorkas tiesas publiskajos materiālos atrodams šāds dokumenta parakstīšanai sekojušo notikumu izklāsts: patiesībā jau 2014. gada vasaras beigās Callidus pārstāvji esot „izteikuši bažas, ka viņu darbs netiks atalgots”, un pēc tam „puses turpināja sarunas par jaunu vienošanos, un 2014.gada oktobrī tika noslēgta jauna vienošanās”.
Šīs vienošanās dokuments Dienai pieejamajos tiesvedību materiālos nav atrodams, taču par tā saturu pietiekami skaidri liecina no tiesvedības dokumentiem izrietošais - nākamajos mēnešos Callidus neizteica saviem „partneriem” nekādas jaunas „bažas” un ar notikumu gaitu bija apmierināti.
Viss mainījies 2015.gada 29.martā, - tad „īsi pirms tam, kad Citadeles pārņemšanai bija jānoslēdzas, atbildētāji nosūtīja e-pastu uz Ripplewood biroju Ņujorkā, pieprasot kompensāciju, kas nebija iekļauta 2014.gada oktobrī noslēgtajā vienošanās dokumentā”.
Tad arī no amerikāņiem ticis saņemts strups atteikums, savukārt tiesā viņi liecinājuši, ka aprīļa vienošanās esot bijusi tikai un vienīgi “provizorisku nosacījumu saraksts”, kurā aprakstītas “dažas potenciālā darījuma iezīmes, pieminot, ka puses piedalīsies tālākā ierosinātā darījuma izpētē”.
Amerikāņiem neizdodas nepieļaut izskatīšanu Latvijas tiesās
ASV tiesās Ripplewood neveicās, - izbijušajiem „partneriem” tā arī neizdevās pierādīt, ka Callidus un Ripplewood strīds vispār nav skatāms Latvijas tiesās. Savukārt tiesvedības pašmāju tiesās līdz šim ir noritējušas ar mainīgiem panākumiem.
Vispirms Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2016.gada jūnijā tiesvedību izbeidza, jo piekrita Ripplewood viedokli, ka lieta neesot pakļauta Latvijas jurisdikcijai. Taču tad Rīgas apgabaltiesa lēmumu atcēla, savukārt atkārtotā izskatīšanā Vidzemes priekšpilsētas tiesā Callidus prasība tika apmierināta.
Ar to gan viss nebeidzās. Kurzemes apgabaltiesa atkal nolēma, ka lieta neesot piekritīga Latvijas tiesai, un beigu beigās tiesvedība nonāca Augstākajā tiesā, kur Ripplewood šā gada jūnijā cieta pagaidām vissmagāko sakāvi, nozares pārstāvjiem liekot pārspriest advokāta Romualda Vonsoviča ietekmes zudumu tiesnešu vidū. R. Vonsoviča birojā Dienai komentārus nesniedza.
Šajā izskatīšanas reizē lietai jau tika pievienoti ASV Ņujorkas štata Apelācijas un Augstākās tiesas nolēmumi, ar kuriem tiesvedība ASV tiesās starp atbildētāju un prasītāju bija izbeigta ar pamatojumu – strīds neatbilst ASV normatīvajiem piekritības kritērijiem un tāpēc nav pakļauts ASV tiesu jurisdikcijai.
ASV apelācijas instances tiesa savā nolēmumā īpaši bija norādījusi – pat gadījumā, ja formāli pastāvētu pamats lietas piekritībai ASV tiesām, lieta tik un tā būtu nosūtāma izskatīšanai Latvijas tiesās uz tā pamata, ka strīdīgais darījums ir noticis Latvijā.
Kāds bija „nozīmīgais ieguldījums”?
Saskaņā ar Augstākās tiesas lēmumu tagad kārtējā lietas izskatīšana paredzēta Kurzemes apgabaltiesā, un arī ar to tā, visticamākais, nebeigsies. Taču arī līdzšinējie tiesvedības materiāli sniedz netiešas norādes par būtiskāko – kā tieši notika lēmuma pieņemšana par Citadeles akciju pārdošanu, kādas aizkulišu spēles un kādā izpildījumā tās notika.
Par to, kā tieši Callidus, ar to saistītās un aiz kompānijas, iespējams, stāvējušās personas ir līdzdarbojušās „partnerības” mērķu sasniegšanā, lielā vienprātībā vēl joprojām klusē ne tikai Privatizācijas aģentūras vadība, bet arī iesaistītie politiķi un arī paši nu jau bijušie partneri.
Tikmēr Callidus pieteikumā tiesai ir nepārprotami minēts, ka uzņēmums ir devis „nozīmīgu ieguldījumu” partnerības darbībā un veiksmīgā akciju iegādes transakcijas pabeigšanā. Callidus esot gan iesaistījies pārrunās ar „institūciju, kas pārstāvēja Latvijas valsti šajā projektā”, gan bijis līdzdalīgs biznesa plānu sagatavošanā un arī piedalījies Citadele bankas due diligence izpētē.
2014. gada septembrī Diena nāca klajā ar publikāciju, kurā pirmoreiz bija aprakstīts Callidus pārstāvja V. Sikšņa un augstu valsts amatpersonu kopējais „atpūtas brauciens” uz Gruziju tieši laikā, kad tika izlemts Citadeles pārdošanas jautājums. Vai arī šis brauciens bija „nozīmīgā ieguldījuma” sastāvdaļa – un kāpēc publikācijai sekojušajā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārbaudē nekas prettiesisks netika konstatēts? Par to – nākamajā publikācijā.
Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.
Seko mums 
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
