Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau trīs gadus – iesākumā Ekonomikas ministrijas, bet tagad Būvniecības valsts kontroles biroja (BVKB) vadībā – Latvijā notiek mērķtiecīga atjaunojamo energoresursu staciju slēgšana, dēvējot to par cīņu pret OIK maksājumiem, taču realitātē samazinot atjaunojamo energoresursu īpatsvaru valsts energobilancē.

Vienlaikus Latvija ir pārņēmusi un ieviesusi savos normatīvajos aktos Eiropas Savienības (ES) direktīvas atjaunojamo energoresursu jomā, kamēr Eiropas Komisija nākusi klajā ar rīcības programmu “Fit-for-55”, kas paredz dalībvalstu enerģētikas attīstību tieši atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanas virzienā un atkarības no fosilajiem energoresursiem jeb Krievijas gāzes mazināšanu. Jāatzīst, ka šīs Latvijas savstarpēji pretrunīgās darbības padara Latvijai izvirzīto jauno mērķu izpildi enerģētikā par neizpildāmām fantāzijām.

2020. gadā Latvijas no atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars uz citu ES dalībvalstu fona izskatījās samērā labi, šim īpatsvaram veidojot aptuveni 40%, kas mūs ierindoja otrajā vietā ES.

Taču jāatceras, ka šos 40% Latvija sasniedza aptuveni 15 gadu laikā, turklāt no ļoti izdevīga sākumstāvokļa, kas, pateicoties padomju laikā uzbūvētajām trim lielajām hidroelektrostacijām, jau bija aptuveni 33%. Atbilstošo 7% starpību šajā laikā Latvijai izdevās “segt” ar pārējo atjaunojamo energoresursu staciju darbības palīdzību – staciju, kuru izveidošana tiešā veidā tika sekmēta ar obligātā iepirkuma (OI) mehānisma izveidi. Taču, ja paskatāmies uz ES dalībvalstīm izvirzītajiem mērķiem 2030. gadam, tad redzam, ka Latvijas jaunais mērķis ir nosprausts jau  pie 50% atzīmes.

Uz visiem jautājumiem par to, kā Latvija gatavojas izpildīt šos jaunos mērķus enerģētikā, pēdējā laikā pierasts atbildēt, ka Latvija kopā ar Igauniju uzbūvēs vēja parku jūrā. Taču, redzot to, kas notiek ar pārrobežu sadarbības projektiem - tādiem kā “Rail Baltic” būvniecība - un kādas grūtības tiem jāpārvar attīstības gaitā, mēs aicinātu nebūt tik optimistiskiem un “nelikt visas olas vienā grozā”. Šis projekts un sadarbības modelis ar Igauniju pagaidām vēl nav izstrādāts, un tā īstenošana atlikta uz šīs desmitgades otro pusi.

Līdz brīdim, kad (un ja) šī vēja parka būvniecība sāksies, Latvijas vienīgās iespējas enerģētikas “zaļināšanā” ir privāto investoru jaunbūvētas un uzturētas esošās atjaunojamo energoresursu stacijas – tieši tās, kuras ar mērķtiecīgas valsts politikas palīdzību šobrīd tiek slēgtas (vai netiek uzbūvētas!), vēzējot OIK apkarošanas karogu. Turklāt šī politika vairumā gadījumu balstās uz aizdomām, nevis pierādījumiem.

Noteikumi, pēc kādiem no 2007. gada darbu uzsāka atjaunojamo energoresursu stacijas, šo gadu laikā mainīti 12 reizes, katru reizi ar atpakaļvērstu spēku attiecinot šos noteikumus uz periodu no darbības sākuma.

Ārvalstu investori, tādi kā “Enefit”, “Graanul Invest”, “Fortum” un “BaltCap”, kuri, uzticoties Latvijas valsts piedāvājumam un pieņemot, ka ES dalībvalstī vajadzētu būt stabilai likumdošanai un tiesiskajai paļāvībai, ienāca Latvijā ar būtiskām investīcijām atjaunojamo energoresursu sektorā, ir vīlušies, lai neteiktu vairāk.

Tā visa rezultātā šā gada augustā atjaunojamo energoresursu stacijas Latvijā saražojušas par 40% mazāk elektroenerģijas nekā 2018. gada augustā – tāds ir rezultāts trīs gadu mērķtiecīgai darbībai, slēdzot šīs stacijas.

Šādas tuvredzīgas politikas īstermiņa rezultāts ir augstās elektroenerģijas cenas pašlaik, savukārt ilgtermiņa rezultāts – 2030. gadam izvirzītie mērķi pārejai uz atjaunojamiem energoresursiem arvien vairāk sāk pārvērsties par nesasniedzamām fantāzijām.

Būtu svarīgi piebilst arī to, ka atjaunojamo energoresursu staciju slēgšanas politika palielina siltuma cenu iedzīvotājiem. Piemēram, uzņēmums “Energia Verde” saražo aptuveni 10% siltuma rīdziniekiem Daugavas labajā krastā un pārdod to par 15% lētāk nekā “Latvenergo”, ietaupot aptuveni 70 tūkstošus EUR mēnesī rīdziniekiem. OI tiesību atcelšana liktu pārtraukt šā uzņēmuma darbību, un tas nav vienīgais piemērs.

Kā tieši notiek atjaunojamo energoresursu staciju slēgšana.

Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB) ierodas atjaunojamo energoresursu stacijās, nereti kopā ar policiju, meklējot jebkādus ieganstus pārkāpumiem, kas varētu būt par pamatu stacijas slēgšanai.

Kas var kalpot par vajadzīgajiem pierādījumiem pārkāpumiem, par kuriem pienākas tik bargs sods? Atbalsta atņemšanai vajadzīgi tikai trīs pārkāpumu punkti, un, lai tos savāktu, nebūt nav vajadzīgi nopietni pārkāpumi. Pilnīgi pietiek ar to, ka kontrolētājs pamana kādu, kas teritorijā atrodas bez ķiveres vai ar neatbilstošu darba zābaku marķējumu – tātad pārkāpj darba drošību. Tad ierauga kādu peļķi, kas BVKB izskatās aizdomīga, vai atrod kādu vietu, kur energoshēma nav piestiprināta pareizi – pielikta elektrostacijas telpā pie sienas, nevis tieši piestiprināta pie ģeneratora vai turbīnas.

Ar šiem objektīvi maznozīmīgajiem pārkāpumiem, kurus normālos apstākļos būtu vienkārši jānovērš un varbūt jāsamaksā soda nauda, ir pilnīgi pietiekami lēmumam par OI atbalsta atņemšanu, kas šobrīd ir līdzvērtīgs lēmumam par stacijas slēgšanu. Šādas darbības rezultātā netiek sakārtota nozare vai uzlabota tās darbība – tās rezultāts ir ražošanas apturēšana un staciju slēgšana.

BVKB darbību citādi kā par represīvu nosaukt ir grūti, taču ir jārunā arī par likumdevēja un izpildvaras atbildību – ir radīti tik vispārīgi formulēti likumi un Ministru kabineta noteikumi, kurus izpildīt ir neiespējami, jo nemaz nav zināms konkrēts prasību apjoms, kādām ir jāatbilst atjaunojamo energoresursu stacijām. BVKB šos likumus un noteikumus cenšas pildīt, neskaidros noteikumu punktus brīvi traktējot pēc savas izpratnes.

Šajā kontekstā būtu arī nepieciešams kliedēt kādu plaši izplatītu mītu – proti, par OI milzīgajiem maksājumiem Latvijā. Jau pašlaik no dabasgāzes saražotā elektroenerģija cenas ziņā ir sasniegusi OI maksājumu apmērus. Piemēram, šī gada septembra vidējā cena elektrībai bija 120 EUR/kWh. Biogāzes stacijām vidēji maksā ap 150 EUR/kWh, savukārt koģenerācijas stacijām maksā 130 EUR/kWh un vēja parkiem tikai 60 EUR/kWh.

Prognozēt, kad un vai beigsies augsto gāzes cenu periods, šobrīd neviens neņemsies, un daļa nozares ekspertu uzskata, ka šis periods turpināsies gadiem ilgi. Šajos apstākļos turpināt slēgt atjaunojamo energoresursu stacijas, daļa no kurām saņem mazākus OI maksājumus, nekā tiek maksāts par Krievijas gāzi, ir vienkārši absurda un neloģiska politika. Jāpiebilst, ka arī ES kontekstā Latvijas OIK maksājumi neizskatās pārmērīgi – piemēram Itālija maksā par biogāzes atjaunojamo enerģiju 280 EUR/kWh, Grieķija 220 EUR/kWh, un šāds atbalsts turpināsies vēl vismaz desmit gadus.

Mēs aicinām Saeimas deputātus un valdību apzināties, ka katra aizvērtā atjaunojamo resursu stacija (un katra neuzbūvētā stacija) palielina Latvijas atkarību no Krievijas dabasgāzes un otrādi. Nevajadzētu lolot nekādas ilūzijas – cīņas pret OIK galvenais mērķis ir tieši atkarības turpināšana no Krievijas gāzes. 

Ja Latvija tiešām vēlas attīstīt no fosilajiem energoresursiem neatkarīgu enerģētiku un pārtraukt vai vismaz samazināt Latvijas atkarību no Krievijas dabasgāzes, tad šī politika ir jāpārtrauc vai jāmaina.

Atjaunojamo energoresursu staciju īpašnieki nav vainojami pie Latvijas sabiedrības sašutuma par OIK maksājumiem un vienīgais ceļš uz elektrības cenu samazinājumu nākotnē ir tieši enerģijas ražošana no atjaunojamajiem resursiem, tā jāatbalsta un jāveicina.

Aicinām apturēt atjaunojamo energoresursu staciju slēgšanu!

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Informatīvie tēli

FotoBieži par ticību mēs saucam to, kas patiesībā ir naids pret citas pārliecības, morāles un dzīvesziņas cilvēkiem. Bieži mūsu tā saucamā ticība ir nevis pašu pasaules skatījumā, pārliecībā un rīcībā, bet sektantiskā citu noliegšanā.
Lasīt visu...

3

Cik labprāt mēs pareizi sadalītu naudu, tikai neprasiet, kam mēs to atņemtu

Foto2022. gada budžets ir pēdējais valsts budžets, kuru pieņems 13. Saeimas sadrumstalotā valdība. Diemžēl arī “pēdējais budžets” nerisina Latvijas ieilgušās problēmas veselības aprūpes un sociālā atbalsta finansējumā. Tā vietā, lai ieguldītu Latvijas labklājībā un ilgtspējīgā attīstībā, tūkstošiem eiro liels atbalsts caur “deputātu kvotām” tiek novirzīts apšaubāmiem mērķiem un tiem pakļautiem nodibinājumiem.
Lasīt visu...

21

Prātā nāk "Suņa sirds" un iedzīvotāju sapulce ar Švonderiem un Šarikoviem

FotoNekomentēšu Vestardu Šimku. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies...
Lasīt visu...

21

Sasparojoties Ministru prezidentam un nozares ministram kā ekonomistam, veselības aprūpes reformu varētu veikt relatīvi ātri

FotoVeselības aprūpes sistēma sasniegusi kritisko punktu un sabruks, ja turpmāk par prioritāti nekļūs ārstniecības personu kadru politika; reformas nebūs iespējamas, kamēr netiks aktualizēta gan privātpersonas (pacienta), gan ārsta līdzšinējā statusa neatbilstība starptautisko līgumu un Pacientu tiesību likuma normām un sakārtotas tiesiskās attiecības valsts finansēto pakalpojumu jomā.
Lasīt visu...