Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Cilvēku pārdomās par sevi un ārējo vidi var ērti saskatīt divas apziņas stratēģijas. Katra apziņas stratēģija izpaužas īpaši piemērotā laikā. Tā izpaužas īpaši savdabīgi filosofijā, reliģijā, zinātnē, morālē, politikā, saimnieciskajā darbībā, sadzīviskajā atmosfērā. Viena apziņas stratēģija izpaužas pārejas laikmetā. Otra apziņas stratēģija izpaužas relatīvi harmoniska līdzsvara laikmetā. Tāds laikmets iestājas starp diviem pārejas laikmetiem un var turpināties gadu desmitiem vai gadu simtiem ilgi.

Nebūs lieki atgādināt par mūsu dzīvi pārejas laikmetā. Turklāt ļoti spilgtā pārejas laikmetā. Tas enerģiski uzņēma tempu XX gadsimta 80.gados, kad „krāsaino” rasu dzimstība jau bija sasniegusi drausmīgus apgriezienus, bet „baltā” rase bija izbridusi 70.gadu stagnācijas purvu. Pārejas laikmets var turpināties līdz XXI gadsimta vidum jeb kādai totālai katastrofai (atomkaram, meteorītu „uzbrukumam”) ievērojami ātrāk. Mūsu apziņas stratēģija ir pārejas laikmeta apziņas stratēģija ar visām tai raksturīgajām vājībām. Mēs Latvijā jau esam krietni izmocījušies pārejas laikmeta grūtībās un ar nepacietību gaidām totālu katastrofu.

Pašlaik cilvēku dzīve krasi izmainās. Pat tik lielā mērā, ka izmainās cilvēks kā saprātīga būtne. Hominīdu jaunajiem vēsturiskajiem variantiem jau ieviesti speciāli apzīmējumi. Tādi ir apzīmējumi „postcilvēks” un „aktors”. Domājams, vairs nav ilgi jāgaida cilvēka klonēšanas legalizācija. Savukārt mūsdienu roboti cilvēku nespēj aizstāt vienīgi gultā.

Par aktoriem dēvē visjaunāko laiku cilvēku tipu, kuram ir svešas garīgās intereses un kura gaitas šajā saulē vada materiālais izdevīgums un materiālais savtīgums. Savukārt par postcilvēkiem dēvē tādus tipus, kuriem ir svešas ne tikai garīgās intereses, bet ir sveša īstenības saprātīga uztvere. Postcilvēki no cilvēku (Homo sapiens) viedokļa visu veic bez galvas un bez sirdsapziņas. Atšķirība ir tik milzīga, ka tādus sugas brāļus cilvēkiem nākas strikti norobežot (diemžēl iespējams tikai terminoloģiski) no sevis un tāpēc lietot salikteņu daļu „post” (lat. pēc, aiz); respektīvi, lietot salikteni „postcilvēks”.

Eiropeīdu pagātnē ir bijuši vairāki pārejas laikmeti. Zinātnes interese par pārejas laikmetiem ir urdoša. Tas ir saprotams. Daudz vilinošāk ir pētīt uzkrītoši straujā un radikāli mainīgā kustībā esošu materiālu nekā vāji pulsējošu un gandrīz sastingušu materiālu.

Zinātne zina diezgan daudz par pārejas laikmeta specifiku. Tā, piemēram, pārejas laikmetā ir vairākas jocīgas garīgās tendences. No tām divas vienmēr ir obligātas. Pirmkārt, obligāta ir krīzes apziņa. Otrkārt, obligāts ir metafizikas pieprasījums.

Katrā pārejas laikmetā var konstatēt krīzes apziņu. Tomēr krīzes ontoloģiskais saturs un krīzes emocionālā tonalitāte var mainīties.

Iepriekšējais pārejas laikmets (tas organiski attiecās uz jauno latviešu tautu un latviešu jauno kultūru) bija no XIX gadsimta 80.gadiem līdz I Pasaules kara sākumam 1914.gadā. Tā laikmeta inteliģenci bija pārņēmusi skaudri izteikta krīzes apziņa.

Krīzi jūtīgi apzinājās arī tāds latviešu intelektuālais censonis kā Jānis Pliekšāns. Viņš cietumā savai mīļotajai Iniņai (Elzai Rozenbergai) rakstīja garu garas vēstules par vecās dzīves krīzi un jaunas dzīves nepieciešamību. Turpmākajā dzīvē noteicošai lomai esot jābūt jauna tipa cilvēkam. Rainis to nosauca par Nākotnes cilvēku. Tas ir tas pats Nākotnes cilvēks, no kura gandrīz pēc 100 gadiem tik ļoti baidījās Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma galvenā redkolēģija XX gadsimta 70.-80.gados.

Nākotnes cilvēkā Rainis iemiesoja maksimāli augstu garīgumu, maksimāli augstu sociālā un morālā pienākuma apziņu. Padomju vulgāro marksistu acīs Nākotnes cilvēks bija izteikts ideālists un izteikts ideālisma paraugs. Tas, saprotams, nesaskanēja ar vulgārā materiālisma antropoloģisko etalonu. Tāpēc Kopotos rakstos Nākotnes cilvēkam veltītie teksti tika mākslīgi atšķaidīti ar citiem tekstiem, lai nevienam padomju pilsonim nerastos aizdomas par Raiņa ideālistisko pasaules uzskatu. Rainis drīkstēja būt vienīgi materiālists un vienīgi proletariāta dzejnieks.

Var droši teikt, ka līdz mūsdienām Raiņa filosofisko studiju visdedzīgākā morālā atbalstītāja ir bijusi Aspazija. Par to liecina viņas kvēlās atbildes vēstules, kā arī, protams, viņas lugu un dzejas idejiskā orientācija. Aspazija ņēma vērā Raiņa atziņas, un viņai pašai bija savas atziņas par Nākotnes cilvēku un tā lomu nākotnes sabiedrībā.

1905.gada revolūcijas nemierīgajos mēnešos, trimdas gados un pēc I Pasaules kara abu dzejnieku garīgajās interesēs priekšroku guva citi motīvi, citas tēmas un citas problēmas. Aspazijas un Raiņa, kā arī latviešu nopietno vīru J.Asara, J.Akurātera, K.Skalbes, A.Berga, F.Cielēna, V.Eglīša, H.Elgasta, J.Jankava, R.Klaustiņa, J.Kovaļevska, P.Dauges, J.Jansona (Brauna), A.Niedras, P.Stučkas, M.Valtera darbībā pārejas laikmeta analītika visintensīvākā bija no XIX gadsimta 90.gadiem līdz 1905.gadam.

Tas pats sakāms par citu Eiropas tautu (vāciešu, franču, angļu, spāņu, krievu, somu, norvēģu, poļu, itāļu) intelektuāļu un mākslinieku attieksmi pret pārejas laikmetu. Par to ir sarakstītas interesantas grāmatas. Viņi krīzi skatīja no dzīves progresa viedokļa. Viņuprāt vecā dzīves kārtība bija sākusi buksēt un vairs nespēja apmierināt cilvēku vajadzības. Nācās ņemt vērā, ka satraucoši bija pieaudzis Eiropas iedzīvotāju skaits. Lai pārvarētu krīzi, bija nepieciešama krietni progresīvāka dzīves kārtība sociāli politiskajā, ražošanas attiecību, izglītības jomā.

Ne tikai Aspazijas un Raiņa galvā uzplaiksnīja  vīzijas par jauna tipa cilvēku. Par to poētiski fantazēja arī citu tautu radošā inteliģence. Tai bija noteicošā loma sabiedriskās apziņas labdabīgā formēšanā atšķirībā no mūsdienām, kad radošā inteliģence ar savu postmodernismu vienīgi padziļina sabiedriskās apziņas destrukciju un degradāciju.

Iepriekšējais pārejas laikmets pamatā attiecās uz eiropeisko civilizāciju, kaut gan ietekmēja arī pārējo civilizāciju likteni. Turpretī tagad dzīvojam planetāra mēroga pārejas laikmetā. Tagad kardinālas pārmaiņas ir katrā civilizācijā. Mūsdienu pārejas laikmetā tāpat kā iepriekšējā pārejas laikmetā ir sastopama krīzes apziņa un metafizikas pieprasījums. Tomēr mūsdienu krīzei ir savādāks saturs un nesalīdzināmi drūmāka emocionālā tonalitāte.

Mūsdienu krīzes centrā ir demogrāfiskā problemātika, kas vissāpīgāk attiecās uz strauji izmirstošajiem eiropeīdiem. Eiropeīdu krīzes apziņai ir fatāls raksturs, jo dominē bezperspektivitātes psihiskais komplekss. Faktiski sociuma iespaidīgu daļu ir pārņēmusi frustrācija. Tā sauc psihisko stāvokli gadījumos, ja dzīves mērķus traucē sasniegt dažādi reāli vai šķietami šķēršļi. Tāds reāls šķērslis ir nākotnes trūkums. Frustrācijas avotam ir izteikti eksistenciāla iedaba, sekmējot eksistenciālā vakuuma sajūtu – dzīves jēgas trūkumu. Turklāt eiropeīdiem savu izmiršanu nākas apraudāt citu rasu invāzijas kontekstā. Eiropa pārvēršas mongoloīdās un negroīdās rases „otrā dzimtenē”.

Tātad eiropieši ir dubulti apdraudēti. Samazinās ne tikai viņu skaits, bet samazinās arī viņu dzīves telpa, jo viņu mājas piepildās ar svešiniekiem. Ne velti pašlaik eiropiešus var iedalīt trijās grupās. Pirmajā, vislielākajā grupā ietilpst cilvēki, kuri apātiski sēd un gaida katastrofu. Otrajā, visnelielākajā grupā ietilpst cilvēki, kuri vēlas cīnīties pret Eiropas bojāeju. Trešajā, diezgan apjomīgajā, grupā ietilpst „oficiālā Eiropa” (kaut kas anormāls starp aktoriem un postcilvēkiem). Tai rūp vienīgi klanīšanās ASV, un tā nav spējīga organizēt efektīvu Eiropas pašaizsardzību.

Arī šodienas krīzi nākas vērtēt no dzīves progresa viedokļa. Cilvēku dzīves progress turpinās. Tiekamies ar grandioziem panākumiem. Taču reizē ir radusies neparasta situācija.

Neparasti ir tas, ka planētas sociuma visplašākajos slāņos dzīves progress kāpina krīzes apziņu. Ne velti uz progresa augļiem rezervēti noskatās planētas daudzas lielas un saprātīgas tautas, kā arī atsevišķas civilizācijas. Īpaši tās tautas un civilizācijas, kuru mentalitāte ir nostiprinājusies klasiskās izglītības gadsimtos un kuru reliģiskā dzīves gudrība māca pret dažāda veida „progresismu” izturēties kritiski, vairāk paļaujoties uz tradicionālajām vērtībām un tradicionālajiem dzīves formātiem, jo tie sakņojās garīgumā, morāli tikumiskajā stabilitātē, vispusīgā izglītotībā un panorāmiskā domāšanā.

Mūsdienās dzīves progress dažās sfērās ir izraisījis regresu citās sfērās. Piemēram, augstākās izglītības devalvāciju, garīguma un zinātniskuma nihilismu, mākslas un literatūras pliekanību, morālo pagrimumu.

Jau labu laiku ārēji visiespaidīgākais progress ir kultūras vienā no trim galvenajiem segmentiem – cilvēku komunikācijā. Tiek izdomātas, ražotas un lietotas jaunas komunikācijas tehnoloģijas. Tās ievērojami izmaina informācijas apmaiņu. Skaidrs, ka komunikācija vienmēr atsaucās uz pārējiem diviem kultūras galvenajiem segmentiem – cilvēku darbību un cilvēku uzvedību. Cita lieta, kādā veidā atsaucās – pozitīvā veidā jeb negatīvā veidā.

Jauno komunikācijas tehnoloģiju autori ir jaunās paaudzes diezgan īpatni kadri. Gandrīz visiem no viņiem ir bijusi, korekti sakot, savdabīga saskarsme ar augstāko izglītību, zinātniski akadēmisko korporāciju, humanitāro erudīciju un kompetenci. Diezgan īpatnie jaunieši ir radījuši ne tikai jaunas komunikācijas tehnoloģijas, bet arī jaunu valodu, bez kuras nav iespējams produktīvi izmantot viņu inovācijas.

Tiesa, šajā momentā nekā neparasta nav. Dzīves progress vienmēr iet roku rokā ar jaunu valodu. Taču mūsu pārejas laikmetā neparasti ir tas, ka šī jaunā valoda galvenokārt ir attiecīgā kontingenta žargons un slengs. Jaunajai valodai nav gandrīz nekā kopēja ar literāro valodu un lingvistiskajām tradīcijām. Pret žargonu un slengu sociuma inteliģentākā daļa (ne tikai vecākā paaudze) automātiski izjūt pamatotas antipātijas. Pats par sevi ir saprotams, ka tādos apstākļos ir grūti nedomāt par sabiedrības garīgo krīzi.

Sociuma vērtīgākajai daļai nav pieņemama komunikācijas tehnoloģiju ietekme uz jaunās paaudzes uzvedību. Agrāk tā nebija. Agrāk komunikācijas novitātes nebojāja cilvēku uzvedību. Agrāk komunikācijas novitātes nebija tikai vienas paaudzes kaislību objekts. Teiksim, telegrāfs un telefons nebija tikai jaunās paaudzes kaislība, bez kā it kā nebūtu iespējams dzīvot. Telegrāfs un telefons neizmainīja cilvēku uzvedību uz slikto pusi. Ja arī telegrāfs un telefons kaut ko izmainīja, tad tas nekādā gadījumā nebija iegansts psihiatru bažām par novirzēm jaunatnes psihē. Turklāt pat „balto” cilvēku pēdējā cerībā – Rietumeiropas aristokrātiskās jaunatnes psihē. Šajā ziņā simboliski melnu vērienu nesen iemantoja nākamā karaļa uzvedība slimnīcas palātā, radoši saldkaisli smaidot ar mobilo telefonu filmējot sievas mokas dzemdībās.

Mūsdienu pasaule ir ieguvusi komplicētas pasaules statusu. Bet tas diemžēl asociējas ar krīzi, jo komplicētai pasaulei ir vajadzīgas savādākas refleksijas (pārdomas, apceres). Refleksijas līdzšinējais tips (domu un pārdzīvojumu garīgais izvērtējums) vairs nekur neder. Domu un pārdzīvojumu garīgais izvērtējums sniedz garīgos secinājumus. Komplicētai pasaulei nav vajadzīgi garīgie secinājumi, bet ir vajadzīgi taustāmi un praktiski noderīgi secinājumi, tūlīt visam aprēķinot cenu, materiālo lietderību un personiski savtīgo ieguvumu. Komplicētai pasaulei ir vajadzīgs komplicēti reflektējošs cilvēks, kurš ir spējīgs ātri un empīriski pragmātiski analizēt komplicētus fenomenus, bet galvenais materiālistiski rīkoties ar komplicētiem fenomeniem.

Par laimi vai nelaimi Rietumu civilizācijā tāds komplicēti reflektējošs cilvēks jau ir pieteicies pārņemt iniciatīvu dzīves visās pozīcijās. Tas ir aktors. Viņa materiālistiskā un savtīgā mentalitāte lieliski iederās mūsdienu komplicētajā pasaulē. Uzskatāmākais piemērs ir finansu kapitāla operācijas aizvadītajos apmēram 20 gados. Aktora vienīgā nelaime ir tā, ka sociuma garīgi apdāvinātā daļa nekad viņu necienīs un neatbalstīs. Tādējādi aktoru kolektīvā nākotne ir atkarīga no garīgi apdāvināto cilvēku izmiršanas. Aktoru laimīgās nākotnes apogejs tiks sasniegts pēc garīgi apdāvināto cilvēku aiziešanas viņā Saulē. Aktoru laimīgo nākotni var apdraudēt vienīgi postcilvēki, kuru vairošanās temps ir satraucošs. „Balto” cilvēku saprātīgais minimums vairs nav spējīgs apturēt postcilvēku dinamisko ģenēzi. Iespējams, tas var būt pa spēkam materiālistiski pragmātiskajiem un bezdvēseliski konstruktīvajiem aktoriem, ja viņi postcilvēkos savlaicīgi saskatīs apdraudētību un nolems tos likvidēt.

Krīzes apziņas satelīts ir metafizika. Neapšaubāmi metafizika ir vajadzīga ne tikai krīzes dārdoņā. Tomēr metafizikas vislielākais pieprasījums ir krīzes dārdoņā pārejas laikmetā.

Pašlaik no Austrumeiropas un tajā skaitā Latvijas iedzīvotājiem visaplamākais  priekšstats par metafiziku var būt vecākās paaudzes indivīdiem, kuri vidējo un augstāko izglītību ieguva sociālisma gados un vēlāk netiecās koriģēt sabiedrības mācības, marksistiskās filosofijas un zinātniskā komunisma sniegtās prātulas.

Taču ne mazāk aplams priekšstats par metafiziku var būt arī šodienas Austrumeiropas jaunāko paaudžu atvasēm, kā arī Rietumeiropas iedzīvotājiem. Aplamu informāciju par metafiziku sniedza ne tikai sociālisma valstīs.

Sociālisma valstīs metafizika bija kaut kas kaitīgi pretējs dialektikai. Ar jēdzienu „metafizika” apzīmēja dogmatisku un stagnantu domāšanas metodi, kura traucē komunisma celtniecību. Savukārt Rietumeiropā metafiziku vispār noraida un pasludina par nevajadzīgu domāšanas metodi, kaut gan jau Aristotelim metafizika bija cilvēciskās dzīves mērķis un augstākās baudas avots. Rietumeiropā un tagad arī Austrumeiropā komandējošā postmodernisma prātniecība burtiski ienīst metafiziku un pret metafiziku izturās kā pret vislielāko ienaidnieku. Pēcpadomju laikā postmodernisma prātniecība ir iekūņojusies arī Latvijas izglītībā, tāpēc jaunāko paaudžu priekšstati par metafiziku nevar krasi atšķirties no vecākās paaudzes priekšstatiem.

Iemesls, kāpēc metafiziku nemīl ne kapitālisti, ne komunisti, ir ļoti vienmuļš. Metafizika ir domāšanas metode. Turklāt tādas domāšanas metode, kas tiecas sasniegt jebkura izziņas objekta „tīrās formas” (O.Špenglers), „patiesības skaistumu” (Gēte), „domās deducēt visas lietas” (I.Kants), „aptvert vienā skatījumā visus vēsturiskos faktus par cilvēku” (F.Nīče). Metafizika ir tāds zināšanu ieguves veids, kas iet tālāk par iespējamo juteklisko pieredzi. Tātad iet tālāk par to, ko var saskatīt, pataustīt, sadzirdēt. Metafizika apmierina  cilvēku „fantastiskās bezgalības alkas” (atkal O.Špenglers).

Vārdu sakot, metafizika ir domāšana par attiecīgās parādības visdziļāko būtību, esamības jēgu, esamības iekšējo vienotību. Metafiziski domājošs cilvēks vēlas visu noskaidrot maksimāli pilnīgi un līdz galam. Viņš cenšas katrā konkrētajā īstenības parādībā saskatīt ne tikai pirmsākumu, bet arī vispārīgo un šī vispārīgā vienotību ar citām vispārīgām izpausmēm.

Metafizikas vitāla tieksme ir vienā skatījumā aptvert visu veselumu; kā saka – visu kosmosu. Nākas zināt, ka priekšstats par veselumu ir iespējams vienīgi metafiziski. Ar metafiziku drīkst konkurēt tikai māksla, kura savos tēlos spēj visu aptvert vienā veselumā.

Tā, piemēram, priekšstats par kultūru kā veselumu, kurā ietilpst bezgalīgi daudzi artefakti un bezgalīgi plašs idejiski virtuālais slānis, ir iespējams vienīgi metafiziski. Kultūra faktiski mūsu apziņā ir gigantiska partitūra. Šī gigantiskā partitūra ir sapresēta prāta skatījuma vienā mirklī jeb, citiem vārdiem sakot, prāta momentālā magmātiskā izvirdumā, izgaismojot visu vienā momentālā gaismā ar nosaukumu „kultūra”. Mēs taču katrs saprotam, ka kultūru kā veselumu nevaram paņemt savās rokās. Vienīgi savā prātā kultūru varam iztēloties kā veselumu. Šī iztēlošanās tad principā arī ir tā domāšanas metode, kuru sauc par metafiziku. Bez šīs metodes mēs nevaram analizēt kultūru. Ja baidāmies no metafizikas, tad vispār nav vērts runāt par kultūru. Jaunajai zinātnei kulturoloģijai bez metafizikas nav nekāda jēga.

Metafizika ir organiska metode ne tikai kulturoloģijā. Bez metafizikas nav iespējama astroloģija – astrofizikas un metafizikas sintēze. Eksistenciālisma filosofija nav iespējama bez metafizikas, apcerot, piemēram, slaveno tēzi „memento mori” (neaizmirsti, ka esi mirstīgs; atceries nāvi). Politoloģijā bez metafizikas nevar apskatīt tādu fundamentālu kategoriju kā „vara”, ap kuru vienmēr ir bijusi mistiska noslēpumainība un transcendentāla nenoteiktība. Ne varas izcelsme, ne varas būtība un varas bijība nav izšķirama nedz ar loģikas un matemātikas, nedz ar jutekliskās pieredzes palīdzību.

Nav grūti saprast, kāpēc metafiziku neatzīst vulgārais marksisms un neoliberālais postmodernisms. Abām prātniecībām ir alerģija pret patstāvīgu domāšanu, patiesības, būtības un jēgas noskaidrošanu. Abas prātniecības cenšās panākt, lai cilvēki ticētu, bet nevis domātu. Vulgārais marksisms un neoliberālais postmodernisms cilvēkos iepotē uzticību autoritātēm, bet nevis pamatbūtībai.

Par metafizikas māti uzskata cilvēka izbrīnu par savu eksistenci. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kurš brīnās par savu eksistenci. Citi dzīvnieki nebrīnās, bet cilvēks brīnās. Protams, nebrīnās aktori un postcilvēki. Cilvēks izbrīnīgi jautā, kāpēc viņš dzīvo. Īpaši aktīvi jautā nāves priekšā un dažādu ciešanu brīžos.

Un, lūk, atklājas izskaidrojums, kāpēc metafizika vispieprasītākā ir krīzes laikā pārejas laikmetos, kad visapkārt ir ciešanu jūra. Pārejas laikmeti var sagādāt gandarījumu vienīgi zinātniekiem. Bet arī tikai tad, ja viņi pēta senākos pārejas laikmetus. Tagadnes pārejas laikmetā nevienam nav viegla dzīve. Bez ciešanām neiztikt. Ne velti ķīniešu tautā jau no seniem laikiem ir nolādējums, kādam ļauni nevēlot dzīvot pārejas laikmetā. Katrs ķīnietis zina, ka pārejas laikmetā ir visgrūtākā dzīve. Grūti ir dzīvot materiālajā ziņā un grūti ir dzīvot garīgajā ziņā. Pārejas laikmeta krīze īpaši uzkarsē metafiziskos jautājumus par dzīves sūtību, vērtību un jēgu. Ja cilvēki ir spiesti staigāt ar eksistenciālā vakuuma sajūtu, tad acīmredzot pēdējā cerība var būt vienīgi metafizika kā garīgā terapija un profilakse.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Mīļā Latvijas sabiedrība, es jums gribu teikt, ka tas viss ir viens liels teātris

FotoMīļā latviešu tauta! Tas, ko jūs šodien dzirdat un redzat, - tas ir viens skaists teātris. Un es jums centīšos pierādīt to, kāpēc tas ir teātris.
Lasīt visu...

21

Koncepcija „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

FotoGatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi var ņemt par paraugu.
Lasīt visu...

21

Protestēšanas nosacījumi

Foto2019.gada 31.augustā internetā tika ievietota informācija par socioloģiskās aptaujas rezultātiem. Sociologi noskaidroja tautas velmi protestēt pret politiski sliktiem lēmumiem.
Lasīt visu...

12

Viedoklis un fakti par mūsu labklājību

FotoJautājums: kas notiktu, ja šodien beigtos Eiropas Savienības (ES) fondu nauda? Atbilde: Latvijas ekonomika sabruktu pilnībā, un 2008. gada krīzi mēs atcerētos kā "treknos gadus".
Lasīt visu...

15

Ņemot vērā aizturētā Saeimas deputāta stulbumu, viņam tika sasolīti zelta kalni, kā Juta un Juris viņu izglābs…

FotoKāda pasaka. Pirms aptuveni pusotra gada notika skaļākā Saeimas deputāta aizturēšana valsts vēsturē. Uz Saeimas kāpnēm, ar milzīgām kratīšanām un pasēdēšanu “Septītajās debesīs”. Šīs operatīvās darbības veica tā saucamā Jutas grupa jeb cilvēki, kuri daudzus gadus ir bijuši Jutas un Jura ietekmē.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ko VDK darīja pēc 1986.gada?

Šobrīd masu medijos tiek izplatīts viedoklis, ka "neko". It kā ķerstījuši ārzemju spiegus un vietējos liela mēroga zagļus. Politiskās vajāšanas esot...

Foto

Pamiers valdošajā koalīcijā

13.septembrī – piektdienā, kad bija vērojams pilnmēness, Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš informēja iedzīvotājus, ka ir panākta vienošanās par nākamā gada budžetu....

Foto

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

Ap Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt...

Foto

Par atkritumu krīzi

Esmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela......

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 5. Absurda tirānija un iegūšana savā īpašumā

Brīdināšana par absurda tirāniju nav analītiskais beztaktiskums vai konspiroloģiska tēma līdzīgi konspiroloģijā iecienītajai “pasaules valdnieku” tēmai. Brīdināšana...

Foto

Vai par šāda veida balagāna organizēšanu valsts iestādē, kāda ir Valsts robežsardze, kādam nav jāsaņem bargs sods?

Kā izriet no publikācijas par centralizēto parakstu vākšanu robežsardzē...

Foto

Karteļa dēļ tā dalībniekiem - lielajiem būvniekiem - vairs nav tik lielas vajadzības pirkt politiķu “pakalpojumus”

Karteļa pazīmes Latvijas būvniecības tirgū bija redzamas jau sen -...

Foto

Par Timati un viņa putinkrekliņiem „Alfā”: kas ir kas

Ceturtdien tirdzniecības centrā “Alfa” Rīgā, tika atklāts “Black Star Wear” apģērbu veikals.(1) (2) Zīmola īpašnieks un reklāmas...

Foto

Tvaiks

Kad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk....

Foto

Perversā solidaritāte

Pirms deputātu balsojuma Saeimā “nācijas tēvs/pravietis” teica: “Ir trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. [..] Šie...

Foto

Mēs Latviju pārvaldām koleģiāli: valsts prezidenta Egila Levita uzruna Saeimas 2019. gada rudens sesijas atklāšanā

Ļoti cienījamās Saeimas deputātes! Augsti godātie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi!...

Foto

Atklāta vēstule par notiekošo „Olainmed” un arī „Olainfarm”

2019. gada augusta mēnesī pret mūsu gribu esam ievilkti nesaskaņās starp "Olainfarm" valdi un "Olainmed" bijušo vadību Darju...

Foto

Godīgums kā cilvēkus vienojoša ideja

Klausoties valstsvīru runas par to, kas cilvēkiem būtu jādara, lai dzīve kļūtu labāka, atmiņā visvairāk iespiedušies negatīva rakstura ieteikumi un spriedumi...

Foto

Jaunā konservatīvā partija cīnās par ietekmi valdībā

Visās valdošajās koalīcijās ir bijusi partija, kas darbojas kā iekšējā opozīcija. Daudzās valdībās šo lomu pildījusi Nacionālā apvienība, regulāri...

Foto

Aicinām iedzīvotājus neslēgt līgumus ar AS „Tīrīga”

Rīgas Apkaimju alianse kategoriski iebilst pret atkritumu apsaimniekošanas monopola izveidi Rīgā Iedzīvotāji aicināti neslēgt līgumus ar AS "Tīrīga"...

Foto

Ikonu nomaiņa - vissāpīgākais process

Cilvēki jau no bērnības ir pieraduši, ka ir autoritātes, kurām jātic un kurām jāklausa – vecāki, skolotāji, jau vēlāk vadītāji un priekšnieki....

Foto

Absurds ap Rimšēviču

Par valstiskās suverenitātes trūkumu un latviešu necienīgo stāvokli savā zemē, kā arī par šī necienīgā stāvokļa izraisītajām nelietībām uzskatāmi liecina absurds ap Ilmāru...

Foto

Bankas, banciņas un droši paredzamais PC: prātojums pēc "Norvik/PNB" aizvēršanās

Neizbēgamajam blīkšķim mūsu banku un banciņu saimniecībā ļoti piemēroti ir LPSR Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša vārdi,...

Foto

Eiroparlamentārieša aicināšana uz inaugurāciju, neievērojot viņa rīcību, kas neatbilst LR Satversmē noteiktajam, ir šādas antikonstitucionālas rīcības faktiska atbalstīšana

Valsts prezidents ir valsts amatpersona, bet inaugurācija ar...

Foto

Sākušies Burova laiki Rīgas domē

19.augustā par “Gods kalpot Rīgai” pārstāvi Oļegu Burovu kā Rīgas domes mēru nobalsoja 35 no 60 deputātiem. Tas nozīmē, ka vismaz...